2027. gadā Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukums tiks piešķirts vienai Latvijas un vienai Portugāles pilsētai. Kandidātiem līdz 2021. gada 4. jūnijam jāiesniedz 1. kārtas pieteikums. Kuras pilsētas tiks izvirzītas 2. kārtai, uzzināsim vasarā, bet EKG titula ieguvēju paredzēts apstiprināt 2022. gadā.
Par savu kandidatūru paziņojušas 9 pilsētas – Cēsis, Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Kuldīga, Liepāja, Ogre, Valmiera.
Pavasara ieskaņā Kuldīgā prezentēja EKG vizuālās identitātes risinājumu (vēlāk arī suvenīru variantus). Identitāte izcēlās un joprojām izceļas uz pārējo pilsētu tēla fona gan ar oriģinalitāti, gan saskanību ar pašu Kuldīgu; tēlam īpašu rakstu veltīja arī dizaina portāls FOLD (un ticams, ka veiksmīgo identitāti pilsēta lietos jebkurā gadījumā). Uzreiz pēc tam veiksmīgi startēja pirmās kādai EKG kandidātei veltītās "Facebook" un "Instagram" (ar ļoti siltiem un mājīgiem attēliem), kā arī tika veiktas dažādas ideju aktivitātes ar kopienu, tai skaitā ilustratīvi sagatavotu iedzīvotāju viedokļu vai fotokrātuves veidošana.
Solidarizējoties ar vairākām citām kandidātpilsētām, Kuldīga savu konceptu prezentēja vēlu –pēdējā maija nogalē. To veica Suitu sievas, kas ar “elektroautobusu devās videi draudzīgā un skanīgā braucienā pa Kuldīgu”, lai iepazīstinātu pilsētu ar pieteikumu “Mājas straumes”. Tā ideja saistīta gan ar Kuldīgā pazīstamajiem zivju nārstošanas instinktiem, gan pilsētas upēm, gan vērtību kopumu, kas aicina atpakaļ uz mājām – Kuldīgu.
Centrālais punkts ir divas “pamata straumes”, fokusējoties uz “vispārdrošākajiem Eiropas sapņiem”, kopienu un iesaisti.
Pagaidām neteikšu, ka pirmās koncepta notis izskan pietiekami spēcīgi, taču šeit vismaz ir materiāls otrajai konkursa kārtai. Intriģējoši, lai gan reizē neskaidri ierakstās pieteikumā it kā iekļautās, Eiropas komisijas virzītās “Jaunā Bauhausa" (New European Bauhaus) vērtības, kam jau valstiskā mērogā pievērsies Latvijas Dizaina centrs.
Vēl Kuldīgu noteikti jāizceļ publiskajā darbā ar jaunāko paaudzi. Pieteikuma gatavošanās laikā ir izveidota īpaša jauniešu grupa, Kuldīga ar to lepojas un par to publiski runā.
Sakiet ko gribat – jaunieši pilsētas nākotnei jebkurā gadījumā skan ļoti labi.
Pārsvarā arī Kuldīga par aktivitātēm stāsta mēreni, tomēr katra nākamā ziņa ir arvien spēcīgāka un vieš pārliecību, ka pilsēta uz titulu iet aprēķinātiem un vērienīgiem soļiem, izmantojot gan savu mantojumu, gan jaunās vēsmas iedzīvotājos.
Tas, cik ievērojami un noturīgi Kuldīga spēs kultūru iznest ārpus arhitektūras, ēstuvēm un tēlotājmākslas, ir labs jautājums, uz ko atbilžu nav ne man, ne tās atrodamas publiskajā telpā.
Lai gan konkurence starp pilsētām liekas līdzīga, Kuldīga iedzīvotāju kapitāla ziņā ir kā pastarītis uz kopējā fona. Lai arī kopā ar minētajiem novadiem, joprojām paliek bažas – vai Kuldīgai ir pietiekami daudz “vietēji ražotās” jaudas, ar ko pārliecināt žūriju? Vai tomēr pārdošanas pamatā ir kļūt par platformu ienākošajam saturam? Jonass Buhels intervijā tic, ka pilsētai ar raksturu nav svarīgs izmērs, taču man pašam atbilžu joprojām nav, vai ar raksturu vien pietiks.
