2027. gadā Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukums tiks piešķirts vienai Latvijas un vienai Portugāles pilsētai. Kandidātiem līdz 2021. gada 4. jūnijam jāiesniedz 1. kārtas pieteikums. Kuras pilsētas tiks izvirzītas 2. kārtai, uzzināsim vasarā, bet EKG titula ieguvēju paredzēts apstiprināt 2022. gadā.
Par savu kandidatūru paziņojušas 9 pilsētas – Cēsis, Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Kuldīga, Liepāja, Ogre, Valmiera.
Tad pēc atkārtotas pauzes maija otrajā pusē beidzot tika publiski izziņots, ka pieteikums ir gatavs ar “iekļaujošu kultūras programmu, kas godina tradīcijas un mantojumu, attīsta esošās iestrādes, vienlaikus sniedzot fundamentāli jaunu skatījumu uz mūsu kultūras vērtībām”. Patīkami lasīt, ka Jelgavā nekoncentrēšoties “tikai uz pasākumiem, bet vismaz divas trešdaļas norišu būs vērstas uz radošuma veicināšanu, atbilstošas pilsētas vides radīšanu, kas ir labvēlīga radošām iniciatīvām, radošas un inovatīvas uzņēmējdarbības attīstīšanai”.
Tiesa, raksta beigās joprojām nav skaidrs, kāds ir Jelgavas koncepts vai moto, kāds būs tās “selling point” jeb pārdošanas faktors.
Tas tika solīts pilsētas svētkos pēdējā maija nogalē, taču kā, kur un ar kādiem rezultātiem – par to ziņas atkal nevaru atrast. Šāda ieturētā taktika pilsētai ir bijusi teju kopš pirmajām ziņām par vēlmi iegūt EKG titulu, un tikai pašās maija beigās, jūnija sākumā "Facebook" plašumos norezonēja pirmie video, kur Jelgavā dzimušie Artūrs Skrastiņš un Andris Keišs stāsta par vīzijām pilsētā, un rullīti pirmo reizi pavada kāda nojaušama vizuālā identitāte.
Protams, ir vēstis par SKDS veikto aptauju, kur Jelgavu kā EKG redzēt vēlētos 95% respondentu (tiesa, respondentu skaits nav pat 1% no pilsētas iedzīvotājiem, to nekādi nevar nosaukt par kopienas viedokli). Martā norisinājās ideju konkurss līdzīgi kā citās pilsētās, ir bijušas arī fokusgrupu aktivitātes un cita veida intervijas. Nozīmīgs notikums ir martā palaistā tiešsaistes studija "KULTŪRtāle", kas, "veidojot apziņu, izpratni un jaunas idejas pilsētas nākotnei un izaugsmei", veicina procesus, saistītus ar EKG titulu. Ideja ir laba un, cerams, turpināsies pat tad, ja Jelgava titulu neiegūs.
Tāpat, iepazīstoties ar pēdējā laika Jelgavas komunikāciju sociālajos medijos, nav iespējams nepamanīt, ka teju katrā otrajā ierakstā pavasarī tiek runāts par “Eiropas kustību”, “Eiropas eksāmeniem”, “Eiropas klausīšanos” vai “Eiropas dimensiju”. Acīmredzot, noskaņojums ir svinīgs, tiek strādāts pie stāstu stāstīšanas un, cerams, tas sniegs atbildes uz pieteikumam nepieciešamajiem jautājumiem.
Diemžēl pašus stāstus par šo Eiropas kursu EKG pieteikuma veidošanā vismaz komunikācijā joprojām nevar novērtēt paši iedzīvotāji, jo ar to iepazīties publikai vēl nav bijis ļauts.
Atkal atgādinu – reizēm tiešām nav svarīgi bazūnēt par panākumiem pirms tie sasniegti, taču Jelgavas gadījumā publicitātes ir pavisam maz, un ar to, kas mani sasniedzis, var nepietikt, lai ne vien izprastu iedzīvotāju vēlmes un nepieciešamības kulturālā pilsētā, bet tās apmierinātu. Tas ir īpaši svarīgi un saistoši, jo Jelgava atgādina Monsas 2015. gada EKG situāciju –
pilsētas politiskajā un kultūras pasaulē ieinteresēto ir mazāk nekā parasti, jo daudzi Jelgavā uzturas tikai naktīs.
Manuprāt, tas jo vairāk liek būt skaļākam, meklēt atbildes, ierosinājumus, rakursus publiski un sociālajos medijos, lai ziņu kanālos un kabatas ierīcēs sasniegtu ārpus Jelgavas strādājošos un izklaidējošos potenciālos kultūras patērētājus. Tas norāda, ka ar pieteikuma materiālu, lai cik gruntīgs tas būtu, pilnībā iepazīties nevaru ne tikai es, kas ikdienā neuzturas Jelgavā, bet arī manis minētās personas. Tāpēc ceru, ka pilsēta tiks otrajā kārtā un tad spēsim rast atbildes uz jautājumiem.
