Sadaļas Sadaļas

Eiropas kultūras galvaspilsēta – pašapmierinātā Liepāja, nemanāmā Jelgava vai identitātes krīzi pārvarējusī Jūrmala?

Eiropas kultūras galvaspilsētas (EKG) konkursa process Latvijā beidzot liekas aizraujošs (atšķirībā no konkursa 2014. gadam, kur mazpilsētām sacensties ar Rīgu kā urbānu centru dažu labu valstu izmērā bija pat negodīgi par spīti tam, ka Rīgas pieteikums varēja būt daudz spilgtāks). Šogad pilsētas ir ar līdzīgu lieluma vai jaudas proporciju, un titula ieguvējs varētu palīdzēt saprast, vai pēcekonomiskās krīzes “downshift” jeb atgriešanās pie mazpilsētām Latvijā tiešām ir sevi pierādījusi ne vien ekonomiski vai trendos, bet arī ilgtspējīgos kultūras un sociālajos rakursos. Tāpat teju katrā no pilsētu programmām ir iesaistīti Latvijas kultūrā un radošajās industrijās spēcīgi ierakstījušies cilvēki, arī tas dod ticību interesantiem rezultātiem.

2027. gadā Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukums tiks piešķirts vienai Latvijas un vienai Portugāles pilsētai. Kandidātiem līdz 2021. gada 4. jūnijam jāiesniedz 1. kārtas  pieteikums. Kuras pilsētas tiks izvirzītas 2. kārtai, uzzināsim vasarā, bet EKG titula ieguvēju paredzēts apstiprināt 2022. gadā.

Par savu kandidatūru paziņojušas 9 pilsētas – Cēsis, Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Kuldīga, Liepāja, Ogre, Valmiera.

Neesmu eksperts, atlases žūrijas loceklis vai lielās kultūrdzīves guru. Esmu tikai aizrautīgs vērotājs, kas laika gaitā saskāries ar kultūru, pilsētvidi, radošajām industrijām un tūrismu gan no starpdisciplināra lietotāja, gan akadēmiski un arī pašmācības ceļā izglītota radītāja, gan komunikācijā un realizācijā iesaistītu minēto nozaru iestāžu un projektu darbinieka rakursiem. 

Mana pamatmetode vērtēšanā bija apskatīt ne vien publisko procesu kvalitāti un noturību, bet arī komunikāciju (savā "Facebook" kontā pilsētām regulāri piešķīru arī punktus, šī raksta finālā tos būšu apkopojis jau vienotā topā, vairs nepaskaidrojot katra punkta nozīmi). Jā, pilnīgi iespējams, ka ir publiskas aktivitātes, ko noteikti esmu palaidis garām. Diemžēl daudz no tā nereti nonāk tikai lokālajās mājaslapās, nevis plašākos, vizuāli saistošos socmediju kontos, raidījumos vai publiskos (virtuālos) pasākumos, kur pēdējā laikā apgrozās lielākā daļa iedzīvotāju un viesu. 

Veidojot programmu, nevajadzētu ignorēt ārpasauli – bieži vien skats uz mūsu iespējām un izaicinājumiem labāk redzams no malas.

Manuprāt, nedaudz absurds ir arī uzskats, ko esmu dzirdējis no pāris kandidātiem, ka “labojumus veiksim pēc žūrijas ieteikumiem”, kamēr sabiedrības ieteikumi netiek uztverti kā vērtīgi.

Caurspīdība veicina ne vien iesaisti un līdzi jušanu, bet arī savstarpēju cieņu.

Par to arī šajā rakstā – uz zinātnē nepamatotajiem un laicīgiem novērojumiem balstīts vērtējums par potenciālo EKG titula saņēmēju pieteikuma publisko tēlu un iniciatīvām, dalībām un procesu kopumā ar uzsvaru uz to, ko par katru kandidāti var atrast katrs Latvijas iedzīvotājs, lai pārliecinātos par procesiem pats. Tātad, NĒ, šī nebūs pieteikumu satura analīze. Pieminēšu, ka šajā rakstā ir aprakstītas aktivitātes līdz 1. jūnijam, tāpēc vērtējumā un komentāros nav atrunāts viss pēc tam.

Iespējas kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu Latvijā šobrīd salīdzinoši līdzīgas

Līdz 2020. gada beigām gan ar interesi, gan darbiem medijos kā iespējamās EKG sevi pieteica sešas pilsētas – Cēsis, Daugavpils, Jēkabpils, Jūrmala, Kuldīga un Liepāja. 2021. gada sākumā jau bija zināms, ka par titulu cīnīsies vēl trīs – Jelgava, Ogre un Valmiera, tātad kopumā deviņas pilsētas no Latvijas.

Katrai ir savi īpašie plusi un mīnusi, un kā vieni tā otri var palīdzēt gūt uzvaras laurus. 

Līdz ar to zaudētāju šoreiz būs daudz vairāk nekā 2008.–2009. gadā, kad par tiesībām kļūt par EKG cīnījās tikai četras vietvaras (Cēsis, Liepāja, Rīga un pēc žūrijas lēmuma otrajā kārtā neiekļuvusī – Jūrmala).

Taču svarīgi saprast, ka darbs bez titula iegūšanas jau ir liela uzvara (turpretī kandidatūras izziņošana, kam seko bezdarbs, – komēdija).

Manuprāt, konkurss ir tāda kā simulācija, lai katra no mūsu dzīvesvietām prototipētu veidus, kā risināt to, kas jārisina, un attīstītos par spīti triumfam vai zaudējumam. Galu galā – darbs pie EKG procesiem ir lieliska motivācija izstrādāt reālu kultūras stratēģiju līdz 2027. gadam jebkuram miestiņam!

Taču konkurss liek pievērst uzmanību arī tam, kas notiks, teiksim, 2030. gadā un vēlāk, jo dzīve pēc EKG titula nebeidzas, un visgrūtākais bieži ir saprast, ko darīt ar paģirām pēc ballītes. 

Pārfrāzējot jau iepriekšējā rakstā minēto kultūrplānošanas pionieri Trevoru Deiviju (Trevor Davies) un viņa ziņojumu par secinājumiem pēc 1996. gada EKG Kopenhāgenas – jāaizmirst par pasākumiem un programmu kā kulturālās galvaspilsētas fokusu, jākoncentrējas uz lietām, kas nebeidzas pēc 31. decembra – procesiem, tīkliem, prasmju apguvi, attīstību, pieredzējumu.

Cik man zināms, publiski šādai post factum perspektīvai kandidātpilsētas pieskaras maz. Izņēmums varbūt ir Cēsis, kas izziņojusi “Cēsu novada kultūras attīstības stratēģiju 2030” (nevis tikai līdz 2027. gadam). Ar šo pilsētu arī sākšu, alfabētiskā secībā turpināšu ar katru no kandidātēm un finālā atklāšu manu aptuveno vērtējumu, kas veidojies pēdējā pusgada laikā un nebūt nenorāda, kurai pilsētai vajadzētu uzvarēt.

Klikšķiniet, lai uzzinātu vairāk:

Cēsis – ievērojams potenciāls un tikpat ievērojams atbildības slogs

Daugavpils – uzvara noderētu, bet vai esam tai gatavi?

Jelgava – kandidē lēni, klusi, nemanāmi

Jēkabpils – vai kandidatūra ir īsta vai tikai priekšvēlēšanu triks?

Jūrmala – vai pāri identitātes krīzei uz saulaino tāli?

Kuldīga – pamazām, bet vērienīgiem soļiem

Liepāja – lielākie konkurenti pašapmierinātība un lepnība, ne citas pilsētas

Ogre – ar plāniem par gaišo kultūru, bet bez gaišas iejūtības

Valmiera – vai pietiek ar pasaules slavu bez laikmetīgas kultūras?

Aptuvenais vērtējums un cerība par izdošanos

Te nu beidzot varu iepazīstināt jūs ar manu fināla vērtējumu. Līdzīgi kā savā "Facebook" kontā – pilsētām piešķīru punktus par izdarīto ne vien tēlu veidošanā, vispārīgajās aktivitātēs un dalībā, to kvalitātē un noturībā, bet arī komunikācijā. Vērtējumā neviena pilsēta nav “pacelta augstāk” ar kādu maģisko, personīgo simpātiju vērtējumu, tāpēc šo topu, lai arī ne 100% objektīvu, nekādā gadījumā nevar nosaukt par subjektīvu.

Reizē mans rezultāts ir tikai par redzamo un neko negarantē. 

Kā jau daudzreiz minēts – uzvarēs iesniegtais, ne publicētais pieteikums un tas, vai pilsētas spēs izmantot savas stiprās un vājās puses, lai veiksmīgi pārdotu sevi žūrijai.

Tomēr, apkopojot man zināmo, katrā pilsētā pēdējā pusgada laikā izdarīto EKG pieteikuma veidošanā, sevis izzināšanā un nākotnes piļu celšanā, atkal jāatgādina – vairums kandidātu, kas nedaudz pacentušies, jau ir uzvarējuši. Par spīti identitātes krīzēm, pašapmierinātībām, trūkumiem reģiona iekļaušanā vai vājai laikmetīgās kultūras klātesamībai, pilsētas ir saņēmušās, katra ideja radījusi nākamo, un, cerams, kopiena ir kļuvusi tuvāka gan savā starpā, gan ar 21. gadsimtu.

Līdz ar to mans gala rezultāts uz 1. jūniju par publiski redzamo ne vien pieteikuma tēlu veidošanā, vispārīgajās aktivitātēs un dalībā, to kvalitātē un noturībā, bet arī komunikācijā, NEVIS koncepta satura analīzē utml.:

  • Cēsis – 5,5
  • Daugavpils – 5,5
  • Kuldīga – 5,5
  • Jūrmala – 4
  • Liepāja – 3,5
  • Valmiera  –3,5
  • Jelgava – 3,5
  • Ogre – 2,5
  • Jēkabpils – 1,5

Eiropas kultūras galvaspilsēta vai Eiropas kulturālā galvaspilsēta?:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt