Šī Villija Nelsona dziesmiņa kopš 20.gadsimta 80.gadiem bija mūziķa Pita Andersona repertuārā - tā kļuva par viņa atdzimšanas vadmotīvu, un nu mūsu rokenrola karalis ir atkal ceļā. Andersona vārds bija ierakstīts Rokabillī Slavas zālē, viņš bija Vispasaules rokenrola asociācijas goda biedrs, šādu cieņu izpelnoties kā pirmais no bijušās Padomju Savienības, kuras sagraušanā nenoliedzami daļa nopelnu pieder arī Pita spēlētajam rokenrolam.
Kad 1945.gada 9.maijā beidzās Otrais pasaules karš, tikai pusotru mēnesi pirms tam Rīgā 22.martā pasaulē bija nācis puisēns Alfrēds Pēteris Andersons. Sešu gadu vecumā viņš sāka mācīties mūzikas skolā, paralēli apmeklēja angļu valodas privātstundas un klausījās Rietumu radiostacijas.
1959.gadā, beidzis mūzikas skolu un mācoties Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā, Pits jau bija pilnīgi apsēsts ar līdz šīm nedzirdētajām, maģiskajām skaņām - amerikāņu rokenrolu. Viņš piebiedrojās tehnikuma pašdarbības mūzikas grupai kā pianists. Pirmā dziesma, kuru viņš nodziedāja uz skatuves, bija Mazā Ričarda "Long Tall Sally". Kopš tās dienas Pits bija cieši pārliecināts, ka viss, ko viņš turpmāk vēlētos dzīvē darīt, ir spēlēt un dziedāt rokenrolu, un viņš savu sapni īstenoja!
1963.gadā Pits Andersons kopā ar vienu no saviem vistuvākajiem bērnības draugiem Valēriju Saifudinovu, sauktu par Seiski, nodibināja kārtīgu grupu, kam deva nosaukumu "The Revengers". Viņi bija pirmie, kas spēlēja uz "īstajām" Čehoslovākijā vai Vācijas Demokrātiskajā Republikā ražotām elektriskajām ģitārām un izgatavoja pašu pirmo paštaisīto basģitāru. Gadu vēlāk Andersons izveidoja citu sastāvu - "The Melody Makers", kurā beidzot pats dziedāja un spēlēja ritma ģitāru. Grupai, kas spēlēja klasisko rokenrolu angļu valodā, ļoti ātri radās daudz fanu un sekotāju. Visur, kur vien viņi uzstājās - skolās, tehnikumos, kāzās - "The Melody Makers” puspagrīdes koncertiem bija raksturīga ekstāzei tuva pielūdzēju sajūsma.
Kad 1965.gada aprīlī pēkšņi tika aizliegts "The Melody Makers" koncerts Zinību namā jeb planetārijā, notika spontāna un tiem laikiem neiedomājama jauniešu protesta demonstrācija. Pits Andersons pēc šī skandāla bija spiests pārcelties uz Tallinu, Igauniju, kur ātri vien iemācījās igauņu valodu un gandrīz divus gadus muzicēja pirmās igauņu rokenrola grupas "Optimistid" sastāvā.
1968.gadā pēc Seiska aicinājuma Pits atgriezās Rīgā, lai, piedaloties leģendārajam saksofonistam Klifam, radītu jaunu ansambli "Natural Product". Tas iegājis mūsu rokmūzikas vēsturē ar skandalozu koncertu "Dinamo" sporta namā un nekārtību izraisīšanu 1970.gada 16.maijā, kad diviem "Natural Product" dalībniekiem Rīgas Politehniskā institūta telpās bija jālasa lekcija par tēmu "Hipiji, blūzs, souls, rokenrols (ar muzikāliem piemēriem)". Uz šo referātu ieradās apmēram 600 fanu ar gariem matiem, skrandainos džinsos, sporta kurpēs, bet milicija grupas mūziķus aizveda. Teju vai izcēlās kautiņš starp varas pārstāvjiem un satracinātajiem jauniešiem. Vēl trīs dienas turpinājušās garmataino medības Rīgas ielās, lai viņiem nogrieztu matus.
"Natural Product" tika pārmesta antisociāla propaganda, konfiscēta viņu aparatūra un grupa likvidēta. Seiskis drīz vien emigrēja, bet Pits Andersons piecas reizes iesniedza lūgumu atļaut viņam izceļot, taču katrreiz saņēma atteikumu. Turpmāk mūziķim bija jāpiedzīvo bieži izsaukumi uz nopratināšanām LPSR Valsts drošības komitejā, kur nemitīgi tika pārmesta "nepareizās, kaitīgās" mūzikas propogandēšana un draudēts ar krimināllietas safabricēšanu un izrēķināšanos. Bija pilnīgs pamats nodzerties. Vairākus gadus Andersona dzīve ritēja ļoti noslēgti, par mūziku viņš gandrīz neinteresējās un tikai retumis tuvu draugu pulkā paņēma rokās ģitāru.
Lūzums notika 1980.gadā, kad Pitam no Igaunijas pienāca vecā drauga Heigo Mirkas jaunās grupas "Rock Hotel" fotogrāfija un uzaicinājums kopā doties uz mūzikas dekādi Lietuvā, Šauļos. "Rock Hotel" pa ceļam notika koncerts arī kolhoza "Nākotne" kultūras namā. Tajā grupas solists slavenais Ivo Linna, iepriekš nebrīdinot, pēkšņi uzrāva Pitu uz skatuves, un viņš milzu uztraukumā nodziedāja sava repertuāra zelta skaņdarbu - Karla Perkinsa "Blue Suede Shoes". Andersons saprata, ka bez rokenrola vairs nevar dzīvot, sāka meklēt domubiedrus, ko atrada Jāņa Vanadziņa rokenrola un blūza grupā "Dopings", kas ar laiku pārauga slavenajā "Arhīvā".
Vispirms darbojies Rīgas rokkluba paspārnē, "Arhīvs" 1986.gadā festivālā "Bildes" kļuva par īstu sensāciju. Andersona triumfs turpinās arī festivālā "Liepājas dzintars - 87", kad publika veselu stundu, stāvot kājās un dejojot, sauca "Arhīvu" uz "bis", un pat žūrijas priekšsēdētājs Raimonds Pauls toreiz uzkāpa uz skatuves, lai nospēlētu kopā ar grupu.
"Arhīvs" 80.gadu nogalē saviļņoja ne tikai sirmot sākušos pirmos rokenrola fanus Latvijā, bet satricināja jauniešus - Pits Andersons ar saviem mūziķiem īstus rokenrola maratonus sarīkoja visā Latvijā, devās ārzemju braucienos uz Poliju, kam sekoja Zviedrija un Dānija. Festivālā "Roks par neatkarību" visa Rīgas Sporta pils bija pilna rokenrola dejotājiem - kājas nevarēja nostāvēt mierā, kad skanēja Pita ģitāra un balss, kas kopš tiem laikiem nebija apklususi ne mirkli. Un pilnīgi droši varam teikt, ka Latvija būtu citāda, ja tai nebūtu Pita Andersona.
Tikai šīs barikādes nebija tik redzamas, arī tēju un cigaretes padomju varas grāvējam koncertos neviens nedāvināja. Un, kad gar čekistu pilno viesnīcu "Latvija" Andersons 1988.gadā lepni soļoja ar kovboja platmali galvā un piešiem rotātos zābakos, bailīgākie pamuka maliņā. Bet viņš gāja lepni paceltu galvu, līdz nāvei uzticīgs savam sapnim - dzīvei rokenrolā!
