Daiga Mazvērsīte: Cirks ir slēgts! Lai dzīvo cirks!

Pirmoreiz Rīgas cirku es apmeklēju apmēram astoņu gadu vecumā kopā ar vectētiņu. Visspilgtāko iespaidu man sagādāja nevis klauni vai cauri degošam aplim lecoši tīģeri, bet gan gailis, kas, no klauna rokas pasprucis, ielidoja man blakus sēdošās sievietes kuplajos matos. Vispirms nodomāju, ka tas paredzēts scenārijā, taču kundze bļāva tik neganti, ka arī es baismīgi pārbijos, turklāt gaiļa knābis un sarkanās acis bija patiesi šausminošas.

Toreiz piedzīvotais apliecināja, ka mājdzīvnieks reizēm var kļūt bīstamāks par savvaļas dzīvnieku. Notikuma rezultātā cirku neapmeklēju līdz 2010. gadam, kad radās iespēja ar abiem jaunākajiem dēliem aiziet uz gadumijas izrādi ar Salatēti un Sniegbaltīti un, protams, dažnedažādiem priekšnesumiem. Bija akrobāti, dresēti sunīši, triku rādītāji un jauki muzikālie numuri, ko rādīja cirka orķestris un dziedātāja.

Gandrīz vai kauns sametās, cik skaļi es smējos – gadiem ilgi nebiju tā uzjautrinājusies, un prieku tikai palielināja abi smejošie puikas man blakus. Kopš tā laika reizi vai divas gadā gājām uz izrādēm – paldies Rīgas cirkam par iespēju gandrīz vai aiz snuķa saņemt ziloni, baidīties no tīģeriem un lauvām, just līdzi pērtiķītim, kam starpbrīdī jāsēž uz pleca fotogrāfam. Un pērtiķēna bēdīgais ģīmītis laikam ir vienīgais skumjais iespaids, ja neskaita Rīgas cirka interjeru, kas palicis nemainīgs kopš padomju laikiem.

Ak nē, tomēr samelojos. Cirkā esmu bijusi arī 1990. gadā, kad tur koris „Sindi putnu dārzs” diriģenta Ivara Bērziņa vadībā atskaņoja Mārtiņa Brauna un Knuta Skujenieka rokoperu „Eiridīke” ar solisti Ditu Krenbergu. No cirka gan tik vien bija kā amfiteātris un sarkanie samta borti, pati mūzika pavisam izgaisusi no prāta.

Zinu, ka Rīgas cirkā Kalmāna opereti „Cirka princese” pirms dažiem gadiem izrādījis Rīgas muzikālais teātris, un savulaik Solomonska dibinātais cirks bija ievērojams ar saviem muzikālajiem numuriem, kurus sniedza dziesminieks Alfrēds Vinters ar savu kapelu, brāļi Laivinieki, brāļi Ošlapiņi un daudzi citi. Parodisti klāstīja asprātības par dienas notikumiem.

Šajā Eiropas vecākajā cirka ēkā uzstājušies bokseri un spēkavīri, dziedātāji un dejotāji, zvēru dresētāji. Un cirka jomā mums ir ar ko lepoties, piemēram, daugavpilietis Stepans Deņisovs kļuva par pasaulslavenu tīģeru dresētāju. Klauns Koko  – rīdzinieks Nikolajs Poļakovs – vispirms kļuva slavens mūsu cirkā, tad devās uz Vāciju, vēlāk Angliju, kur viņa priekšnesums esot iepriecinājis pat premjeru Čērčilu, bet spožo karjeru pārtrauca satiksmes negadījums. Pēc tā savā klauna tērpā Koko sāka britu bērniem mācīt satiksmes notikumus, turklāt tik veiksmīgi, ka 1963. gadā tika apbalvots ar Britu impērijas ordeni.

Solomonska cirks Rīgā kļuva par pirmo vietu Rīgā, kur tika parādītas brāļu Limjēru skrejošās bildītes jeb kino. Te savu varenību rādīja latvju spēkavīri, no kuriem izauga pasaules čempioni, un daudzi Latvijā populāri mūziķi praktizējušies arī Rīgas cirka orķestrī. Tātad – šī nav tikai celtne, kas atrodas uz sabrukuma robežas, bet būtisks Latvijas kultūrvēstures piemineklis.

Starp citu, par jaunas cirka ēkas nepieciešamību runāts jau 1980. gadā, un tagadējās katastrofālās situācijas pamatā ir nevis vadības nespēja pareizi saimniekot, bet gan nebeidzamā tiesāšanās par ēku un zemi. Ēka beidzot nonākusi Kultūras ministrijas īpašumā, tiesvedībai par zemi beigu vēl neredz, un tieši šie apstākļi ir pamatā, kāpēc Rīgas cirka kolektīvs ar entuziasma un spara pilno direktori Lolitu Lipinsku ir spiesti strādāt pēc remonta kliedzošās telpās, kas nesen piedzīvoja neskaidras izcelsmes ugunsgrēku. Tieši nesakārtotā tiesiskā statusa dēļ nav bijis iespējas piesaistīt investorus, attīstīt programmu, lai piedāvātu ievērojamākus māksliniekus.

Godīgi sakot, Lipinskas cīņa par Rīgas cirka darbības saglabāšanu līdzinājusies Dona Kihota kaujai ar tiesu varas un laika zoba vējdzirnavām, kurām pievienojušies arī dīvaini aktīvie protestētāji pret savvaļas dzīvnieku priekšnesumiem cirkā. Kur tad liks tos ziloņus, krokodilus un tīģerus, kuru apskates iespēju dēļ bieži vien cilvēki nāk uz cirku? Vai iemidzināsim? Vai būsim gatavi maksāt par katru izrādi biļešu cenu, kādu pieprasa „Cirque du Soleil”, ja Rīgas cirks kļūtu par sekotājiem šim virzienam – katru izrādi pārvērst par daudzpusīgu teatrālu priekšnesumu, cilvēka ķermeņa un fantāzijas iespēju triumfu? Uz dresētu kaķu un suņu priekšnesumiem diez vai skatītāji gāzīsies aumaļām… Turklāt tie ierēdņi, kas iesaka rīkot cirka izrādes ārpus tā līdzšinējām telpām, ir aizmirsuši, ka gaisa akrobātiem un virves dejotājiem nepieciešams kupols. Arī barjeras, kas nošķirtu skatuvi no publikas, kaut gan, kā jau sākumā rakstīju, manas bērnības gailim tas netraucēja. Un naudas Kultūras ministrijai ir tik maz…

15. februārī Rīgas cirka krīzes pārvarēšanas komisija pulcējusies uz sēdi, kurā beidzot sāks risināt problēmas, kas krājušās vismaz divus gadu desmitus. Cerams, tiks atrasts risinājums, kas dotu vislielāko labumu sabiedrībai, izgaisinot šaubas, ka cirks novests līdz bankrotam, jo unikālo ēku Merķeļa ielā iekārojuši kādi ietekmīgi ļaudis. Vai tad netika jau piedzīvots tas pats ar kādreizējo Operetes teātri, kur iemitinājās naktsklubs?

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti