Grāmata ir ielūkošanās mūsu cirka vēsturē, kas, izrādās, ir ļoti maz pētīta. Patiesībā šī grāmata ir viena daļa no plašāka izdevuma, jo tajā aptvertais laiks ir no mūsu cirka pirmsākumiem līdz 1957. gadam, kad notika pirmā lielā ēkas rekonstrukcija. Tiek solīts arī turpinājums, kas pievērsīsies arī tālākajam laikam.
Cirks Eiropā vispār aizsācies 18. gadsimtā Anglijā. Latvijas teritorijā pirmie cirki viesojas 19. gadsimta sākumā. Bet 1888. gadā uzceļ jau stacionāru cirku Rīgā. To izdara cirka mākslinieks un uzņēmējs, zirgu dresētājs Alberts Salamonskis, Rīgā ieradies no Prūsijas. Cirks ātri kļūst par nozīmīgu izklaides vietu. Līdz ar to parādās arī pirmie vietējā cirka profesionāļi – cīkstoņi, faķīri, zvēru dresētāji.
Grāmata plašāk iepazīstina gan ar cirka attīstību, darbību, gan arī slavenākajām personībām. Lielāko daļu no tām varam apskatīt arī fotogrāfijās.
Salamonskim izdevās cirku izveidot ļoti ātri, un sava loma tajā bija viņa personības īpašībām – līdzās milzīgai enerģijai viņam piemita stūrgalvība un arī laba deva bezkaunības, viņš daudz nerēķinājās ar dažādām Rīgas kungu iebildēm un prasībām, un viņam patiešām izdevās panākt savu.
Grāmatā publicēta kāda reklāmas sleja žurnālā, kurā redzam, kādu izrādi cirks piedāvā 1925. gadā. Tā tiek solīta kā grandioza ar pirmklasīgiem artistiem, viņu vidū ir Maksimiliano Trucci – "indusu žongliers, muzikaliski ekscentriķi, dresētu suņu teatrs un dresētu papagaiļu teatrs un vēl citi numuri".
Šajos gados cirka mākslinieki izvēlas ārzemnieciskus pseidonīmus. Piemēram, Jūlijs Skrastiņš, pirmais zināmais latviešu burvju mākslinieks, sevi dēvē – Sanmartino di Kastroca. Varam uzzināt dažus viņa trikus – piemēram, "uz skatuves stāv galdiņš, uz tā galvaskauss, ko publika var apskatīt. Kastroca izdala kārtis. Saņemot tās atpakaļ, noliek tās galvaskausam priekšā, un pēc dažām minūtēm ģindenis sāk runāt, nosaucot publikas izvilktās kārtis". Publika ir stāvā sajūsmā.
Bet ir arī kāds vīrs, ko dēvē par latviešu cirka tēvu un celmlauzi, un tas ir Miforts Reims, īstajā vārdā Trofims Meiers. Ļoti populārs un pieprasīts cīkstonis, viņa slavenākais triks bijis žonglēšana ar svaru bumbām uz nostieptas troses. Grāmatā viņš visā savā krāšņumā un spēcīgajā varenībā redzams arī fotogrāfijās.
Cīkstoņi savulaik vispār cirkā bijuši ļoti populāri, viņiem bijušas sadalītas arī lomas – varoņi, komiķi vai ļaundari. Viens no slavenākajiem pozitīvo varoņu lomu tēlotājiem bijis Jānis Leskinovičs, bet sliktais tēls – cīkstonis ar pseidonīmu Karašs. Viņš satricinājis skatītājus tik tālu, ka tie viņam metuši ar kartupeļiem un sapuvušiem tomātiem.
Ar spēka numuriem uzstājušās arī dāmas. Un viņu vidū – slavenākā – Dora Kliča, saukta "Sieviete-herkuless".
Grāmatā iepazīstam arī klaunus – Ripsi un Pipsi. Viņi dēvēti par viskošāko un skandalozāko klaunu duetu, priekšnesumi balstījās satīriskās kuplejās ar tiešām atsaucēm uz aktualitātēm politikā un kultūrtelpā, daudzi no viņiem dabūja trūkties, bet publika viņus ļoti mīlēja.
Bet pats slavenākais un klasiskākais klauns bija tā sauktais Baltais klauns Rolands, īstajā vārdā Kazimirs Plučs. Daudz plašāk par viņu un citām personībām var uzzināt grāmatā. Tā vēsta arī par laiku, kad Salamonska cirks kļuva par Rīgas cirku un "Sojuzgoscirk" sistēmas daļu.
