Ja reiz runa nav par kopīgas vienādā formā tērptas armijas radīšanu, tad nav nekāda pamata šādai iecerei.
Turklāt situācijā, kad Eiropā atkal uzradusies valsts, kam robežu negrozāmība ir tikai tukša skaņa, būtu jākoncentrējas uz iepriekš nepaveiktajiem mājasdarbiem, ar kādiem grēko lielākā daļa Eiropas dalībvalstu NATO. Tādi ir lielākajam vairumam valstu, piemēram, Eiropas militārā spēka izveidošanas idejas atbalstītājiem čehiem un ungāriem, kas savai aizsardzībai tērē pat mazāk par vienu procentu no iekšzemes kopprodukta. Tas pats sakāms par Latviju, kurai vēl tāls ceļš ejams līdz diviem procentiem.
Spriežot pēc beidzamajā alianses samitā pieņemtajiem lēmumiem un soļiem to realizācijā, esam uz pareizā ceļa, lai nodrošinātu mieru NATO dalībvalstu teritorijā. To apstiprina pieaugošā mūsu sabiedroto klātbūtne valstī, kā arī reformas un jauninājumi Latvijas bruņotajos spēkos.
Jau tagad, ņemot vērā koleģiālo attieksmi NATO, jebkura dalībvalsts var izrādīt iniciatīvu un paplašināt savu darbību aliansē kopumā, kā arī uzlabot divpusējos kontaktus ar kādu citu dalībvalsti.
Piemēram, par triju Baltijas valstu sadarbību un kooperēšanos runā jau sen, taču praksē kopdarbs nesokas. Prakse rāda, ka igauņi pērk kaut ko vienu, lietuvieši vēl kaut citu, bet latvieši pavisam ko atšķirīgu. Šī pieredze neļauj ticēt, ka vienoti Eiropas spēki spētu efektīvāk īstenot kopīgus projektus.
Domājot par aizsardzību, raugoties ne tikai no Baltijas un Polijas pozīcijām, bet arī plašākā kopējā Eiropas drošības kontekstā, jāatzīst, ka vislielākos draudus sevī slēpj Krievija. Tā parādījusi, ka “normāla” jeb konvenciāla kara uzsākšana ir pilnīgi iespējama. Kā var noprast no augstu NATO komandieru, galvenokārt amerikāņu atzinumiem, Krievijas agresija Ukrainā tikusi adekvāti novērtēta. Tādēļ šobrīd aizsardzības jeb bruņotajiem spēkiem, vispirms Austrumeiropā, nāktos pielāpīt caurumus tieši savu valstu aizsardzības spējās, nevis tērēt laiku diskusijās par Eiropas spēkiem.
Kritiski būtu vērtējami centieni veidot šos spēkus, kuru vadīšanu noteiktu Berlīne un Francija.
Redzot, cik “prasmīgi” vācu un franču diplomāti risina problēmas, kuras radījusi Krievijas agresija Ukrainā (liekot domāt par krievu interešu lobēšanu), tas kategoriski noraidāms. Nav ticības Vācijas aizsardzības ministres teiktajam, ka Eiropas spēkiem nepieciešamības gadījumā vajadzētu spēt apvienoties un rīkoties ātri. Neticami – Berlīnes un Parīzes vadībā rīkoties ātri!
Latvijā šobrīd esam uz pareizā ceļa
– dažādas pārmaiņas uzsāktas bruņotajos spēkos – tie pamazām (diemžēl nokavēti un lēni) tiek mehanizēti, tiek spriests par pašgājējlielgabalu iegādi, tiek veidotas zemessargu triecienrotas, Zemessardzes struktūras tiek pārkārtotas pēc brigāžu principa. Tas viss liecina par izvēlēto virzienu – strauju kaujas spēju palielināšanu un izpratni, ka Latvija kā NATO dalībvalsts pati vispirms ir atbildīga par savas zemes aizsardzību. Gluži tāpat kā 5.alianses paragrāfu, neviens nav atcēlis arī 3.paragrāfu, kas nosaka katras valsts atbildību par savu drošību.
ES drīzāk vajadzētu paplašināt iekšējo sadarbību robežu apsargāšanā, terorisma draudu mazināšanā, kā arī uzlabot savienības ekonomisko konkurētspēju globālajā līmenī. Arī tas, cik labi jūtas ierindas pilsoņi, atstāj iespaidu uz cilvēku prātiem un drošību. Savukārt militārā drošība jāatstāj NATO pārziņā, aicinot dalībvalstis mainīt līdzšinējo attieksmi – grūti iebilst amerikāņiem, kas prasa no eiropiešiem adekvātu ieguldījumu savā un arī kopējā alianses drošībā.
