Lai kā tur ar to gaišredzību, tomēr neviens neparedzēja, ka spāņiem čempionāts beigsies, tā īsti nesācies – viņi var doties mājup arī pēc divām spēlēm, jo mačam ar Austrāliju vairs nav nozīmes ne sportiskā, ne finansiālā ziņā. Tik vien, cik daži punkti vairāk vai mazāk FIFA rangu tabulā. Divi zaudējumi Nīderlandei ar 1:5 un Čīlei ar 0:2 liek nolikt čempionu pilnvaras. Un te nu gan nav jāmeklē sakarība, ka nākamajā dienā pēc zaudējuma Čīlei pilnvaras nolika arī Spānijas karalis Huans Karloss, troni un kroni atdodot dēlam burātājam Felipem VI.
Tagad gan speciālisti ar gudrām sejām, gan namamātes pie kafijas tases mēģinās atrast cēloņus un rast skaidrību, kāpēc notika tā, kā notika. Spānija savā stilā nospēlēja tikai vienu puslaiku – pirmo pret Nīderlandi un tagad var tikai mēģināt iztēloties, kā notikumi būtu risinājušies, ja Davids Silva izgājienā 1:1 būtu pārmetis bumbu pāri Nīderlandes vārtsargam. Taču Jespers Cilesens aizsniedzās līdz bumbai un tūdaļ sekoja Robina van Persija prettrieciens, no kura, kā izrādījās, spāņi nespēja atgūties.
Ne tikai futbolā, bet futbolā jo īpaši, ir nevis tā, kā varēja būt, bet tā, kā ir. Pat grūti iedomāties, ka tik daudzas uzvaras guvušie vīri tik ātri sabruka. Pat ja zaudējums visai katastrofisks – 1:5. Arī agrāk tikai reta uzvaras del Boskes Spānijai nāca viegli. Daudzas nācās ar nagiem izplēst. Vīri to prata un reizēm arī Fortūna viņiem plati smaidīja. Šoreiz viss bija otrādi – bumba vārtos negāja pat no visdrošākajām situācijām, kamēr pretinieki savas izdevības droši realizēja.
Viena iemesla nav. Uzvaras nevar apnikt, ar tām nevar pārsātināties, taču izskatījās, ka līderi bija nedaudz pārsātinājušies no futbola un viņu sniegumā pietrūka degsmes. Iespējams, no izlases viedokļa par Pirra uzvaru kļuva bija divu Madrides klubu fināls Eiropas Čempionu līgā. Gan fiziskā, gan psiholoģiskā ziņā. Abu komandu spēlētāji del Boskes rīcībā nonāca vēlu un vairāk saguruši. „Atletico” daļa arī frustrējoša, jo tā izlaist trofeju no rokām ir jāmāk. Spānijas čempionu titula svinības bija aizēnotas. Toties „Barcelonai” tieši neveiksme cīņā par Primera bija vissvaigāk atmiņā. Aizvadītā sezona klubam nebija izdevusies. Un nav jau tā, ka profesionāļi neveiksme pārdzīvo tikai dažas minūtes. Mieles paliek arī lieliem meistariem. Tomēr lielākā vaina ir nevis mielēs, bet svaigumā, kura spāņiem pietrūka. Kustību un domas svaiguma. Arī neviena taktiskā shēma mūžīgi nevar dot rezultātu. Spāņu mežģīnes kodēm iegaršojās un pienāca brīdis, kad no tām pāri vien putekļi palikuši. Ar vienkāršu bumbas kontroli un pārsvaru laukuma vidū vairs nepietiek. Vajadzīga doma, vajadzīgs temps tās realizācijā. Šoreiz šī kombinācija kliboja, tāpēc pretinieki paspēja laikus slēgt pieejas vārtiem. Arī aizsardzība nebija gatava tempa spēlei, ko vislabāk atklāja Arjena Robena otrie gūtie vārti, ka viņš Pikē un Serhio Ramosam aizskrēja garām kā BMW ceļa stabiem.
Spāņu desmitgadē galvenās lomās darbojušies vieni un tie paši aktieri – Ikers Kasiljass, Serhio Ramoss, Žerārs Pikē, Čavi Ernandess, Andre Injesta, Sesks Fabregass, Fernando Toress. Pa šiem gadiem viņiem klāt nākusi pieredze, taču gadu nasta prasa savu.
Jo sevišķi situācijā, kad ātri jāatjauno spēki. Pēc pirmā zaudējuma Nīderlandei, pēc garās un saspringtās sezonas klubos. Pret Čīli del Boske pat atstāja uz soliņa Pikē un Čavi, otrajā puslaikā viņiem pievienojās arī Ksavi Alonso. Bez viņiem šķita grūti iedomāties Spānijas pamatsastāvu. Jāatzīst, šīs maiņas neko nemainīja. Spānija pinās bumbā, jo sen sen nebija nonākusi situācijā, kad turnīra tabula, laiks un veiksme nebija viņu sabiedrotie. Tāpat kā tiesneši pirmajā spēlē. Taču, lai nu kam, bet čempioniem nevajadzētu gausties par tiesnešu lomu zaudējumos. Jāskatās spogulī, savā spēlē, kas bija kļuvusi bezzobaināka, pretiniekiem vieglāk atkožama. Un no šī aspekta noteikti jāuzteic abi Spānijas gāzēji no troņa - Nīderlande un Čīle.
Nīderlandes spēle, protams, nebija pārsteigums, jo tieši oranžie ar spāņiem spēlēja pēdējā pasaules čempionāta finālā. Piedevām viņiem šoreiz viss gāja no rokas un kājas. Savukārt čīliešu sniegums ir zināms pārsteigums, jo viņi finālturnīrā spēlē pēc ilga pārtraukuma. Toties sastāvs ir jauns, talantīgs un, kas ir pat ļoti svarīgi, vesels. Iekaitot līderus Aleksi Sančesu no „Barcelona”, Arturo Vidalu no „Juventus”, Eduardo Vargasu no „Valencia”, Klaudio Bravo no „Real Sociedad”. Vērtējot kopā meistarību, cīņassparu, sīkstumu, bez kā uzvaras negūt, čempionāta ievadā tieši čīlieši pat sit pušu brazīliešus un holandiešus. Argentīnas speciālistam Horhem Sampioli ir izdevies izveidot patiešām lielisku ansambli. Tomēr arī to gaida vēl daudzi pārbaudījumi. Jo ambīcijas, kas tika apstiprinātas pirmajās spēlēs, ir arī Itālijai, Vācijai, Francijai, Argentīnai.
Tronis jau ir brīvs, pretendentu loks gana plašs, tāpēc jo interesantāks solās būt čempionāta turpinājums.
