Par mūsu labākajiem profesionāļiem Ziemeļamerikā medijos ziņu netrūkst, un katrs solis ir kā zem lupas. Turklāt Kristapam Porziņģim nu ir tas gods spēlēt patiešām spēcīgā komandā – Bostonas "Celtics" noteikti ir viena no galvenajām titula pretendentēm. Gana veiksmīgi dažāda līmeņa Eiropas klubos spēlē mūsu basketbolisti un hokejisti.
Tikmēr sabiedrībā uzjundījušas diskusijas par valsts atbalsta lietderību dārgajos individuālajos sporta veidos. Visai grūti laiki kopumā, ņemot vērā nedrošību pasaulē, pieaugušās izmaksas un inflāciju ne tikai Latvijā vien. Kortīnā d’Ampeco ledus trasi 2026. gada ziemas olimpiskajām spēlēm nebūvēs – ilgtermiņā tā būtu naudas izšķiešana, jo kopumā šādu būvju skaits pasaulē ir absolūti pietiekams un atbilstošs sportistu skaitam. Bobslejs, skeletons un kamaniņu sports būs citā valstī, vai nu Austrijā (Insbrukā), Šveicē (Sanktmoricā), vai Francijā (Laplaņā).
Lai kur arī nebūtu sacīkstes, ledusrenes sporta veidu pārstāvji būs tādā kā pabērnu lomā, tālu no notikumu epicentra. Ja Stokholma iegūs tiesības rīkot 2030. gada spēles un ledus trases veidi notiks Siguldā, situācija būs līdzīga. Kopumā vairs nebūs tā īstā olimpiskā atmosfēra, ko nule kā jau pauduši daudzi pazīstami ārvalstu sportisti, domājot par Milānas–Kortīnas d’Ampeco spēlēm.
Rekonstruēt Siguldas trasi vai ne – tas arī nebūs viegli izšķirams jautājums, pat ja Stokholma (Sigulda) iegūst tiesības rīkot spēles.
Protams, ja papildus izdotos dabūt arī šorttreka sacensības un grupu turnīru hokejā, pasākumam būtu pavisam cita garša. Pagaidām tas vairāk izskan kā ultimāts, jo tad pašai Stokholmai un citiem Zviedrijas ziemas sporta veidu centriem paliks mazāk notikumu. Izvēle vēl nav izdarīta, taču kuluāros izskan viedoklis, ka Stokholma būs galvenā pretendente uz spēļu rīkošanu, ja vien paši zviedri šai iespējai pieteiksies.
Saporo jau atteicās Tokijas spēļu korupcijas dēļ, Soltleiksitija grib spēles sarīkot 2034. gadā, un līdz ar to pretiniekos varētu būt Sanktmorica Šveicē un spēles Francijā. Laiks rādīs, pieteikuma termiņš ir pagarināts – pēc iepriekšējā reglamenta spēļu rīkotāji bija jāpaziņo jau oktobrī Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) sesijā Indijā. Kandidātiem vēl dots laiks, un galvenais klupšanas akmens daudziem ir tieši ledus trase, kur sadala visai daudz medaļu komplektu trijos sporta veidos. Protams, jābūt arī kalniem, bez tiem nu nekā, taču kalni ir dabas veidojums, kur izdevumos nāk tikai trašu uzturēšana, arī kādas būves skatītājiem, tiesnešiem, sportistiem, žurnālistiem.
Globāli neskaidrību ir daudz, un tas pats jāsaka arī par mūsu individuālo ziemas sporta veidu pārstāvju startiem gaidāmajā sezonā.
Šorttrekā Pasaules kausa izcīņa jau sākusies, un ievads Kanādā bija visai veiksmīgs mūsu labākajiem sportistiem Reinim Bērziņam un Robertam Krūzbergam. Šorttrekā ir pēctecība, līderu mums nav daudz, bet toties spējīgi pacīnīties par augstām vietām atsevišķos posmos un ir tuvu pasaules elitei. Darbs notiek, ir arī jauni sportisti, turklāt savu pieredzi veiksmīgi nodod arī bijušie šorttrekisti.
Mūsu ilggadējais līderis Haralds Silovs nu cer izaudzināt veiksmīgus ātrslidotājus. Ļoti populārs sporta veids daudzviet pasaulē, bet Latvijā bez vērā ņemamiem panākumiem kopš leģendārās Lāsmas Kaunistes un paša Haralda Silova nesenākiem laikiem.
Vislabākajā situācijā no individuālajiem sportistiem ir mūsu kamaniņu braucēji. Visai pamatoti – šajā veidā ir arī bērnu sports, tiek izmantota Siguldas trase un starta estakāde, turpat arī vieglatlētikas manēža. Ir iestrādnes, ir elites sportisti, ir talantīgi jaunie, ir labi treneri un mehāniķi, galu galā arī savs prezidents starptautiskajā federācijā FIL.
Kamaniņu sportā bažu par pēctecību nav. Vieni beidz karjeru, to vietā nāk citi, un atkal ir panākumi, ir turpinājums.
Var tik labi neveikties katros mačos un katrā trasē, bet mūsējie ir elitē vai tuvu tai faktiski jebkurā no četrām disciplīnām un arī komandu stafetē. Jau nupat aizvadīta pirmā treniņnometne Vācijā, jo tieši Altenbergas trasē šosezon būs svarīgākie mači – pasaules čempionāts. Galvenā trenera postenī tagad Zintis Šaicāns, kurš arī nav nekāds iesācējs, un visas veiksmīgās iestrādnes turpināsies. Kas vēl būtiski, – pat mūsu līderi ir visai jauni, un tas tikai liecina, ka paaudžu maiņa ļoti veiksmīgi aizvadīta, turklāt ir disciplīnas, kurās ikviens Latvijas sportists var todien būt labākais.
Bobslejā nav tik spīdoši – Oskars Ķibermanis vasarā no sporta aizgājis pavisam, un tas būs jūtams. Ir progress Emīlam Cipulim, pavisam jaunajam Jēkabam Kalendam, bet citi arī nestāv uz vietas, turklāt lielvalstīm ir vairāk, no kā izvēlēties, gan domājot par pilotiem, gan stūmējiem un tehniskajām iespējām. Nav pat vēl īsti skaidrs, vai līdzekļu trūkuma dēļ Latvija būs pārstāvēta visos Eiropas kausa posmos, kas ir laba izaugsme jaunajiem. Protams, decembrī mūsējie startēs Eiropas kausā Siguldā, par citām vietām vēl nav izlemts. Viss ir dārgs, un bobslejs to izjūt it īpaši. Izjūt uz savas ādas arī pastarpināti, jo uzjundī diskusijas par sporta veida attīstības lietderību valsts līmenī.
Skeletonā mums pēctecības brāļiem Dukuriem un Leldei Priedulēnai nav.
Ja kāds cerīgāks parādās, tad drīz vien no sporta aiziet, kā to pierādīja iepriekšējās sezonas. Ir milzīga plaisa, un nu jau var tikai minēt, kāpēc tā radās. Tikai uzvaru, tikai virsotnes dēļ? Var jau būt, bet ikviena karjerai reiz pienāk gals. Vai pārējie savā meistarībā un iespējās bija par tālu, vai kāds negribēja, lai tie būtu tuvāk brāļiem Dukuriem? Vai bija vai nebija iekšēji konflikti skeletonā? Tas, ka Dukuru dinastija ir ļoti pieprasīta un zinoša skeletonā, ir skaidrs, un to pierāda fakti. Piedāvājumu un panākumu kā padomdevējiem Dukuriem netrūkst. Un tomēr jāpaiet laikam, lai kāds no jaunās skeletona akadēmijas pietuvotos elitei.
Biatlonā Pasaules kausa sezona sāksies novembra nogalē pagaidām bez ilggadējas līderes Baibas Bendikas. Pauze pēc bērniņa piedzimšanas, taču Baiba jau trenējas un gatavojas atgriezties sacensību apritē jau šosezon, tikai pēc Jaungada. Vai sievietēm mūsu jaunās sportistes ir konkurētspējīgas ar Bendiku? Pagaidām laikam ne, plaisa vēl pārāk liela, kaut teorētiski būtu jābūt mazākai, neba jau pirmo gadu pārējās biatlonistes startē. Vīriešiem ir līdzīgi.
Andrejs Rastorgujevs ir atgriezies un pierādījis, ka atkal ir tuvu biatlona elitei un veiksmīgos posmos ne tikai tuvu, bet faktiski elitē.
Vairs nekāds jauneklis, bet gana ātrs slēpošanā, un, ja tikpat augstā līmenī ir šaušana, varam gaidīt labus rezultātus. Tomēr pagaidām uz ko izcilu var cerēt laikam gan tikai Rastorgujevs. Vismaz pagaidām. Rastorgujevs pērnās sezonas Pasaules kausa kopvērtējumā bija 22. labākais, bet citu Latvijas sportistu vīriešiem šajā reitingā nav. Protams, biatlonā konkurence ir liela (galvenokārt gan tikai un vienīgi eiropieši), taču būsim reālisti. Par augstām vietām tāpat visi necīnās, reitinga punktus sezonā ieguva 95 biatlonisti, bet lejasgala sportisti par pirmo desmitnieku vai divdesmitnieku var tikai sapņot.
Distanču slēpošanā mūsu lielākā vērtība Patrīcija Eiduka jau otro sezonu trenējas Norvēģijas komandā "Aker Dæhlie". Laba treniņgrupa, pati sportiste izcilām darba spējām, talantīga un perspektīva. Tiesa, šogad U-23 ieskaitē vairs nevar startēt, bet arī pieaugušo konkurencē ir gana daudzas sacīkstes, kur Eiduka jau cīnās ar pašām labākajām. Par viņu nav satraukuma, sievietēm tādu īstu sekotāju gan nav.
Vīriešiem ir progress, salīdzinot ar iepriekšējām desmitgadēm, vispirms runājot par Raimo Vīgantu un Lauri Kaparkalēju, – abiem vasarā bija veiksmīgi starti rollerslēpošanā pasaules līmenī.
Vēl jau ir citi ziemas sporta veidi ar mūsējo piedalīšanos. Daiļslidošanā līderi ir Deniss Vasiļjevs un Sofja Stepčenko. Progress lielāks vēl tikai 16 gadus vecajai Stepčenko, taču sākumā tas tā ir vienmēr. Jo tuvāk elitei, jo lēciens uz augšu vairs nav tik straujš, ko pierāda arī Vasiļjeva iespētais pēdējās sezonās.
Daiļslidošanā lieli brīnumi nenotiek un uz augšu jākāpj palēnām.
Latvija būs pārstāvēta arī kalnu slēpošanā un, iespējams, ziemeļu divcīņā, ir arī snovbords un frīstails. Lai nu kur, bet kalnu slēpošanā konkurence ir milzīga visā pasaulē. Latvija bija pārstāvēta pat jauktajā komandu disciplīnā paralēlajā slalomā pasaules čempionātā, un šis fakts vien jau ir atzīstams. Bez lieliem kalniem un tādām iespējām kā daudzu citu valstu pārstāvjiem, tomēr ar izcīnītu iespēju dažiem jau startēt arī Pasaules kausa līmenī. Frīstails vairs ne tuvu nav tik attīstīts kā uzreiz pēc valsts neatkarības atjaunošanas, un arī snovbordā laikam gan Drū Pauels nav tas patiesais mūsu iespēju rādītājs. Austrālietis ar latviskām saknēm, tomēr arī viņš pagaidām tālu no elites.
Kāda būs sezona mūsu individuālo sporta veidu pārstāvjiem, redzēsim pēc laika, taču pagaidām skaidrs, ka kopumā konkurētspējīgākie Latvijas sportisti ir kamaniņu sportā, ar iespējām kādam atsevišķi būt augstu arī citos veidos.
