Antons Lopeta: Panika

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Skolas apkārtnē bija nemierīgi. “Tu neesi dzirdējis? Skolas slēdz! Uz mēnesi! Visā valstī!” tālrunī kliedza sieviete, kas stāvēja uz lieveņa. Līdzās stāvēja vēl viena. Arī ar telefonu. Par ko viņa runāja, es nedzirdēju. Taču arī tāpat bija skaidrs – pēc sejas, mīmikas, kustībām. Kopš brīža, kad valdība bija pieņēmusi lēmumu par mācību iestāžu slēgšanu, bija pagājis nedaudz vairāk par stundu laika.

Koronavīrusa “Covid-19” tēma kļuva aktuāla pirms trim mēnešiem. Tieši pēc jaunā gada. Uzliesmojums Ķīnas pilsētā Uhaņā, tūkstoši saslimušo, pilsētā tiek noteikta karantīna, triecientempā tiek būvētas pagaidu slimnīcas… Taču pirmajās dienās un pat pāris nedēļās šķita, ka tas viss ir tālu un notiek kaut kur tur – gandrīz vai citā pasaulē.

Pēc tam vīruss pārcēlās uz Eiropu, bet arī tad vienkāršos mietpilsoņus nepameta šī “kaut kur tur” izjūta. Cilvēki apsprieda plānotos braucienus uz slēpošanas kūrortiem – samaksājuši savu sūri grūti pelnīto naudu, kuru atteikšanās gadījumā neviens neatdos, un “negribas zaudēt braucienu, bet pēc tam izrādīsies, ka viss ir pārspīlēts”.

Diemžēl tas tomēr nebija pārspīlēts. Kopš brīža, kad vīruss iesoļoja Igaunijā, un pacienti visi kā viens brauca no Rīgas, šaubu gandrīz nebija palicis – “Covid-19” jau ir pie mums. Un kad to atradīs, bija tikai laika jautājums. Šis brīdis pienāca ļoti ātri. Vispirms pirmā paciente, tad vēl, vēl… Un nu jau ir vairāk nekā pusotra desmita.

Teikšu atklāti – man kā ziņu redaktoram, kuram, protams, darbā bieži jāsastopas ar materiāliem par koronavīrusu, kādā brīdī sāka likties, ka šī tēma jau apnikusi. Jo skaitļi tiek atjaunoti katru dienu, pārvēršoties no kaut kā kliedzoša statistikā. Par piesardzības pasākumiem tiek runāts nedēļām…

Un par “Covid-19”, man šķita, nezina tikai vientuļnieks, kas izolējies no sabiedrības. Taču es kļūdījos. Pamatīgi kļūdījos.

Panika. Visīstākā panika. Tieši to varēja lasīt acīs vecākiem, kuri tāpat kā es skolas vestibilā gaidīja savus nākamos pirmklasnieciņus no sagatavošanas nodarbībām. Neviļus sāku ieklausīties sarunās.

Piemēram, līdz 12. marta vakaram es uzskatīju, ka visādu putraimu un makaronu trūkums plauktos ir veikalu personāla mahinācijas. Tajā dienā es uzzināju, ka tauta patiešām tos masveidā izpērk. Un ne tikai tos. Vēl arī šokolādītes, ūdeni, mazgāšanas līdzekļus – un tas ne tuvu nav pilns uzskaitījums. Ņem visu, ko var ilgi glabāt. Starp citu, par griķiem. Pamēģiniet tos pasūtīt lielo tirdzniecības tīklu piegādes dienestiem – būsiet ļoti pārsteigti. Griķu nav vispār. Bet par roku dezinfekcijas līdzekļiem vienkārši paklusēšu.

Daži apsprieda arī to, ka reakcija uz notiekošo ir pārspīlēta. Tā teikt, Rīgā dzīvo simtiem tūkstošu, bet saslimuši mazāk nekā divi desmiti. Kāpēc tad uzreiz skolas jāslēdz? Un kur lai bērnus liek? Bet, ja paliek ar viņiem mājās, kurš par to maksās? Un arī skolotājiem ir, ko teikt: labi, skolas slēdz karantīnai uz mēnesi. Bet vai mums par šo mēnesi samaksās? Vai arī liks atstrādāt vasarā?

Vai arī vēl šāda situācija. Ģimene aizbraukusi atpūsties. Atgriezušies, bērns nedēļu gājis bērnudārzā. Un pēkšņi valsti, kurā viņi bijuši, iekļauj apmeklēšanai nevēlamo sarakstā. Vai turpināt vest bērnu uz bērnudārzu?

Kāds, protams, ironizē, izsūta bravūrīgas bildītes. Tikko pats redzēju vienu tādu ironizējošu māmiņu. Nogājusi maliņā, viņa runāja telefonā: “Zini, Petrovi griķus sapirkušies. Runā, ka tādā un tādā veikalā ir. Mēs pēc nodarbībām iebrauksim, vai nokāpsi, palīdzēsi somu ienest?”

Bet tagad – piedodiet - brīdis profesionālās paškritikas. Līdz ārkārtējās situācijas izsludināšanai uzskatīju, ka koronavīrusa ziņu plūsmā ir pārāk daudz. Tagad esmu sapratis, ka īstenībā ziņās tā ir maz. No neviļus dzirdētām un vecāku “WhatsApp” grupā lasītām sarunām kļuva skaidrs, ka vairākums joprojām nezina, kādi vīrusam simptomi, kā tas izplatās, kādi piesardzības pasākumi jāveic, cik ilgi jāievēro karantīna un cik uzmanīgi jāseko izmaiņām veselības stāvoklī pēc tādas valsts apmeklējuma, kas ir vīrusa skarto sarakstā, vai arī pēc kontakta ar cilvēku, kurš, iespējams, ir inficējies.

It kā visi par “Covid-19” ir dzirdējuši, taču mēmju un šausmu stāstu līmenī. Jo viss ir tik tālu un ar mums notikt nevar. Un, kad situācija nonāca līdz tagadējai, sākās klusā panika.

Jo neviens nebija gaidījis, ka “kaut kur tur” – tas ir šeit.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti