Jā, mēs zinājām, ka pie Brīvības pieminekļa būs daudz tautas, zinājām, ka bildei būs lielāka aizture nekā parasti, bet, ka mobilais tīkls un internets vispār apstāsies, to gan nepieļāvām. Laika pieņemt lēmumu par pārraidīšanas formātu praktiski nebija. Izvēlējāmies versiju, kas līdz šim nebija pievīlusi. Turklāt skvērā pie "Saktas" hokeja varoņu sagaidīšanas laikā mobilo telefonu sakari esot darbojušies puslīdz normāli.
Vai šis bija naudas jautājums – jā un nē.
Hokeja čempionātam paredzētā nauda beidzās jau pirms braukšanas uz Tamperi. Jautājums, no kādiem līdzekļiem finansēt mūsu klātbūtni Somijā un papildu studijas programmu veidošanu, tāpat arī sagaidīšanas pasākuma filmēšanu, tika atlikts uz vēlāku laiku.
Taču skaidrs ir viens – no kaut kurienes tas finansējums būs jāsakasa.
Šogad LTV kolektīvā pirmo reizi skaļi izskanējis vārds streiks. Hroniskā finansējuma trūkumā es pat jūtos neveikli kolēģu priekšā. Sportā ir saslēgti ilgtermiņa līgumi, nopirktas licences, un tas viss ir jāfinansē. Pārējiem griež nost naudu, atliek raidījumus, bet mēs varam maukt.
Jā, tieši "maukt" ir īstais vārds.
Redakcijas cilvēku atlasē vienmēr esmu vadījies tieši no atdeves principa. Mums visi ir "maucēji".
Kāds vācu žurnālists olimpiskajās spēlēs zvanīja savam producentam, ka sacensības ievelkas, – lai producents sazinās ar arodbiedrību un atļauj viņam strādāt virsstundas, jo operatora darba laiks gāja uz beigām.
Kādas virsstundas? Latvijas Televīzijā šādu vārdu salikumu neesmu dzirdējis. Te mauc! Ticu, ka tāpat dara mediķi, skolotāji, ugunsdzēsēji un citu cienījamu profesiju pārstāvji.
Mums nav ne cilvēku, ne finanšu resursu rezervju. Droši varu apgalvot, ka katram otrajam redakcijas darbiniekam ir bijušas veselības problēmas, kuru cēlonis ir stress, pārstrādāšanās, neizgulēšanās. Un ir arī aizgājēji…
Atvainojiet, aizgāju šķērsām.
Tā ir hroniska kaite, no kuras nevar tikt vaļā – ka viss ir jātaupa, ka finanses neatļauj, ka jāmeklē lētākie risinājumi. Mēs jau pat neapspriežam labākos variantus, mēs apspriežam lētākos risinājumus. Tā jau ir sistēma.
Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio apvienošana bez normāla finansējuma būtu šīs sistēmas turpināšana. Es gaidu šo notikumu, lai varētu atbrīvot redakcijas vadītāja vietu. Tikai – ko šis jaunais redakcijas vadītājs varēs iesākt, ja finansējums nemainīsies? Nav runa tikai par darba samaksu, te strādā fanātiķi. Runa ir par modernu tehniku, par mūsdienīgam saturam nepieciešamo tehnoloģiju un augsta līmeņa profesionāļu sagatavošanu un apmaksu.
Politiķu skaistās runas par sabiedriskā medija nostiprināšanas nepieciešamību atduras pret standarta frāzēm – "a jūs pierādiet, ka jums vajag"; "dodiet savus aprēķinus" –, kas vienmēr beidzas ar standarta frāzi – "jums jāatrod iekšējās rezerves".
Arī pirms 25 gadiem vajadzēja lūgties politiķu finansiālo labvēlību, tikai tad vēl deva mājienus, ka "jābūt kārtīgiem", tagad šādus mājienus nedzird, taču dzird viltus retoriku.
Tipisks piemērs tam ir finanšu ministra frāzes – no "jūs tur darba grupā izskatiet un tad nāciet ar savu variantu" līdz "nē, šādu modeli liedz Satversmes tiesa". Vai tas nebija zināms jau no paša sākuma? Visticamāk, tas ienāca prātā kādam ierēdnim un atradās labs iemesls, kā nefinansēt sabiedriskos medijus. Urā!
Patiess "urrā" ir hokejistiem. Es varu izteikt vislielākās uzslavas arī cilvēkiem, kas atspoguļoja šo čempionātu. Varu uzņemties atbildību par notikušo, taču tas nemaina cēloņus, kas noveda līdz šādai situācijai. Situācijai, kas turpinās.
Mūsu mazais PTS busiņš, līdzīgs, kādu hokejistu sagaidīšanā izmantoja Latvijas Radio, jau vairākus gadus "stāv pie sētas".
Jā, valdība ir iedevusi naudu jauna iegādei, bet iedevusi nevis tāpēc, ka LTV to hroniski vajadzēja, bet gan valsts aizsardzības vārdā – lai tāds būtu pieejams X stundā. Daļēji šis notikums jau bija X stundas ģenerālmēģinājums, kad sakrita virkne apstākļu, izgaismojot mūsu (ne tikai LTV) vājās puses.
Vēl noteikti būs atsevišķs tehnisko un organizatorisko kļūdu skaidrojums. Šī ir tikai taisnošanās par apstākļiem, kas kalpo kā piemērs tam, cik ļoti sabiedriskā medija finansējums skar visu Latvijas sabiedrību.
Ir ļoti rūgta sajūta, ka tieši "pēdējā periodā" tika pieļautas kļūdas, kas sabojāja visu iepriekš padarīto un liedza skatītājiem tiešraidē izbaudīt pozitīvās emocijas pie Brīvības pieminekļa.
Man ir ļoti, ļoti žēl…
