● Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
● Русский перевод доступен здесь.
Pa ceļam uz Rietumeiropu, viņš savas ģimenes un Polijas policijas pavadībā satikās ar Latvijas konsulu Poznaņā Ignāciju Nedbalu (Ignacy Niedbał) Vudro Vilsona parkā (poļiem iet pie sirds šis ASV prezidents). Rainis 1920. gadā Varšavā pavadīja mēnesi, taču kļūt par valsts galvu viņam neizdevās, lai gan sociāldemokrāti to ļoti vēlējās.
Nav iespējams droši apgalvot, par ko poļi balsoja prezidenta vēlēšanās pirmskara Latvijā. Kad Jānis Čakste tika ievēlēts par prezidentu, iespēja balsot bija tikai deputātam Jānim Veržbickim (Jan Wierzbicki), un tikai tad, kad politiķis kandidēja uz otro pilnvaru termiņu, balsstiesības ieguva arī Jaroslavs Vilpiševskis (Jarosław Wilpiszewski), kurš pirmo reizi tika ievēlēts Saeimā 1925. gadā. Kā vēsta Rīgā publicētais laikraksts "Głos Polski" ("Poļu balss"), 16. novembrī Čakste "saņēma 92 no 98 nodotajām balsīm" – skaitlis, kas salīdzināms vienīgi ar deputātu skaitu, kuri atdeva savas balsis par Vairu Vīķi-Freibergu, kad viņa pieteicās pārvēlēšanai uz otro pilnvaru termiņu 2003. gadā. Ļoti iespējams, ka Veržbickis nebalsoja pret Čaksti. Ir vērts pieminēt, ka 1922. gada 21. novembrī, t.i., tikai piecas dienas vēlāk, "Kurier Poznański" ("Poznaņas kurjers") paziņoja par Latvijas Valsts prezidenta svinīgo ievēlēšanu, sakarā ar kuru "Polijas sūtnis un Polijas militārais atašejs piešķīra ordeņus vairākiem Latviešu virsniekiem".
Tomēr Polijas prese Latvijas prezidenta vēlēšanām pārāk daudz laika neatvēlēja. Valstī notika gatavošanās savām pirmajām parlamenta un Senāta vēlēšanām.
Decembrī Gabriels Narutovičs (Gabriel Narutowicz) tika ievēlēts par pirmo Polijas prezidentu, bet pēc nedēļas tika noslepkavots ar "labējo" atbalstītāja lodi. (Par to mēs jau rakstījām decembrī.)
Agrāk pieminētie Polijas politiķi akreditēja Čaksti Rīgā, bet 1926. gada augustā viņš piešķīra Polijas sūtnim Aleksandram Ladošam (Aleksander Ładoś) Trīs Zvaigžņu ordeni. Taču Polijā viņš nekad nav viesojies, tāpat kā toreizējais Polijas prezidents Staņislavs Vojcehovskis (Stanisław Wojciechowski) Latvijā, lai gan 1925. gadā viņš devās uz "brālīgo Tallinu", uzsverot nepieciešamību izveidot "Latvijas–Igaunijas savienību". 1927. gadā Polijas prese paziņoja par viņa slimību, atzīmējot, ka "viņa stāvoklis ir diezgan slikts". Kad pirmais Latvijas prezidents aizgāja mūžībā, par viņu tika publicēts īss raksts apvienots ar biogrāfiju, kurā bija pieminēta viņa dalība Krievijas domē, darbība Latviešu bēgļu komitejā Sanktpēterburgā un Tartu, kā arī Latvijas Saeimā..
Gustavs Zemgals savā amatā nostrādāja tikai vienu pilnvaru termiņu (atgādināsim, ka līdz 1997. gadam Latvijas prezidenta amata pildīšanas termiņš bija trīs gadi, pirmskara Polijā – septiņi gadi). Viņa ievēlēšanu 1927. gada aprīlī plaši apsprieda izdevuma "Kurier Warszawski" ("Varšavas kurjers") korespondents ar pseidonīmu "Teem", atsaucoties uz viņa "bagāto politisko pagātni", kā arī rakstot par juridisko dilemmu: vai Zemgalam tikai "jāpabeidz" Čakstes termiņš, vai nu viņu ir jāievēlas uz trim gadiem. Lai gan oficiāli mēs nezinām, kā balsoja poļu deputāti Jans Veržbickis un Jaroslavs Vilpiševskis, "Kurier Warszawski" īsi paziņoja: mazākumtautības atbalstīja kandidātu Zemgalu, to pašu izdarīja arī Latvijas Zemnieku savienība, par spīti sociālistu neapmierinātībai, kuri šajā amatā gribēja redzēt Poļu Sociālistu partijas draugu, latviešu dzejnieku Raini. Kā apgalvoja Polijas laikraksts… Zemgals kļūt par augstāko amatpersonu Latvijā nemaz nevēlējās, un "nakti pirms vēlēšanām viņš pavadīja, medot medņus". Medības bija neveiksmīgas, un kopā ar Gustavu tajās piedalījās tikai Rīgas Polijas sūtnis Juliušs Lukasevičš (Juliusz Łukasiewicz). "Pie ugunskura žāvējot slapjās drēbes, Lukaseviča kungs runāja ar Gustavu Zemgalu par prezidenta vēlēšanām, un abi droši vien negaidīja, ka viņu nākamā tikšanās notiks Rīgas pilī, jaunā Latvijas prezidenta un diplomātiskā korpusa svinīgās iepazīstināšanas laikā".
Zemgals, tāpat kā Čakste, neciemojās Polijā, lai gan 1929. gadā apmeklēja Zviedriju, ko diezgan plaši aprakstīja latvietis G. Saldals izdevumā "Polska Zbrojna" ("Bruņota Polija") (vai varat iedomāties šodien garus tekstus poļu presē par… Egila Levita vizīti Skandināvijā?). Tomēr ar jauno Polijas prezidentu Ignāciju Moscicki (Ignacy Mościcki), Jozefa Pilsudska (Józef Piłsudski) autoritārās "sanācijas" pārstāvi, Zemgals sakarus uzturēja. "Kurier Wileński" 1928. gadā informēja, piemēram, par Moscicka līdzjūtību Zemgalam sakara ar sievas nāvi.
No 1930. līdz 1936. gadam valsti reprezentēja Alberts Kviesis, vienīgais pirmskara politiķis, kurš šo amatu ieņēma divus pilnus termiņus. Pēc pirmās ievēlēšanas "Kurier Wileński" paziņoja, ka pirms gada viņš kopā ar parlamentu jau bijis Polijas viesis, atzīmējot 3. maija Konstitūcijas dienu. Kā arī viņam tika piešķirts Polijas atdzimšanas ordenis. Viņš "incognito" apmeklēja mūsu valsti arī 1931. gada augustā, atbraucot uz Lielpolijas galvaspilsētu Poznaņu. Par to rakstīja "Kurier Zachodni" ("Rietumu kurjers"), publicēts pilsētā Novi Tomisla. Kviesis kopā ar sievu un dēliem Ēriku un Viktoru apmeklēja Rietumpoliju, kurā iekļuva caur Lietuvu un Austrumprūsiju, dodoties atpūtas braucienā uz Šveici. Augsto viesi "pilsētas nomalē" sagaidīja Latvijas goda konsuls, Poznaņas uzņēmējs Ignācijs Nīdbals (Ignacy Niedbał), kā arī Valsts policijas reģionālās nodaļas priekšnieks Greffers.
Valsts prezidents "ar īpašu entuziasmu runāja par Poznaņas skaistumu, apbrīnojot tās attīstību būvniecības un dārzkopības jomā". Dienu iepriekš Kviešu ģimene nakšņoja vienā no Bidgoščas viesnīcām. Pēc Poznaņas Vilsona parka apmeklējuma viņi devās uz Čehoslovākijas galvaspilsētu Prāgu. Divus gadus pēc "Poznaņas vizītes" Kviesis tika atkārtoti ievēlēts prezidenta amatā un ieņēma to pat Ulmaņa diktatūras laikā. Pēdējais līderis Polijā tā arī neieradās, kaut arī Ulmaņa režīma propagandas ministrs Alfrēds Bērziņš šeit bija vairākas reizes. Bērziņa saiknes ar Poliju es aprakstīju 2014. gadā Latvijas Poļu savienības žurnālā "Polak na Łotwie" ("Polis Latvijā"). Noslēdzot sarunu par Kviesi: Varšavā, Nacionālā digitālā arhīva fotogrāfijās ir redzams, kā pēdējais demokrātiskais prezidents 1934. gadā Rīgā atklāj poļu mākslas izstādi kopā ar Polijas parlamenta deputātu Zigmuntu Bečkoviču (Zygmunt Beczkowicz) un izstādes organizatoru – profesoru Vladislavu Jarocki (Władysław Jarocki). Atklāšana notika dažus mēnešus pirms Ulmaņa apvērsuma.
Latvijas prezidenti sāka regulāri apmeklēt Poliju pēc 1993. gada, un pēdējos gados starptautiskās situācijas dēļ šīs vizītes notiek arvien biežāk. Noteikti jau augustā Polijā varēsim sagaidīt jaunievēlēto prezidentu Edgaru Rinkēviču.
Viņš te ir pazīstams kā labs diplomāts un uzticams Polijas draugs, neatkarīgi no tā, kuras "puses" pārstāvi mēs vaicāsim.
Mazākumtautību multimediju platforma Rus.LSM.lv publicē materiālus vienā no Latvijas nacionālo minoritāšu valodām – poliski, un šie materiāli būs pieejami arī latviski un krieviski.
Projekts “Łotwa po polsku” (Latvija poļu valodā) realizēts ar jaunās poļu paaudzes pārstāvju – J. Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzijas audzēkņu un Polijas profesionālo žurnālistu – līdzdalību.
Žurnāla “Przegląd Bałtycki” (“Baltijas apskats”, www.przegladbaltycki.pl) galvenā redaktora vietnieks Tomašs Otockis ir poļu žurnālists, kurš atspoguļo notikumus Baltijā. 12 gadus viņš raksta par tematiem, kas saistīti ar Baltijas valstīm. Kopš 2013. gada regulāri apmeklē Latviju, iemīlējis Rīgu, Ventspili un Cēsis.
No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas audzēkne.
Problēma var rasties tikai Varšavas valdībai sakarā ar Rinkēviča seksuālo orientāciju. 2020. gada vēlēšanu kampaņas laikā prezidents Andžejs Duda (Andrzej Duda) izteicās par LGBT personām: "Ja kādam ir šaubas par to, vai tā ir ideoloģija, vai nē, tad lai ieskatās vēstures lappusēs un uzzina, kā pasaulē tika veidota LGBT kustība" – sacīja prezidents Andžejs Duda, tiekoties ar vienas no Silēzijas pilsētām iedzīvotājiem. Kā norāda pirms trim gadiem atkārtoti ievēlētais Polijas prezidents, "komunisma laikā bija mēģinājumi ideoloģizēt bērnus, un šodien atkal notiek kaut kas līdzīgs, tikai ar citu ideoloģiju (...) Mūs mēģina pārliecināt,ka tie ir cilvēki. Bet tā ir tikai ideoloģija". Andžejs Duda, atšķirībā no Edgara Rinkēviča, ir LGBT personu tiesību uz partnerattiecībam pretinieks, līdzīgi kā ar Stambulas konvenciju, kuru Polija ratificēja 2015. gadā iepriekšējā valsts vadītāja pilnvaru laikā.
Tomēr šķiet, ka ne šie vēlēšanu kampaņā teiktie vārdi, par kuriem prezidents tā arī neatvainojās, ne arī Dudas pasaules redzējums neietekmēs Polijas–Latvijas attiecības un abu valstu vadītāju attiecības.
Polija un Latvija ir uzticami biedri Eiropas Savienībā un NATO, vienoti "Trīs jūru iniciatīvas" organizācijā, pie tam pauž vienādu viedokli par notiekošo Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā. Vārdi ir dažādi, bet galu galā svarīgāka ir rīcība.
Un arī atmiņas no pirmskara laika, no kurām ir vērts noslaucīt putekļus, aplūkojot vecās fotogrāfijas no Nacionālā digitālā arhīva…
