Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
Manā kabatā jau bija biļete vienā virzienā. Nezināju, kas mani gaida, biju apjukusi un vientuļa. Un šī nejaušā saruna par mākslu un vēsturi man savā ziņā kļuva par nomierinošām zālēm. Un vienlaikus – par svaiga gaisa malku. Vitebska man vienmēr būs brīvības pilsēta, šūpulis konceptuālajiem māksliniekiem, nevis festivālam "Slāvu bazārs", kas tagad kļuvis pavisam vājš.
Gadsimtiem ilgā draudzība
Pirmie ebreji parādījās Baltkrievijas teritorijā XV gadsimtā. Lielum lielais baltkrievu vairākums nodarbojās ar lauksaimniecību (tāpat kā latvieši, mēs sākotnēji bijām zemes cilvēki), bet
ebreji bija mazpilsētu ekonomiskais "dzinējs". Viņi bija zinātnieki, tirgotāji, šuvēji, juvelieri un ādas meistari.
Un, protams, atvēra krogus. Ak, krogs! Tas atradās ceļa malā un kļuva ne tikai par vietu, kur ceļinieks varēja pārlaist nakti vai zemnieks pēc smagas dienas izdzert mēriņu vai pāris labas sarunas pavadībā. Krogs tajos senajos laikos bija savdabīgs sociālais un kultūras centrs.
Nav pārsteidzoši, ka mūs daudz kas vieno. Un šodien gribu atcerēties izcilos ebrejus, kas dzimuši Baltkrievijas teritorijā, bet pēc tam devuši ieguldījumu sava valstiskuma atdzimšanā. Mēs, baltkrievi, atrodoties trimdā, varam daudz no viņiem mācīties.
Cilvēks, kas "atdzīvināja" ivritu
Pasaule viņu pazīst ar vārdu Eliezers Ben Jehuda, bet pēc piedzimšanas viņu sauca Leizers Ichoks Perelmans. "Mūsdienu ivrita tēvs" dzimis 1858. gadā Lužku miestā – tagad tā ir agropilsētiņa Vitebskas apgabala Šarkauščinas rajonā. Bet reālskolu viņš pabeidza Dinaburgā (tagad tā ir Daugavpils).
Viņš rakstīja: "Ivrits spēs dzīvot tikai tad, kad mēs atjaunosim nāciju un aizvedīsim to atpakaļ uz dzimteni."
1881. gadā Eliezers emigrēja uz Palestīnu, kas tolaik bija Osmaņu impērijas varā, un apmetās Jeruzalemē. Tur viņš nomainīja vārdu un kļuva par Ben Jehudu, kas nozīmē "Jūdejas dēls". Viņš atrada skolotāja darbu un tūlīt pat sāka izstrādāt to, kam pēc būtības bija jākļūst par jaunu valodu, lai nomainītu jidišu un citus reģionālos dialektus un kļūtu par līdzekli ikdienas saziņai starp ebrejiem, kas emigrējuši no dažādām pasaules daļām.
Viņš aicināja savus tautiešus: "Ebrej, runā ivritā!"
Kopā ar sievu Devoru viņi faktiski izveidoja vairāku gadsimtu laikā pirmo tikai ivritā runājošo ģimeni Palestīnā un izaudzināja pirmo mūsdienu bērnu, kam dzimtā valoda bija ivrits -, savu dēlu Ben Cionu Ben Jehudu. Pavisam viņiem bija četri bērni.
Strādājot 18 stundas dienā, zinātnieks radīja apmēram 300 jaunu vārdu. Kopš tā laika mūsdienu ivrita vārdu krājums palielinājies līdz vairāk nekā 100 tūkstošiem vārdu. Viņš izstrādāja ļoti daudz terminu, kam bija jākļūst par ekvivalentu mūsdienu izteicieniem un kuru nebija senebreju valodā.
Vitebskas apgabala Hlibokajes rajonā ir Eliezera Ben Jehudas krūšutēls (foto no autora personīgā arhīva).
Šimons Peress: Mums nav izvēles, mums ir tikai jāuzvar
Cilvēks, kura politiskā karjera ilga vairāk nekā 70 gadu, Izraēlas Valsts devītais prezidents, divkārtējais premjerministrs, 1994. gadā kļuva par Nobela Miera prēmijas laureātu par ieguldījumu mierīgajā noregulējumā Tuvajos Austrumos. Šimons Peress dzimis 1923. gadā Minskas apgabala Valožinas rajonā. Liela daļa viņa dzīves sakrita ar kara laiku, taču līdz pat savai nāvei viņš sapņoja par mieru.
2015. gadā 92 gadu vecumā Šimons Peress Kijivā uzstājās ar runu konferencē "Jaltas Eiropas stratēģija", kurā viņš ar ukraiņu tautu dalījās neatkarības iegūšanas mācībās. Kurš gan būtu domājis, ka gan ukraiņu, gan izraēliešu tauta 2023. gadā lies asinis par savu brīvību. Šimona Peresa vārdi šodien ir kā vaļēja brūce:
"Mēs bijām vientuļi. Mums nebija brāļa reliģijā, māsas valodā, kaimiņa vēsturē. Tas viss notika pēc holokausta. Mēs tur atnācām un nezinājām, ko darīt. Patiešām nezinājām.
Mums nebija ne cilvēku, ne bruņojuma, mēs nekad nebijām karojuši, mums bija tikai 450 tūkstoši cilvēku, nebija ģenerāļu, nebija militārās pieredzes. ANO bija nolēmusi izveidot Izraēlas valsti, taču faktiski notika karš. Ko mēs varējām darīt? Divas lietas.
Pirmā – cilvēkiem bija jākļūst vīrišķīgiem un drosmīgiem. Viņiem bija jāsaprot, ka mums nav izvēles – mums ir tikai jāuzvar. Ja mēs kaut reizi zaudēsim, tās būs beigas.
Kāpēc to visu jums stāstu? Joprojām saku jauniešiem vai jaunietēm: draugi, jums ir daudz vairāk, nekā jūs domājat. Neesiet slinki. Jums ir daudz vairāk, nekā zeme var piedāvāt. Jūs varat ražot lietas, kuras jums nav dotas. Tā ir mācība visiem."
* * *
Šodien mēs kā nekad agrāk saprotam: vēstures mācības ir gluži kā nodrāzta vinila plate. Atduroties pret kārtējo šķērsli, tā atkal un atkal spēlē vienu un to pašu motīvu.
Šodien man acu priekšā ir Latvija – valsts, kas man kļuvusi par jaunām mājām un piemēru, kā saglabāt dzimto valodu un iegūt neatkarību.
Šodien – tā ir arī daudzus gadsimtus ilgā traģiskā ebreju tautas vēsture. Un Ukrainas ciešanas. Un diktatūras tumšā nākotne Baltkrievijā.
Vēl pirms diviem gadiem es droši vien nebūtu sapratusi, ko nozīmē, kad tiek atņemta sava valoda, savas mājas, sava dzimtene. Tagad, tāpat kā daudzi citi cilvēki, kas nonākuši trimdā, es to saprotu. Es jūtu, kā tas ir.
Un pagriezt atpakaļ galīgi prātā sajukušo pasaules kārtību nav manos spēkos.
