Pētījuma dalībnieki kopumā pozitīvi vērtē iespēju vērsties pie sabiedrisko mediju ombuda ar jautājumiem, ierosinājumiem vai bažām par iespējamu mediju vai žurnālistu profesionālās ētikas pārkāpumu. Tomēr informācijas par mediju pašregulāciju pietrūkst.
Šis viens no rakstiem, kurā detalizēti skaidroti 2023. gada Latvijas sabiedrisko mediju mērķa auditoriju uztveres pētījuma dati. Tā mērķis: sabiedrisko mediju auditoriju profesionālās ētikas uztveres izpēte. Pētījuma veicējs: Latvijas Fakti.
Pētījuma metode: tiešsaistes un klātienes fokusa grupu diskusijas (FGD). Apjoms: 7 fokusa grupu diskusijas (38 respondenti). Pētījuma mērķa grupas: Rīgā, Latgales pilsētās, Kurzemes pilsētās ārpus pilsētām dzīvojošie sabiedrisko mediju lietotāji un nelietotāji.
Fokusa grupu diskusiju jautājumu bloki: Sabiedrisko mediju profesionālās ētikas vērtības; iespējas aizstāvēt savas intereses, ja mediji rīkojas neētiski; iespējamo ētikas pārkāpumu piemēru vērtējums.
Latvijas mediju pašregulācijas sistēma un izpratne par mediju atbildīgumu tikai veidojas. Tā pakāpeniski attīstās tikai kopš 2018. gada, kad tika izveidota Latvijas Mediju ētikas padome (LMĒP), kas pašlaik apvieno ļoti daudzas Latvijas mediju organizācijas. Tā izskata to personu iesniegumus, kuru tiesības vai intereses medijs varētu būt aizskāris, un publicē viedokļus par nozīmīgām mediju vides problēmām. Latvijas sabiedrisko mediju ombuda institūcija ir vēl jaunāka, tā darbojas kopš 2022. gada 1. marta. Pie ombuda par sabiedrisko mediju saturu var vērsties jebkurš. Ombuds izskata iesniegumus un konsultē par sabiedrisko mediju ētikas jautājumiem gan sabiedrības pārstāvjus, gan sabiedrisko mediju darbiniekus. Ombuda lēmumi par pārkāpumiem ir publicējami LR un LTV mājaslapās, mediju organizācijām ir jāņem vērā ombuda ieteikumi. Sabiedrisko mediju mājaslapās ir pieejamas gan Redakcionālās vadlīnijas, gan Ētikas un rīcības kodeksi. Tie palīdz noskaidrot, vai medijs pārkāpis paša definētos profesionālos principus.
Ētika nozīmē profesionālismu
Sabiedrisko mediju mērķauditoriju pētījumā iesaistītie cilvēki sagaida, ka mediju darbinieki ievēro profesionālo ētiku. Runājot par sabiedriskajiem medijiem, viņi pamatoti pieņem, ka "žurnālistus droši vien pirms tam apmāca un, pirms sāk darbu, viņus tiešām arī instruē par to, kāda ir žurnālistu ētika, ko viņi drīkst, ko nedrīkst", spriež sieviete (40 gadi) Latgales iedzīvotāju diskusijā latviešu valodā.
Pierastākā vide, kurā diskutēt par žurnālistu darbu, daudziem ir sociālās tīklošanās vietnes, kurās daudzi komentē savu mediju lietojuma pieredzi. Jautāti, kā rīkotos, ja rastos iespaids, ka žurnālists rīkojies neētiski, pētījuma dalībnieki atbild, ka pārrunātu to ar tuviniekiem vai draugiem, nedarītu neko vai vērstos tieši pie žurnālista.
"Nu, es rakstu sociālajos tīklos – ar šērošanu un komentāru. Ceru, ka [žurnālists] sadzirdēja, ka viņam jāpadomā par saviem izteiksmes līdzekļiem. Cits veids varētu būt noteikti rakstīt, piemēram, esmu rakstījusi arī, kad dzīvoju ārzemēs, [konkrētam žurnālistam], kad man likās, piemēram, ka raidījumā ārzemnieki, aizbraukušie latvieši, bija atspoguļoti nedaudz tādā subjektīvā gaisotnē." (Sieviete, 40, Latgales iedzīvotāju grupa, latv. val.).
Arī citi diskusiju dalībnieki dalījās savā pieredzē, kad personiski vērsušies pie žurnālistiem un medijiem, ja uzskata, ka saturā kaut kas nav atbilstoši atspoguļots.
"Es domāju, ka ir tādas iespējas. Par Latgali, tur es zvanīju uz televīziju, jo tas bija izskanējis ziņās. Telefona numuri ir pieejami, tā ka nav problēmu, var piezvanīt. Vismaz mani uzklausīja." (Sieviete, 49, Latgales iedzīvotāju grupa, latv. val.).
"Viss ir atkarīgs no tēmas. Ja ir kaut kādas nopietnas tēmas par politiku, tad, protams, vajadzētu reaģēt. Ne tikai komentāru uzrakstīt, bet, ja tur kaut kas skar mani kā iedzīvotāju, manas intereses. Es izskatītu sūdzību iespējas, nevis vienkārši uzrakstītu komentāru." (Vīrietis, 49, Latgales iedzīvotāju grupa, kr. val.).
Kāpēc vērsties pie ombuda?
Diskutējot par iespēju aktīvi rīkoties pārkāpumu vai jautājumu gadījumā, daļa gan nezina, ka ir tādas organizācijas, kuru pienākums ir aizstāvēt auditorijas intereses, un domā, ka informēt par mediju pārkāpumiem nav vērts, lai gan iespēja to darīt ir svarīga.
Citi diskusiju dalībnieki vienojas, ka, pirmkārt, par žurnālistu jāziņo smagu pārkāpumu gadījumos un, otrkārt, jāsaprot medija vai žurnālista nolūks. Cilvēki uzskata, ka smagie pārkāpumi ir viltus ziņu publicēšana, dezinformācija, naida runa. Daļa dalībnieku kā nopietnus žurnālistikas pārkāpumus min arī sensāciju meklēšanu, neiecietību, privātuma robežu pārkāpšanu.
Sarunas gaitā netiek atbalstīta slēptā reklāma mediju saturā, vienpusība, negodprātīga žurnālistu rīcība, jo žurnālisti ir autoritātes un viņiem cilvēki uzticas. Kopējais secinājums, ka sabiedrība "jāradina pie tā, ka drīkst būt viedokļu daudzveidība", secina Latgales latviešu grupas pārstāve (49).
"Nu, es pat nezinu tādas organizācijas, kur varētu par to pateikt, sūdzēties. Es pat nezinu, varbūt, iespējams, es mēģinātu meklēt kaut ko internetā," saka Kurzemes mazākumtautību grupas pārstāve (53).
"Es piekrītu, ka pārraudzības organizācijai vajadzētu pastāvēt visās jomās. Un, jā, tas ir sabiedrisks labums. Man personīgi šīs organizācijas pastāvēšana laikam ir vienaldzīga, jo es nekontaktēšos un nesazināšos." (Vīrietis, 50, Kurzemes iedzīvotāju grupa, kr. val.).
"Man liekas, mums ir tāda kultūra, ka neviens tāpat neietu un nesūdzētos. Visi klusētu. Mēs esam cilvēki, kuriem nepatīk cīnīties par savām tiesībām. Mēs necīnīsimies." (Sieviete, 46, Kurzemes iedzīvotāju grupa, kr. val).
Ja medija pārkāpums skartu pašu vai ģimenes locekli, tad gan cilvēki, visdrīzāk, meklētu palīdzību. Nopietnu pārkāpumu gadījumā apsvērtu iespēju vērsties pie ombuda. Svarīgs pārkāpums būtu goda un cieņas aizskārums, uzskata viena no dalībniecēm (Sieviete, 49, Latgales iedzīvotāju grupa, latv. val.): "[..] noteikti arī grieztos, jo reputācija patiesībā mūsdienās medijos ir viens vēja pūtiens, un aiziet. Tas ir svarīgi. Reputācija top gadiem, to nedarina vienā dienā. Reizēm, ja būtu nepārbaudīti fakti vai kāds viedoklis tiktu mainīts, tad, protams, jā."
Daļai diskusiju dalībnieku gan kā iestāde, kur vērsties, pirmā nāk prātā policija, prokuratūra vai advokātu birojs.
"Policija. Varbūt viņi nodarbojas ar šādiem gadījumiem. Bet, ja ir vienkārši žurnālistikas ētikas pārkāpums, tad ne katrs jurists vēlas nodarboties ar tādiem sīkumiem. Mēs esam tik ļoti pieraduši pie šīm viltus ziņām, ka mums tās patiešām ir vienaldzīgas. Tādām organizācijām, domāju, ka ir jābūt. Un domāju, ka viņi ļoti palīdzētu." (Sieviete, 18, Kurzemes iedzīvotāju grupa, kr. val).
"Ja viss nokļūtu publiskā vidē ar sagrozītiem faktiem, es pret to vērstos un cīnītos, jo es neuzskatu, ka kurš katrs var atvērt muti un pateikt visu, kas ienāk prātā tikai tāpēc, ka es tā gribu vai mans tētis vai mana mamma ir kaut kas un tāpēc es varu pazemot visus pārējos." (Sieviete, 44, Kurzemes iedzīvotāju grupa, kr. val).
Vai un kādus sodus sagaida?
Kopumā grupu diskusijās netiek atbalstīti bargi sodi, piemēram, žurnālistu atlaišana no darba vai medija slēgšana. Tā tiek uzskatīta par nesamērīgu rīcību. Tāpēc svarīgi, ja medijs informē un atvainojas par kļūdām vai pārkāpumiem. Šādi gadījumi tiek pamanīti.
"Varbūt tik radikāli, lai slēgtu kanālu vai uzliktu sodu – nē, bet prasītos, lai sabiedrība uzzinātu, ka ir bijis šis ētikas pārkāpums, neprofesionalitāte, lai tiktu publicēts atsaukums." (Sieviete, 40, Latgales iedzīvotāju grupa, latv. val.).
"Jā, ja apzināti [pieļauts], tad pārkāpums. Ja tas ir neapzināti, tad ir jābūt kaut kādam sodam. Maigam sodam." (Vīrietis, 50, Kurzemes iedzīvotāju grupa, kr. val.)
"Tas, kas neko nedara, tas nekļūdās, bet nu cilvēki dara un atzīst; man nepatīk cilvēki, kas uzskata, ka viņiem vienmēr ir taisnība, viņš nekad nekļūdīsies, kaut gan tad es viņam ne pārāk uzticos. Atzīt savas kļūdas, tas daudz lielāku uzticību vieš, protams, ja to nedara katru nedēļu par kaut kādu atgadījumu." (Vīrietis, 59, Rīgas iedzīvotāju grupa, latv. val.).
