Mēs tiekamies saulainā aprīļa rītā, apbruņojušās ar intervijas garuma kafijas krūzēm.
Dace Leimane: Skat, saulīte uzspīdēja! Tieši tavā kafijas krūzē! (Smaids.)
Henrieta Verhoustinska: (Smaids.) Jā, dzīvojot privātmājā, ir tāda iespēja – būt tuvāk pie dabas.
Savulaik esi izteikusies, ka pirmie saules stari tevī rosina nostalģiskas atmiņas: kad saulīte ielauzās tavas bērnības pagalmā starp Rīgas centra mūriem.
Jā, jā. Bērnībā es dzīvoju Bruņinieku ielā, kas tolaik bija Sarkanarmijas iela. Pretī Vijai Artmanei. Blakus viņas mājai bija mans bērnudārzs. Dzīvojām sētas mājā, kurai bija mazs, asfaltēts pagalmiņš, no visām pusēm citu māju ieskauts. Vienīgā sprauga uz pasauli, ko varēja redzēt no manas istabas loga, bija uz ielas pusi, kur kādreiz arī bija bijusi māja, bet nojaukta.
Bet tu esot gājusi uz kaimiņu pagalmu spēlēties?
Jā, kaimiņu pagalms bija daudz lielāks, tur auga arī koki. Un piecstāvu mūra ēkām bija piekļāvusies neliela divstāvu koka mājiņa, kurā dzīvoja romu tautības ģimenes. Pārējie pagalma bērni gan visi bija latvieši – ja arī bija kāds krievs, tad viņš labi runāja latviski. Un tā mēs tur spēlējāmies. Piemēram, "kazakus–razboiņikus", kur romu puikas bija īpaši izsmalcināti uz dažādām spīdzināšanas metodēm, kā kutināšanām un tamlīdzīgi, lai izdabūtu paroli, ko, protams, nedrīkstēja atklāt.
(Smiekli.) Jā, jā, jā. Es arī atceros šo spēli. Traki interesanti bija, tikai vajadzēja gan puikas, gan meitenes…
Jā, es piedzīvoju tos brīnišķīgos laikus, kad bērni spēlējās pagalmos. Māte varēja mani vienmēr sasaukt – ja izliecās pa virtuves vai manas istabas logu, varēja redzēt kaimiņu pagalmu un uzsaukt, ka jānāk mājās.
Kāda meitene tu biji? Vai tu biji tāda puiku meitene, kas rāpās kokos?
Man bija divas daļas. Viena bija šī ekstravertā – kas īstenībā manī joprojām ir –, man patika spēlēties, piedalīties visur kur. Protams, es rāpos uz šķūnīšiem un arī kokos – visi to darīja un tad, protams, arī es, bet es nebiju puiciskā meitene. Mana otra daļa saistās ar to, ka sāku ļoti agri lasīt, un lasīju ļoti daudz. Reizēm pat atteicos iet ārā, ja biju aizlasījusies. No tiem laikiem esmu ātrlasītāja – jau toreiz lasīju vienu grāmatu dienā.
Oho?
Jā, vecākiem bija pamatīga bibliotēka, un es lasīju gan latviski, gan krieviski – mans paps bija krievvalodīgais. Kā vienu no skaistākajām grāmatām atceros "Kapteiņa Granta bērnus" ar melnbaltu litogrāfiju ilustrācijām – dāmas ar kuplajām kleitām. Toreiz man bija gadi pieci seši.
Izklausās, ka šīs abas tavu interešu puses tā harmoniski sadzīvoja, nomainot viena otru?
Jā, bet nu padsmit gados es kļuvu par bohēmisko pusaudzi, diezgan agri pagaršoju alkoholu, 16 gados sāku pīpēt. Kompānijas man bija visdažādākās – arī tādas, par kurām mana māte izteica dažādas piezīmes. (Smejas.) Bet viņa bija pedagoģe, latviešu valodas un literatūras skolotāja, un izvēlējās pareizo pieeju, lai saglabātu ar mani kontaktu, – neko neaizliedza. Es braukāju uz Saulkrastu diskotēkām, kas bija nakts diskotēkas…
Tajos 16?
Jā, 15–16. Un mamma nekad nezināja, kad es atgriezīšos, jo vienīgā iespēja atbraukt mājās bija tikai ar kādu no pirmajiem rīta vilcieniem. Domāju, ka mammai bija diezgan daudz, ko ciest. Jo tas jau nebija viss – es arī kavēju stundas, rītos agri celties man vienmēr ir bijis mokoši. Pirmās stundas es neapmeklēju principā – vecāki aizgāja uz darbu, es paliku guļam, un man sakrājās diezgan daudz neattaisnotu stundu, jo, kad es negribēju, es negāju uz skolu. Vienmēr gāju uz literatūras stundām, jo man bija satriecoši brīnišķīga skolotāja, kas iemācīja "mīlēt Raini". (Smaids.)
Kurā skolā?
6. vidusskolā. Tāpat kā Gundars Āboliņš. Un arī Sandra Kļaviņa. Nu, jā… Ļoti apzinīga skolniece nudien nebiju. Bet man bija atbildības sajūta pret mammu, tāpēc es vienmēr parādus nokārtoju, kontroldarbus pārrakstīju. Un, neskatoties uz neapmierinošo uzvedību kavēto stundu dēļ, es tomēr mācījos diezgan labi. Izņemot organisko ķīmiju, tā man bija tumša bilde, biju laimīga par "3".
Bet tu biji vienīgais bērns ģimenē?
Papam – vienīgā, bet man ir māsa un bija brālis, kura diemžēl nav vairs šajā saulē. Savukārt manai mammai ar papu bija brīnišķīgs mīlas stāsts. Mamma pirms tam bija precējusies ar fizkultūras skolotāju (par sevi vecāku), kurš strādāja kādreizējā Malnavas sovhoztehnikumā, – turpat strādāja arī viņa par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Viņiem abiem bija divi bērni, un tad viņas pirmais vīrs nomira. Viņai bija 35 gadi, sešpadsmitgadīga meita un desmitgadīgs dēls, un viņas bijušā vīra vietā skolā atsūtīja praktikantu – 21 gadu jaunu pusi. Un starp viņiem sākās kaislīgs romāns! Iedomājies? Padomju gados, laukos! Ne tikai apkārtējie, arī mammas bērni ne pārāk uzticīgi skatījās uz manu tēvu, bet mani vecāki sagāja kopā, un mammai jau bija 42 gadi, kad piedzimu es. Līdz ar to – mans brālis un māsa bija stipri vecāki. Un tad mēs pārvācāmies uz Rīgu.
Tad tu esi izaugusi Rīgā, uz akmeņiem? Vai tev ir arī lauku atmiņas?
Ģedam (no krievu val. – vectēvs) un babuļai (no krievu val. – vecāmamma) bija vasarnīca Saulkrastos – precīzāk – Pabažos –, kur man pagāja visas vasaras. Man bija lieliskas attiecības ar manu babuļu, kas latviski zināja tikai vienu teikumu: "Runājiet, lūdzu, pa krieviski, – es latviski nesaprotu!" (Smejas.) Bet ģeda bija latvietis. Dzimis 1909. gadā Latvijā, taču pirms Pirmā pasaules kara viņi ar vecākiem izbrauca uz Sibīrijas pusi – kā daudzi tolaik: iegūt zemi un veidot laimīgu nākotni. Atgriezās līdz ar okupāciju 1945. gadā, kopā ar sievu, manu babuļu, un mēnesi vecajiem dvīņiem – manu tēvu un viņa brāli. Tāpēc ģeda, kaut bija uzaudzis Krievijā, labi runāja latviski. Bet babuļa, brīnišķīga sieviņa, viņa spēlēja ar mani dambreti, cienāja ar kārumiem, savukārt ar ģedu sarunājās tikai krievu valodā. Mēs abas staigājām pa kāpām, pa jūrmalu ar suņiem. To laiku es atceros ar mīļām atmiņām.
Nu, klau! Tu uzzīmēji tik krāšņu savas bērnības gleznu, un es tev – tava ekstravertuma sakarā – gribēju prasīt arī par taviem smiekliem, ko ne viens vien "Kultūrdevas" skatītājs arī ir komentējis.
Babuļa bija traka smējēja! Ak, dieniņ, tie viņas smiekli pa visu pagalmu… (Groza galvu.) Un arī mana mamma bija ļoti ekstraverta būtne – viņa nāk no Latgales, Malnavas sovhoztehnikums ir pie Kārsavas. Mamma sirga arī ar depresiju, tāpēc viņas ekstravertums ne vienmēr tādā jautrībā izpaudās, bet smieklu bija daudz. Vispār ekstravertums mūsu ģimenē izpaudās gan labos, gan sliktos brīžos – ja vecāki strīdējās, tad ļoti skaļi. Tas mums ģimenē ir raksturīgi. (Smaida.)
Bet Andrejs – mūsu kino meistars un tavs vīrs –, šķiet, viņš ir citādāks?
Viņš ārēji ir klusāks par mani, bet viņš ātri uzsprakšķ, ir ļoti aizrautīgs! Viņam ļoti patīk dejot.
Ē, ko tu saki? Es nezināju. Cik patīkami!
Bet viņš mēdz būt arī aizkaitināms – viņu besī, kad uzdod stulbus, acīmredzamus jautājumus. Piemēram: "Ak, tu kartupeļus cep?" (Smejas.) Tad viņš var kaut ko uzšvirkstēt: "Nē, jēru!" (Smejas.)
Nu, ar aprobežotu sievieti viņš nevarētu dzīvot – tas ir skaidrs!
Nu, redzi, un viņa tēvs, kas bija pilnībā pārlatviskojies – mēs ar viņu runājām tikai latviski –, Dmitrijs Verhoustinskis, Rīgas kinostudijas operators, kas veidoja kino žurnālu ciklu "Gaismēnas", – viņam arī bija šis temperaments.
Klau, parunājam par to, kas ir sanācis no tās meitenītes, kas ložņāja gan par Rīgas centra šķūnīšiem, gan uzpīpēja, gan grāmatas lasīja un pa Vidzemes jūrmalu ar babuļu un suņiem pastaigājās. Un parunājam nevis ļoti nopietni par "Kultūrdevas" vai citu saturu, ko tu veido publiskajā telpā, bet par tavu tēlu. Kā tu saki, joprojām ekstraverto, vizuāli spilgto, kurā arī ierakstās jau pieminētie smiekli.
Nu, jā. Kaut es esmu viegli sasmīdināms cilvēks, reizēm tie smiekli var būt arī tādi nedaudz nervozi – lielāks vai mazāks, bet uztraukumiņš un koncentrēšanās pirms sarunas ir.
Nuja. Un tev jau ir jāvada saruna, jāatver arī sarunas biedrs, tas allaž ir izaicinājums. Bet kāds ir tavs kopējais "Kultūrdevas" tēls? Vai to var noformulēt?
Godīgi sakot, par to ir jāprasa stilistei Sindai Krieviņai un manām brīnišķīgajām grimētājām Ilzei Lipskai un Kristīnei Lindei. Pilnīgi noteikti es neesmu tā, kas diktē savā vizuālajā tēlā kaut ko – ko atnes, to es uzvelku. Dažkārt esmu priecīga, dažkārt – ne tik priecīga, ir bijuši gadījumi, kad nejūtos ļoti labi, bet tad mēs izrunājam.
Kā stila māksliniece mani redz? Nezinu. Viņa, šķiet, drīzāk vadās pēc sarunas partnera, piemēram, ja nāk Elita Patmalniece, atnes kādu Elitas modelētu kleitu. Vai, kad uz sarunu nāca "Jumprava", tad man bija roķīgāks tēls – ādas bikses un vēl kas tāds. Svarīgi arī, lai man nav tāda pati kleita mugurā kā kolēģēm, kas arī iet kadrā, piemēram, lasot "Kultūras ziņas" (smejas), bet to, vai man mati ir saņemti, čirkaini vai taisni – arī tas pilnībā ir grimētāju iedvesmas avots.
Tu esi atvērta jebkam?
Jā, jo es apzinos, ka gan stiliste, gan grimētājas arī ir mākslinieces, kas nestrādā tikai naudas dēļ. Tāpēc es viņām ļauju izpausties.
Jā, es nolasu tevī tādu elastību, bez kā mūsu vidē nemaz nevar. Iespējams, to iestrādājušas dažādo valodu vides jau tavā agrā bērnībā. No malas skatoties, vienmēr ir prieks, kad es pamanu nevis to, kas tev mugurā, bet, kā tas, kas tev ir mugurā, piestāv tieši tev un kā tas iznes tevi, Henrietu, "Kultūrdevas" vadītāju un saimnieci. Tad man patīk vairāk skatīties.
Droši vien, savukārt man pašai, pirmkārt, ir svarīgi, ka man apģērbā vai grimā nekas netraucē, nekas nespiež, jo runājot es pilnībā aizmirstu, kā es izskatos.
Jā, tas arī ir stilistes nopelns, parūpēties par to. Klau, vai mēs varam vēl atgriezties pagātnē? Proti, tavā studiju laikā: ne visi zina, ka tu studēji vienā laikā ar Daudziņa un Robežnieka Daugavpils kursu, Pētera Krilova vadīto. Cik es saprotu – Daugavpilī tava pusaudzes gadu bohēma turpinājās?
Tā bija gan. Silvijas Radzobes teātra kritiķu kursā es nokļuvu uzreiz pēc vidusskolas un pilnīgi nejauši. Stājos Filoloģijas fakultātē, un mans uzvārds gluži netīšām ieklīda Radzobes kursa sarakstā, ko es uzzināju, atnākot uz Aristoteļa svētkiem. Mans tā brīža draugs, vēlākais dzīvesbiedrs Jānis, kura ģimene bija lieli teātra mīļi, teica: "Tas taču ir daudz interesantāk nekā valodniecība vien. Paliec!" Un tā es paliku. Un ar to vēl man pārsteigumi nebeidzās – izlozes kārtībā tiku ievēlēta par kursa vecāko, un turpmākajos pāris gadus man bija jādala visiem stipendijas. (Smejas.)
(Smiekli.)
Silvija Radzobe ir ārkārtīgi nozīmīgs cilvēks manā dzīvē blakus manai mammai; viņa ieviesa man respektu pret savu personību, un es saņēmos, mācījos, pie tam – ļoti labi. Pirmajos gados augstskolā biju absolūta teicamniece.
Jā?
Silvijai mēs bijām pirmais kurss, visas viņas lekcijas bija pirmreizīgas: viņa tās gatavoja speciāli mums. Un viņa bija ārkārtīgi aizrautīga, lekcijas bija radošas, ļoti interesantas. Turklāt – mēs ļoti daudz gājām uz teātriem: mums bija prakse, kuras laikā apmeklējām izrādes mēģinājumus no galda perioda līdz pirmizrādei… Atceros savu pārdzīvojumu, sēžot "Nāves slazda" mēģinājumā, kurā spēlēja Uldis Dumpis. Tas bija kaut kas! Un Ivars Puga, Antra Liedskalniņa, iestudēja Arnolds Liniņš. Un viņi – šīs izcilās personības – ņēma mūs, zaļos studentiņus, visās pasēdēšanās, kas bija pēc mēģinājumiem vai citreiz – pēc pirmizrādes. Tas bija kaut kas vienreizīgs!
Un kā tiki līdz Daugavpilij?
Silvija paralēli pasniedza teātra vēsturi arī Daugavpils teātra kursam un sāka mūs vadāt līdzi uz viņu diplomdarba, vēlāk – repertuāra, izrādēm. Un mēs ļoti sadraudzējāmies.
Kas vēl bija tajā kursā bez Daudziņa un Robežnieka, ko atceros.
Tur bija divi kursi ar gada starpību. Vecākajā bija – Indra Roga, Vigo Roga, Andris Makovskis, Agita Gruntmane. Jaunākajā – pieminētais Vilis Daudziņš, Andris Strods, Artis Robežnieks, Ilze Rudzīte, Signe Dundure, Zane Burnicka, kas tagad ir viena no manām tuvākajām draudzenēm. Tas bija neaizmirstams laiks. Mēs piedalījāmies dekorāciju krāsošanā, reiz aizbraucām uz pirmizrādi, bet palikām uz nedēļu un noēdām jaunajiem aktieriem pēdējos kartupeļus. Un biezpienu, ko kādam bija no laukiem atveduši radi. Jo nabadzība bija ārprātīga: naudas nebija nevienam. (Smejas.)
Tie bija 90. gadi?
Jā. Augstskolā iestājos 1991., maģistrantūru pabeidzu 1997. gadā.
Nu, pastāsti vēl kaut ko no tā bohēmiskā Daugavpils laika?
(Smejas.) Nu, viņiem bija tāda tradīcija – katras pirmizrādes nosaukumu uzrakstīt uz dzelzceļa tilta apmales. Tas bija izaicinājums – bija jāizkāpj ārpus tiltam, jāiet no ārpuses pa tādu šauru maliņu un jāzīmē tie burti bez jebkādiem stiprinājumiem. Un bija tāds gadījums (un es ceru, ka Andris Strods neapvainosies, jo viņam ir ļoti laba humora izjūta): mēs bijām paņēmuši līdzi Silviju Radzobi, kas bija pilnīgi neprātīgi, jo viņa – atšķirībā no mums – bija šausmīgi nobijusies. Daudziņš, kas bija mākslas skolas absolvents, bija lielākoties arī tas burtu zīmētājs, taču viņš bija arī Silvijas favorīts savā kursā. Un tad, kad Daudziņš kāpa ārā un jau virzījās pāri tilta malai, kam zemu apakšā bija ledainā Daugava, – atskanēja Silvijas bļāviens: "Nē, Vili, neej, neej, lai Strods iet!" (Smiekli.) To es ļoti spilgti atceros!
(Smiekli.) Jā, jā, jā…
Un vēl: reiz, kad es Daugavpils kopmītnēs biju nolēmusi mazliet pagulēt, tad Daudziņš ar manu kursa biedreni Undīni Adamaiti iebrāzās istabā un teica, ka viņi tūlīt pat man stāstīšot pasaciņu, jo viņi esot māte un tēvs, un es esot mazais bērniņš. (Smejas.) Un sāka man stāstīt pasakas. (Smejas.) Nu tie ir tādi neaizmirstami gadījumi, kas, starp citu, man ļoti daudz deva arī izpratnē par teātra mākslu.
(Red. – Skaidrs, ka bohēmiskā radošā vide ir saistīta ar visādām blaknēm, kas diemžēl ne vienam vien likusi iekrist kādās atkarību bedrēs, un Henrieta, norādot uz savu kafijas krūzi, smejas, ka kafija ir viņas pēdējā atkarība.)
Man gan garšo ar pienu, bet fāstinga laikā, ko es ievēroju, nedrīkst, tāpēc es pašlaik dzeru melnu.
Fāstings? Vai tas ir kas līdzīgs gavēnim?
To varētu saukt par tādu laika nogriežņa jeb daļēju gavēšanu. Tā ir ēšanas pauze kādas noteiktas stundas. Piemēram, 12 vai 16, es tagad cenšos neēst 18 stundas no vietas. Bet kafiju drīkst.
18 stundas?! Tas ir ļoti daudz!
Nu, jā. (Smejas.) Vislielāko gribasspēku prasa vakari. Jo man bija tāds mīlīgs paradums: ielīst gultā ar grāmatu un kādu turziņu riekstiem, piemēram. Tad es sapratu, ka kaut kas ir jādara. Tagad man ir arī tālruņa aplikācija, kas palīdz skaitīt tās stundas.
No cikiem līdz cikiem tad tu neēd?
Nu gadās, ka es kādreiz arī vēlu vakarā, pēc izrādes, paēdu, bet tad nākamajā dienā es neēdu līdz trim vai četriem.
Nu gan gribasspēks tev!
Nu, ko lai dara? (Smejas.) Man darbs tāds: kadrā jāiet un jāizskatās. (Smejas.) Bet stundās, kad drīkstu ēst, tad atļaujos visu ko.
Un tu teici, ka kafija ir pēdējā atkarība, ja?
Jā, jā. Alkoholu nelietoju nu jau piecus gadus un arī nesmēķēju. Bet, nopietni runājot, laikam neesmu predisponēta uz atkarībām: atmest smēķēšanu man nesagādāja ne mazākās problēmas. Pārstāju un viss. Līdzīgi ar alkoholu.
Es kādreiz skatos "Kultūrdevu" un domāju: ir ļoti izaicinoši iziet uz televīzijas publiskās skatuves un runāt par tik ļoti dažādām kultūras jomām, par procesiem, kaut tava profesionālā izglītība saistās ar teātri tikai. Tavi "Kultūrdevas" kolēģi man teica ļoti slavējošus vārdus: tu intervijām ļoti gatavojies. Taču man ir jautājums tev šāds: blakus tavam mīļajam teātrim kura no kultūras jomām tavu kaislīgo dabu ir uzrunājusi visvairāk, vai vēl kāda ir tava favorīttēma?
Es joprojām arī rakstu recenzijas.
Jā, zinu: tu arī esi bijusi nominēta Normunda Naumaņa balvai savulaik, kas ir uzstādījis tādu mākslas kritikas latiņu Latvijā.
Jā, Normunds man bija autoritāte, protams. Un es biju arī no tiem cilvēkiem, pie kā viņš ik pa laikam nāca aizņemties naudu. (Smejas.) Varbūt zini šo stāstu?
Nu, kultūrvēsturē mums ir dažādi interesanti stāsti, vai ne? (Smaids.)
Jā. (Smaids.) Bet ar Normundu vienmēr bija ārkārtīgi interesantas sarunas, un, pirms viņš rakstīja, vienmēr aptaujāja kolēģus. Ne tāpēc, lai kaut ko nošpikotu, – pats vienmēr uzrakstīja savas oriģinālās domas. Taču man joprojām pietrūkst to sarunu vai sarakstes, kas bija Normunda laikā pēc izrādēm.
Bet, paturpinot par tavu kaislību, blakus teātrim tava mīļā joma vai žanrs?
Nu, protams, tas ir kino. Pateicoties arī manam vīram, kas nāk no šīs vides. Viņš ļoti daudz skatās filmas, ievilcis mani arī kino veidošanas procesā: mūsu kontā ir vairākas dokumentālās filmas. Esmu veidojusi filmas arī ar citiem režisoriem. Filmu varoņi: Lidija [Doroņina-Lasmane], Delle, Žagari, Brasla, Raimonds Pauls… Vispār man ir arī veseli trīs "Lielie Kristapi". Filmām par Zaigu Gaili, Lidiju un Delli.
Jā! Visi darbi ar Andreju Verhoustinsku kopā, ja?
Jā, tā ir. Un vēl man ārkārtīgi patīk izstādes. Jo, ja kino vai teātra skatīšanās laikā tu esi iesprostots sēdeklī, tad izstādē ir tāda brīvā vērošanas plūsma: vari atgriezties pie kāda darba, katram darbam vari veltīt laiku tik ilgi, cik tas tevi uzrunā, vari iepauzēt – apsēsties un padomāt. Mani valdzina tā lielā brīvība.
Un! Es joprojām daudz lasu. Tā ir mana mūža kaislība. Bet tagad jau "Kultūrdevas" producenti mani arī spiež to darīt. (Smejas.)
Tu esi ārkārtīgi erudīta. Spiestā vai brīvprātīgā veidā – bet, jā! (Smiekli.)
Nu, tur domas dalās: ir arī, kas uzskata, ka esmu pavirša un nekompetenta.
Nu, uz kritiku nekad nav ilgi jāgaida (smiekli), vai ne? Intervijas noslēgumā: ja tu ar tādu kultūras procesus vērojošu aci skatītos Latvijas mērogā – jo arī "Kultūrdevas" kamera raidījumā slīd ar tādu lēnu vērotāja skatienu –, kas, tavuprāt, ir tā lieta, par ko būtu šodien jārunā?
Ja es atzūmējos un noformulēju savu pilsonisko pozīciju, tad esmu patriote un esmu liberāle: par iecietību, par dažādu grupu iekļaušanu, toleranci. Bet! Vienlaikus mani uztrauc dažu manu brāļu – liberāļu – neiecietība pret citādo uzskatu.
Uz raidījumu nāk dažādi cilvēki, ar kuriem man no cilvēciskā viedokļa uzskati mēdz atšķirties. Taču ir svarīgi to apzināties, pieņemt un ļaut viņiem paust savu viedokli. Un – kas svarīgākais! – atrast to, kas mūs vieno, nevis šķeļ. Man vienmēr ir gribējies, lai dažādi cilvēki cieņpilni var pastāvēt blakus. Neiecietība un naidpilns tonis, negatīvo birku karināšana tam, kam tu nepiekrīti, – tas man nepatīk. Es, protams, saprotu, ka ir utopiski, līdzīgi kā kaķim Leopoldam vecajā padomju multfilmā, gaidīt, lai visi vienmēr dzīvo draudzīgi… (Smejas.) Bet kultūras joma, kur tiek pārstāvēti ļoti dažādi modeļi, domāšanas veidi, ir paraugs tam. Tāpēc, man liekas, ka kultūra vieno cilvēkus, nevis šķeļ.
