Vispirms man radās daudz jautājumu. Ar tiem es vērsos pie akadēmijas, jo seksuāla vardarbība ir temats, par kuru nevar klusēt. Sāku darbu pie ziņu sižeta, kas sniegtu atbildi uz jautājumu – vai studiju vide JVLMA ir droša? Akadēmijas pārstāve informēja, ka vadība un rektors personiski nevēlas par šīm lietām runāt publiski, noteikumu izdošana pati par sevi nav problēma un neko nenozīmē, taču konkrētus vārdus un uzvārdus viņi jebkurā gadījumā nesauks (tas tomēr norāda, ka problēma eksistē un konkrēti gadījumi ir zināmi). Tajā brīdī ar komandu plānus mainījām – bija skaidrs, ka ziņu sižetu dažās dienās izveidot neizdosies, būs jāvelta vairāk laika un jāpēta dziļāk. Tā sākās "Kultūršoks".
Informācijas iegūšana
Savas studiju gaitas JVLMA es noslēdzu 2019. gadā. Tātad jau piecus gadus nekādā veidā neesmu saistīta ar šo augstskolu – pazīstu vairākus pedagogus, bet ne studentus, kas mainās ik gadu. Taču bija skaidrs – ja nerunā JVLMA vadība, problēmas mēroga apjaušanai un izpētei būs jāsazinās ar studentiem. Tā nu sākās pavedienu šķetināšana un jaunu ķēdītes posmu kopā kabināšana. Visi mani "šāvieni tumsā" rezultējās ar jaunas informācijas ieguvi – par konkrētiem gadījumiem, par nepieņemamām situācijām, par sava veida "sistēmu", ko izveidojis viens no mācībspēkiem, kas emocionālas un seksuālas vardarbības manipulatīvajā aplī ievelk studentes, par citiem pedagogiem, kas lielākā vai mazākā mērā rīkojas neētiski, izmantojot savu varas pozīciju, par meiteņu bailēm runāt, lai tas neietekmētu viņu karjeru nākotnē.
Sajūta bija, ka esmu pārdūrusi augoni un strutas sāk līt aumaļām – tad jau man zvanīja pašas studentes, vēlā naktī saņēmu ziņas, kur atklāta sāpīgā pieredze, ar mani tikties vēlējās bijušie un esošie pedagogi.
Es atkal un atkal sapratu, ka nekas nav mainījies, viss turpinās, bet risinājumu nav.
Iesniegumi
Sazinoties ar JVLMA pārstāvjiem un saņemot rakstiskus komentārus uz mūsu jautājumiem, visās atbildēs izcelta nepieciešamība cietušajiem vērsties akadēmijā ar oficiāliem iesniegumiem. Jo tādu šobrīd praktiski neesot, tātad nav, ko risināt. Jo anonīmās aptaujas, ko studenti aizpildīja pirms pāris nedēļām, neesot pietiekams pamats rīkoties. Bet vai tiešām vienīgais pamats problēmas risināšanai akadēmijas vidē ir iesniegums? Jā, apsūdzības ir nopietnas un šādu problēmu risināšana nav vienkārša, bet vai, uzzinot informāciju citā veidā, tā nav pietiekami nozīmīga? Vai šie patiesi ir gadījumi, kur lēmēji var attaisnoties ar "sasietām rokām" un neko nedarīt, pat zinot konkrētus pāridarītājus un nepieļaujamas situācijas? Var jau būt, ka atbilde ir – jā.
Kaut gan – es taču gāju, rakstīju iesniegumu, spēlēju pēc "īstajiem" noteikumiem…
Liecības
Mēs izlēmām negaidīt oficiālus iesniegumus. Mums savus stāstus atklāja septiņas drosmīgas studentes, kas rakstīja, sēdās mikrofona un kameras priekšā un RUNĀJA! Viņas vēlreiz izdzīvoja drausmīgākos savas dzīves brīžus, un, ticiet man, runāt par to, kaut tikai ar savu siluetu un izmainītu balsi, ir ļoti, ļoti grūti. Viņas atklāja savu pieredzi sabiedrībai, lai atvērtu mums acis. Labāk par mani to intervijā noformulēja Inga Gaile: "Un tas ir tas lielais darbs, ko dara šīs meitenes un šīs jaunās sievietes. Jūsu dēļ, puiši un vīrieši, viņas jums pasaka, ka tas nav ok. Un, lūdzu, novērtējiet viņu drosmi. Novērtējiet to, cik viņas ir drosmīgas šajā situācijā, šajā sabiedrībā, kas viņas kaunina. Un jūs to neesat dzirdējuši, jums tas nav pamācīts, jums nav mammas to teikušas, jūs neesat to izlasījuši, jūs neesat sapratuši, ka cita cilvēka robežas ir svētas. To jūs neesat sapratuši. Un šīs meitenes dara ārkārtīgi drosmīgu darbu arī jūsu dēļ, un jums to pastāsta."
Šīs septiņas meitenes runāja anonīmi, lai pasargātu sevi, un par to viņas nedrīkst vainot. Tikai dziļi cienīt un sargāt.
Kāpēc es viņām ticēju? Jo par ētikas pārkāpumiem JVLMA zina daudzi, tas nav nekas jauns un pārsteidzošs. Pēc raidījuma sociālajos medijos ir daudzi jo daudzi stāsti, kur sievietes atklāj, ka ko tādu piedzīvojušas, studējot gan pirms 20 gadiem, gan tagad. Vīrieši atklāj, ka to redzējuši vai nojautuši, bet nav bijis pieņemts par to runāt. Diemžēl tā ir vide, kurā mēs visu laiku esam bijuši, esam tajā auguši un nobrieduši, esam pieņēmuši un klusējuši.
Pierādījumi
Nevienu nedrīkst tiesāt, pirms ir neapgāžami pierādījumi. Un dažos gadījumos tādi patiešām ir – piemēram, ekrānattēli no sarakstēm sociālajos medijos, kur pedagogs izsaka privātas dabas komentārus, aicina uz satikšanos divatā, divdomīgi komentē meitenes izskatu un personību. Bet ko darīt, ja nepārprotamu pierādījumu nav? Vai tas nozīmē, ka nekas nav noticis?
Kā pierādīt intīmus pieskārienus? Kā pierādīt, ka pedagogs braucis un gaidījis meiteni pie darba? Kā pierādīt seksuālu uzmākšanos?
Pierādījumus Ētikas komisija pirms septiņiem gadiem prasīja arī man. Kā šodien atceros sava advokāta atbildi: "Vai jums šķiet, ka brīdī, kad cilvēkam seksuāli uzmācas, pirmais, ko viņš dara, ir ķer pēc telefona un to filmē?" Ziniet, nē, tas nav pirmais, ko šādā situācijā dara. Visupirms cenšas sevi pasargāt un tikt drošībā. Ja arī pēc tam izrādīsies, ka "pierādījumu nav, tātad nekas tāds oficiāli nav noticis".
Akadēmijas vadība
JVLMA tātad gaida iesniegumus. Un intervijas nesniedz. Kad rektors arī pirms nedēļas, nepaskaidrojot iemeslu, atteicās runāt, mēs veicām nebijušu soli – piedāvājām rektoram sniegt interviju citai LTV žurnālistei. Ja nu viņš nevēlas runāt ar mani personīgi, jo uzskata, ka esmu pārāk iesaistīta, "ar vēsturi"… Kaut gan arī tas būtu nepieņemami – ignorēt žurnālisti tāpēc, ka viņa pati vērsusies Ētikas komisijā? Bet laikam jau tas nebija īstais iemesls, jo interviju viņš atkārtoti atteica, bet uz rakstiski formulētajiem jautājumiem pēc būtības neatbildēja, atsūtīja vien vispārīgu komentāru.
Bet ir viens svarīgs jautājums, ko man tomēr gribētos viņam uzdot – vai viņš šo visu zināja?
Jā, man ir pamats domāt, ka Guntars Prānis atsevišķus gadījumus ir zinājis vairāku gadu garumā.
Raidījumā viena no studentēm liecina: "Kad situācija saasinājās, pasliktinājās, un es jutos absolūti bezpalīdzīga un bezspēcīga, es vērsos pie akadēmijas rektora, lai diskrēti izstāstītu situāciju, lai lūgtu palīdzību un situācijas risinājumu. Jāatzīmē, ka manai situācijai daļējs risinājums tika rasts, bet tas neliedz šodien tādiem stāstiem turpināties. Tāpēc es nejutos pasargāta ne tad, ne tagad." Vēl vienas Mūzikas akadēmijas absolventes liecība bija pārāk personiska, lai to atspoguļotu raidījumā, bet arī tur ir šādi vārdi: "Par šo runāju ar Prāni. Viņš teica, ka saprot, bet rīcība nesekoja." Arī viena no manis satiktajām pasniedzējām teica, ka rektoru informējusi, bet atbilde bijusi: "Tu neesi pirmā, kas man to saka." Vai visi šie cilvēki apzināti un tīši melo? Rektors atteicās no iespējas atbildēt arī uz šo jautājumu.
Ko darīt?
Pēc raidījuma publiskajā telpā ir dažādi viedokļi – pilns internets. Bet man galvenais ir jautājums – ko mēs darīsim? Akadēmija vēršas policijā un aicina studentes rakstīt iesniegumus, Kultūras ministrija mudina sniegt trauksmes cēlāju ziņojumus, JVLMA padome rīkos vēl vienu anonīmu aptauju, studējošo pašpārvalde cīnīsies… Un tas viss par notikumiem, par kuriem liela akadēmijas un mūzikas sabiedrības daļa visu sen zina un vairs nekautrējas paust arī publiski.
Studentēm atkal būs jāatceras un jāizdzīvo pāridarījumi, jāraksta papīri, jāiet uz sēdēm. Bet vai no tā kas mainīsies?
Vai šoreiz Ētikas komisijas process beigsies ar rezultātu? Vai arī viņām tiks nosūtīts slēdziens – pārkāpumu nevaram konstatēt, jo nav pietiekamu pierādījumu. Tāpēc tapa 8. marta "Kultūršoks" – nevis kā personīgs stāsts par mani, bet nespēja noskatīties uz vardarbību, kas turpinās. Nesaņemot atrisinājumu savam stāstam, es jūtos atbildīga tam pielikt punktu tagad, kad cieš citi.
