Brīnums vai likumsakarība?
Man var oponēt, ka eiro ieviešana nebija nekāds brīnums un ka ir tikai likumsakarīgi, ka pēc 10 gadiem Eiropas Savienībā (ES) tika sasniegts kārtējais politiskais mērķis – ieviests eiro.
Tomēr ir vērts atcerēties Latvijas visai neparasto ceļu uz eirozonu.
Pēc četriem "eiforijas" gadiem Eiropas Savienībā (ES), kad Latvijas ekonomika strauji auga un likās, ka drīz piepildīsies mūsu sapnis par "vecās" Eiropas labklājības līmeņa sasniegšanu, 2008. gadā iestājās smagā finanšu krīze. Toreiz daudzi pasaules slavenie ekonomisti, tādi ka Pols Krugmans, Edvards Hjū, Noriess Rubini, tāpat kā Starptautiskā Valūtas fonda eksperti, rekomendēja Latvijas valdībai devalvēt latu, kas, iespējams, atvieglotu krīzes pārvarēšanu, bet provocētu inflāciju, kas uz nenoteiktu laiku attālinātu Latviju no eirozonas.
Toreiz Valda Dombrovska ("Jaunā Vienotība") valdība ir pieņēmusi smagu lēmumu – nacionālās valūtas devalvācijas vietā krasi samazināt budžeta izdevumus. Šo lēmumu, kura rezultātā tika samazinātas algas skolotājiem, ārstiem, policistiem un vairākums Latvijas iedzīvotāju piedzīvoja ienākumu krišanu, jau pieminētas ekonomikas slavenības uzskatīja par valdības politisko pašnāvību. Tomēr krīze tika pārvarēta un cenas noturētas, kas ļāva Latvijai pārliecinoši demonstrēt atbilstību eirozonas striktajiem kritērijiem. Toreizējais valdības vadītājs Valdis Dombrovskis, kas bija trīs reizes pārvēlēts par Ministru prezidentu, iegāja vēsturē ka politiķis, kas uzdrīkstējās īstenot "neīstenojamas" reformas, vienlaicīgi baudot sabiedrības atbalstu un kļūstot par "Latvijas eiro" krusttēvu.
Kad izveidojās eirozona?
Arī pirms 22 gadiem 2002. gada 1. janvārī notika brīnums.
Toreiz 12 valstu iedzīvotāji vai aptuveni 300 miljonu eiropiešu pamodās pēc jaungada nakts ar pilnīgi jaunu valūtu.
Atgādināšu, ka eiro oficiāli tika ieviests kopš 1999. gada 1. janvāra, vispirms kā maksājuma līdzeklis virtuālajā vidē banku darījumos un bezskaidras naudas norēķinos. Trīs gadus vēlāk eiro jau kļuva par taustāmu valūtu banknotēs un monētās. Tādēļ tieši 2002. gada 1. janvāri var uzskatīt par eiro dzimšanas dienu, jo tad eiropieši varēja izņemt eiro banknotes no bankomātiem, iegādāties preces par eiro monētām un ceļot uz ārzemēm, nemainot valūtu.
Pāreja no nacionālajām valūtām uz eiro bija vēsturē unikāls process. Šī pāreja tika plānota jau 20. gadsimta 60. gados. Pēc ļoti sarežģītām ES valstu vadītāju sarunām 1993. gadā tika apstiprināts tā saucamais Māstrihtas līgums, kurš paredzēja Ekonomiskās un monetāras savienības izveidi. Jaunās savienības dalībnieki bija visas toreizējas ES dalībvalstis, izņemot Apvienoto Karalisti un Dāniju. Jau toreiz tika paredzēts, ka nākotnē visās ES valstīs būs vienāda valūta, kas ir pietiekami spēcīga, lai stātos pretī dolāra un sterliņu mārciņas dominējošajam stāvoklim pasaulē.
Lai gan joprojām ne visas ES valstis ir gatavas atteikties no nacionālajām valūtām, eirozona ir turpinājusi paplašināties no tās sākotnējiem 11 dalībvalstīm (1999. gadā) līdz 20 valstīm šodien, un vēl sešas valstis ir ceļā uz pievienošanos eirozonai. Divdesmit divu gadu laikā eiro ir izaudzis par otro visvairāk lietoto valūtu pasaulē.
Vai eiro ir perfekta valūta?
Eiro projektam kopš tā sākuma bija savi fani un savi skeptiķi.
Sasniedzot 22 gadu vecumu, eiro pierādīja savu noturību, veiksmīgi pārdzīvojot vairākus ekonomiskus triecienus. Vienlaicīgi izkristalizējās trūkumi.
Lai gan eiro ir dzimis ar lielām cerībām, ievērojamas makroekonomiskās atšķirības starp eirozonas dalībvalstīm iezīmēja projekta vājas puses. Turklāt eiro arhitektūra sākotnēji nebija paredzēta, lai reaģētu uz globālās finanšu un valsts parāda krīzēm. Spēcīgā finanšu krīze 2008. gadā nostādījusi eiro sarežģītajā situācijā, atsevišķām valstīm, primāri Grieķijai, apsverot iespēju atteikties no eiro un atgūt tā veco valūtu.
Toreiz Eiropas Komisija (ES), Eiropas Centrālā Banka (ECB) un eirozonas valstu valdības izturēja smago testu – eirozonas un mūsu valūtas stabilitātes saglabāšanu.
Uzskatu, ka globālā finanšu krīze ļāva eiro nobriest, jo veicināja vairākas eirozonas pārvaldības reformas.
Piemēram, tika izveidots vienota atbalsta mehānisms grūtības nonākušajām eirozonas valstīm, nostiprināta fiskālā disciplīna, ieviesta vienotas Eiropas banku uzraudzības sistēma, kā arī uzlaboti citi krīzes risku mazināšanas instrumenti. Respektīvi, Covid-19 krīze, atšķirībā no iepriekšējiem satricinājumiem, tika sagaidīta ar straujāku, izlēmīgāku un koordinētāku politisko un ekonomisko rīcību. ES ir pieņēmusi bezprecedenta lēmumus finansiālā atbalsta sniegšanai dalībvalstīm, papildinot ECB atbalstošo monetāro politiku.
Saskaņota politiskā reakcija palīdzējusi eirozonai relatīvi ātri atgūties no pandēmijas ekonomiskajām sekām.
Arī šodien tiek meklēti padziļināti risinājumi eirozonas tālākai stiprināšanai, lielākai ekonomiskās un fiskālās politikas koordinācijai un dziļākai eirozonas valstu integrācijai. Tomēr, neskatoties uz trūkumiem, vienotā valūta bija, ir un būs priekšrocība starptautiskās tirdzniecības attīstībai un kapitāla mobilizācijai.
Ko mēs Latvijā esam ieguvuši?
Daudziem no mums atmiņā vēl "euro" iesauka "teuro", kas vācu valodā nozīmē "dārgi". Strādājot Eiropas Komisijā, 2007. gadā esmu piedalījusies EK un ECB pētījumā par cenu kāpuma iemesliem Vācija un citās valstīs pēc eiro ieviešanas. Toreiz esam pierādījuši, ka cenu pieaugumu izraisīja faktori, kuriem nebija nekāda sakara ar jauno valūtu un ka eiro ietekme uz cenām bija minimāla.
Tomēr, runājot ar vāciešiem "ne-ekspertiem", man neizdevās nevienu no viņiem pārliecināt, ka eiro nav pie vainas. Mīts bija spēcīgāks par maniem uz faktiem balstītiem argumentiem.
Arī Latvijā cilvēki baidījās no strauja cenu kāpuma, no "teuro". 10 gadi ar eiro pārliecinoši pierādīja, ka bailēm par neizbēgamu cenu kāpumu eiro ieviešanas dēļ nebija pamata, lai gan daži no lasītājiem var nepiekrist manam viedoklim.
Pievienojoties eirozonai Latvijas valsts un tās iedzīvotāji ir ieguvuši daudz labumu. Uzskaitīšu tikai galvenos.
• Jau 10 gadus esam eirozonas valstu "kluba" pilntiesīgi locekļi un kopā ar tādiem Eiropas ekonomikas "milžiem" kā Vācija un Francija atbildam par mūsu valūtas drošību.
• Piedaloties eirozonas monetārās un ekonomiskās politikas veidošanā, mēs varam paļauties ne tikai uz savu, bet uz visu eirozonas dalībvalstu ekonomisko potenciālu un kompetenci, kas nodrošina pasaules uzticību eiro valūtai.
• Dalība eirozonā ir īpaši svarīga mazām un atvērtām ekonomikām, tostarp Latvijai. Ja militāras drošības garants ir NATO, tad ekonomiskās drošības un valūtas stabilitātes garants ir ECB.
• Salīdzinot ar globālu finanšu krīzi, kad ekonomiskā situācija Latvijā bija visai trausla, esam ieguvuši lielāku drošību ieguldīt vai aizņemties starptautiskajos finanšu tirgos satricinājumu periodos. Šo apgalvojumu apstiprina ar eirozonas vienoto politiku saskaņota Latvijas valdības rīcība pandēmijas un enerģētikas (Krievijas kara sekas) krīžu laikā.
• Latvijas iedzīvotājiem pēc eiro ieviešanas ir daudz ērtāk ceļot uz ārzemēm, jo ir vieglāk salīdzināt cenas un izdevīgāk iepirkties, nemainot valūtu.
• Latvijas valstij ir izdevīgāk aizņemties, jo dalība eirozonā nozīmē augstāku kredītreitingu un zemākus procentus aizņēmumiem.
• Komercbanku klientiem ir pieejami ātrāki un lētāki pārskaitījumi. Salīdzinājumam, Polijā, kura nav pievienojusies eirozonai, bankas klientiem ir jāmaksā par starpvalstu pārskaitījumiem apmēram trīs reizes vairāk.
Stipra un vēl stiprāka
Eiro ir kļuvis par vienu no taustāmākajiem Eiropas integrācijas sasniegumiem. Kad eiropieši pēc smagas Covid-19 krīzes saskārās ar bezprecedenta Krievijas karu Ukrainā, kļuva skaidrs, ka nav iespējams pārvarēt smagas ekonomiskās sekas, rīkojoties vienatnē, un ka ir jāapvieno visi, tai skaitā monetārie resursi, lai saglabātu un stiprinātu mūsu kopējo Eiropas māju.
Kāda būs eirozonas nākotne? Tas ir atkarīgs no politikas veidotājiem un viņu gatavībai kompromisiem.
Ir daudz darāma, lai eiro loma pasaules tirgos palielinātos. Eirozonas valstu ekonomikas ir ļoti dažādas: dažādi tiek veidots valsts budžets, dažādi ievērota fiskālā disciplīna, finanšu tirgus ir fragmentēts. Tādēļ ir nepieciešama lielāka eirozonas valstu ekonomiskās un fiskālās politikas koordinācija. Jāturpina stiprināt banku savienību, lai sniegtu jaunas iespējas ekonomikas izrāvienam.
Tas pats attiecas uz kapitāla tirgiem, lai uzlabotu privāto investīciju un uzkrājumu plūsmu caur vienoto tirgu un lai nodrošinātu tik ļoti nepieciešamo finansējumu uzņēmumiem. Arī naudas atmazgāšanas un terorisma finansēšanas novēršanā pietrūkst kopīgā regulējuma. Pašam eiro vajadzētu būt piemērotam digitālajam laikmetam, un ECB strādā pie mūsu valūtas digitālās formas.
Diemžēl pēdējā laikā, pieaugot populismam Eiropā, arvien skaļāk ir dzirdamas balsis par izstāšanos no eirozonas.
Šādu ideju publiski apspriež, piemēram, Vācijas galēji labējas partijas "Alternative fuer Deutschland" līderi. Es ļoti ceru, ka eirozona saglabāsies, un populistiem neizdosies īstenot "melno" scenāriju, solot saviem atbalstītājiem "zelta laikus" bez eiro. Mūsu kopīgā valūta joprojām ir ļoti populāra, un es, tāpat ka aptuveni 80% eiropiešu, uzskatu, ka eiro nāk par labu ES.
Protams, dalība eirozonā nevar atrisināt visas ES un Latvijas ekonomiskās problēmas: uzlabot konkurētspēju, nodrošināt ekonomikas straujo kāpumu, mazināt reģionālo nevienlīdzību un plaisu starp bagātiem un nabagiem.
Mūsu kopēja valūta ir tikai līdzeklis, bet ļoti spēcīgs līdzeklis.
Politiķiem ir jāspēj viedi izmantot eiro valūtas priekšrocības, sekmējot ES valstu ekonomisko drošību un labklājību.
