“Man vienmēr ir paticis runātais vārds. Ja ne bēgļu gaitas, paliekot Rīgā, es varbūt būtu kļuvusi par aktrisi,” kādā intervijā savulaik sacījusi Vaira Vīķe-Freiberga. Šovasar, izrādot krāšņās puķu dobes savā Īvandes lauku mājā, prezidente savukārt stāstīja, ka būtu varējusi būt “laimīgs” ziedu selekcionārs.
Vairas Vīķes-Freibergas dzīve līdz nokļūšanai prezidentes amatā parasti tiek atainota kā smags bārenītes un bēgļu bērna ceļš uz pašas un visas Latvijas nokļūšanu atpakaļ “saulītē”. Taču šī, kaut arī būtiska, ir tikai viena no daudzajām prezidentes dzīves šķautnēm, bez kurām stāsts par viņu nebūtu pilnīgs.
Man ļoti patīk skatīties seriālus, un man par to nav kauns. To jau sen metuši pie malas arī daudzi pasaulslaveni kinorežisori, kas aktīvi ķērušies pie šī žanra apgūšanas. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, kad, saticis kino jomas intelektuāli, tu tiec iesaistīts diskusijā par to, vai Paolo Sorentīno „Jaunais pāvests” (The Young Pope) ar Džūdu Lovu titullomā ir tikpat labs kā Pītera Morgana radītais „Kronis” (The Crown).
LTV projekts “Viens ciems, visa Latvija” augustā nonācis Latgalē, pie Daugavas lokiem. Rakstniece Nora Ikstena nolēmusi meklēt iedvesmu saviem stāstiem vecticībnieku sādžā Slutišķos. Šis ciems ir īpašs latgaliskās un vecticībnieku kultūras sajaukums. Pastāvīgi ciemā šobrīd dzīvo viena ģimene un tā dzīvību uztur nelielais muzejs. Vasarā Slutišķi atdzīvojas. Savās mājās pavadīt vasaru atgriežas daudzi vecticībnieku pēcteči, kuru ikdiena paiet Daugavpilī vai Rīgā. Tāpat ciemā ierodas tūristi, kurus te pievilina gan krāšņā daba un miers, gan šīs vietas īpašā vēsture.
Viņi runā viens pār otru, virknēdami savus stāstus par Apē satikto un redzēto. Pabijuši te vien pāris dienas, rakstnieks Pauls Bankovskis un LTV filmēšanas komanda satikto un uzklausīto apēniešu dzīves stāstos jau atraduši sižetus ne vienam vien stāstam un filmai. Skaudrais mijas ar komisko, mazpilsētas nākotni apliecinošus stāstus nomaina pesimisms par nomaļās Igaunijas pierobežas iedzīvotāju izredzēm.
Viņa mūs sagaida savā spodrajā verandā, uz galda balts galdauts ar smaržīgu ceriņu vāzi. Alvīne Priede (90) ir Valgalciema vecākā iedzīvotāja. Centīgākie kino dekoratori nevarētu iekārtot autentiskāku vidi – vecs skapis vienos kokgriezumos, tādi paši krēsli, mirtes pods uz skapīša ar gaišu lina drānu, saimes galds. Ap verandu savas pogu galvas slej baltu un rozā marijpuķīšu pulki.