Ar nelielu bezatbildību, jaunības trakumu un ģimenes atstāšanu Ilūkstē Gunārs Strods, viens no kādreizējā kolhoza "Zemgale" darbiniekiem, 1991. gadā pašaizliedzīgi devās sargāt Zaķusalu no brīvības pretiniekiem, no militāriem uzbrukumiem, no omoniešiem.
Preiļos šogad barikāžu atceres dienai veltītā akcijā vienojas jaunākā paaudze. Visas šīs nedēļas garumā skolu pagalmos kurināti ugunskuri, skanēja dziesmas un atmiņu stāsti. Vēstures un lietišķās mākslas muzejs barikāžu piemiņas pasākumus šaipus organizē visus 33 gadus un ikreiz par tā laika liecībām vēsta tieši bērniem un jauniešiem.
Barikādes ir mūsu un visas Latvijas brīvības cena – uzsver 1991. gada barikāžu dalībnieki no Preiļu novada. Preiļu 2. vidusskolas pagalmā viņi simboliski iededz ugunskuru un dalās atmiņās. Skolēniem lielākais pārsteigums – latviešu valodas un literatūras skolotājas Žannas Ļebedevičas pieredze. Tolaik viņa bija 5. kursa studente, kas atbalstīja televīzijas torņa Zaķusalā aizsargus:
Ar plašu pasākumu programmu šonedēļ Latvijā atcerējās Barikāžu laiku, kas piedzīvots pirms 33 gadiem. Sestdien šo nedēļu noslēdza koru sadziedāšanās Doma laukumā un koncerts "Iet un nākt" Rīgas Doma baznīcā. Dienas gaitā varēja sekot līdzi arī ugunskura aizdedzināšanai, amatpersonu uzrunām un ziedu nolikšanai Bastejkalnā un pie Brīvības pieminekļa.
Janvāra barikādes pirms 33 gadiem notika ne tikai Rīgā, bet arī Kuldīgā un Liepājā. Liepājā bāzējās iespaidīgs padomju armijas karaspēks, kas situāciju padarīja daudz bīstamāku. Liepājā un tās apkārtnē bija dislocētas vairāk nekā 300 karaspēka daļas, visvairāk Karostā un Ziemas ostā. Liepājā pilsētnieki un apkārtnes iedzīvotāji sargāja pilsētas valdi, pastu, laikrakstu redakcijas un televīzijas torni.
Ar vērienīgu pasākumu programmu atcerēsies Barikāžu laiku, kas Latvijā piedzīvots pirms 33 gadiem. Dziesmotās revolūcijas zīmē no 13. līdz 20. janvārim notiks dažādi atceres pasākumi. Tos svinīgi noslēgs koncerts "Iet un nākt" Rīgas Doma baznīcā, kuru būs iespējams skatīt arī Latvijas Televīzijā.
Pirms mēneša lietuvieši un latvieši atzīmēja kārtējo, lai gan ne apaļo, barikāžu gadadienu — nozīmīgu notikumu, kas noveda pie Baltijas republiku pilnīgas neatkarības atgūšanas. 1991. gada janvārī gan Lietuva, gan Latvija jau formāli bija pasludinājušas savu neatkarību, kas tomēr netika starptautiski atzīta. Maskavas valdība joprojām cerēja sagraut neatkarības kustību pie Baltijas jūras. 1991. gada ziema Viļņā un Rīgā nebija bez cilvēku upuriem. Laba ziņa ir tikai tāda, ka tie upuri nebija velti — 1991. gada septembrī Baltijas valstis iestājās Apvienoto Nāciju Organizācijā, kā arī tās atzina jau gandrīz sabrukusī Padomju Savienība.
Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs 1991. gada barikādēs pildīja svarīgu lomu – tas ļāva barikāžu dalībniekiem sasildīties, tāpat muzeja telpās notika arī slavenā maizīšu smērēšana. Lai pārrunātu pirms 32 gadiem notikušo, muzeja esošie un bijušie darbinieki svētdien, 29. janvārī, tikās uz sarunu.
Latvijas Tautas frontes vadītāja Romualda Ražuka un ārstes, bērnu tiesību aizstāves Ingunas Ebelas meita Danute nāca pasaulē 1991. gada janvāra barikāžu laikā, kad Bastejkalnā lija asinis un barikāžu dalībniekiem no ugunskuru dūmiem asaroja acis.
Mēs katru dienu kā uz fronti organizējām mašīnas, smago tehniku un autobusus, lai no Ozolniekiem brauktu uz Rīgu un aizstāvētu savu zemi, – tā barikāžu laiku atceras Zemgales barikāžu dalībnieku biedrības valdes loceklis Jānis Melders. Nu Ozolniekos atklāts piemiņas akmens, arī tādā veidā sakot paldies visiem, kuri aizstāvēja Latviju.
