Nedzirdīgajiem

Province: «Uzdrīkstēties»

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Melu detektors»

Vai «KPV LV» politiķi gatavi testam ar melu detektoru? «Aizliegtais paņēmiens» vēta poligrāfa izmantošanu

Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (“KPV LV”) izvirzīja noteikumu Valsts policijas priekšnieka izvēlē kandidātus pārbaudīt ar melu detektoru. Ja reiz poligrāfu paredz izmantot partiju “KPV LV” pārstāvošais ministrs, vai šī politiskā  spēka vadošie politiķi būtu gatavi iziet šādu pārbaudi par savu pagātni? Politiķus uzrunāja LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens”.

ĪSUMĀ:

Kā darbojas melu detektors?

Poligrāfa ekspertes Ivetas Ivančikas rīcībā ir viens no jaunākajiem poligrāfa modeļiem “Lafayette”. Viņa stāsta, no kā sastāv poligrāfs: “Tie ir divi elpošanas sensori - diafragmālā un krūšu. Ir ādas galvaniskais sensors, kas atbild par svīšanu un stresa izrādītām reakcijām. Tas ir asinsspiediena sensors. Vienīgais mīnuss šajās izpētēs ir tas, ka asinsspiediena sensors visu laiku šo asinsspiedienu mēra, tādēļ poligrāfa izpētes laiks ir diezgan ierobežots. Un šajā instrumentā tas ir pletizmogrāfs, ko liek uz pirkstiņa un mēra sirdsdarbības sitienus, ko nofiksē perifērie asinsvadi.”

Tātad dažādi sensori, kas tiek piestiprināti pie cilvēka, fiksē viņa sirdsdarbību, elpošanu, vēl arī svīšanu un citus parametrus. Tos dators nolasa, un speciālists vēlāk interpretē.

Cilvēka reakcija uz jautājumiem atspoguļojas dažādās diagrammās. Taču melu ķeršana ir daudz smalkāka, jo būtiskākais ir nevis aparāts, bet gan prasme veidot un uzdot tādus jautājumus, lai saprastu, kad pārbaudāmais ir vienkārši satraukts, bet kad aiz tā slēpjas nepatiesība.

Eksperte skaidro, ka viena pārbaude sastāv no trīs vai četriem testiem, kur katrā no tiem ir desmit jautājumi. “Katrs jautājums tiek analizēts atsevišķi, veikta matemātiskā aprēķināšana. Par pamatu – vizualizācijas formula, personas neverbālās reakcijas, piemēram, uzvedība, attieksme, atbilde, ķermeņa valoda un tā tālāk. Un kopumā tad tiek izdarīts secinājums. Pamatojoties uz konkrētu metodiku. Tā vienkārši pateikt, piemēram, pēc tā, kā jūs sēžat, kā jūs ar mani runājat, kā jūs komunicējat, pateikt, ka jūs melojat vai ne, nav iespējams,” skaidro Ivančika.

Jautājumus  veidot tā, lai varētu atbildēt ar “jā” vai “nē”. Tiek uzdoti jautājumi par zināmiem faktiem; ar to palīdzību tiek noskaidrots kopējais cilvēka fizioloģiskais fons, esot šajā situācijā. Bet starp šādiem jautājumiem tiek iekļauti arī tādi, par kuriem speciālists grib noskaidrot patiesību.

Piemēram:

  • Vai jūs sauc Jānis?
  • Vai jūs esat dzimis Limbažos?
  • Vai jums ir nedeklarēts bankas konts ārzemēs?
  • Vai jums ir sieva?

Un dators sekundes tūkstošdaļās nolasa, kā mainās cilvēka reakcija tieši uz jautājumu par bankas kontu - vai viņš par to atbild tikpat mierīgi kā par savu vārdu.

Pārbaudē nav pieļaujami šādi vārdi: nezinu, iespējams, varbūt, es par to padomāšu. “Personai viennozīmīgi jāatbild ar apstiprinošu vai neapstiprinošu atbildi,” norāda speciāliste.

Viens testa raunds ilgst aptuveni divarpus minūtes, lai cilvēks nepagūst ne pierast pie melu detektora, ne arī nogurt no jautājumiem. Jautājumiem jābūt ļoti precīziem un pārdomātiem.

Tāpat jāspēj atšķirt tas, vai cilvēks vienkārši satraucas un samulst par jautājumu, pat ja viņam nav nekā slēpjama, vai arī melo.

Būtiski arī tas, lai pārbaudāmā persona ekspertīzei piekrīt pati un sadarbojas.

“Ļoti bieži operatīvie darbinieki saka: Mēs viņu noķersim, atstiepsim, un tu mums tikai pasaki. Viss jau ir ļoti labi līdz tam brīdim, kad ir jāveic šī testēšana. Viņš nesēdēs mierīgi, viņš neatbildēs uz jautājumiem, neizpildīs manas instrukcijas,” norāda Ivančika.

Savukārt jautājums par to, vai var apmānīt melu detektoru, saistīts ar to, vai cilvēks var apmānīt savu organismu. Tas it kā neiespējami, ja cilvēks apzinās patiesību, bet, ja ne, organisma reakcijas ir novājinātas. Arī cilvēku attieksme pret patiesību var atšķirties.

Atmiņu pētnieki no Britu Kolumbijas un Bedfordšīras universitātes aptuveni 60 studentiem mēģinājuši iegalvot, ka viņi pusaudžu gados veikuši kādu sīku noziegumu, viņi tikai to īsti neatceras. Pēc tam aptuveni 70% no šiem studentiem tam noticējuši. Tādējādi pētniekiem izdevies pierādīt, ka cilvēkiem ir iespējams uzkonstruēt nepatiesas atmiņas.

Kā izmanto Latvijā?

Latvijā pieredze ar poligrāfa izmantošanu ir kriminālistikas jomā, izmeklējot noziegumus. To gan neizmanto bieži, jo ekspertīze ir samērā dārga – 400-500 eiro.

Viens no spilgtākajiem piemēriem ir desmit gadus vecās Diānas slepkavība Dobelē 2007. gadā. Kā viens no pierādījumiem šajā lietā figurēja poligrāfa slēdziens Diānas mātei un Diānas patēvam. Patēva atbilde uz jautājumu, vai viņš piedalījās līķa slēpšanā, bijusi “nē”, bet tā atzīta par meliem. Mātes atbilde, vai viņa zina, kurš noslepkavoja viņas meitu, bija “nē”, bet arī tā atzīta par meliem. Jautāta, vai viņa to izdarījusi pati, atbilde arī bijusi “nē”, kas savukārt klasificēta “visticamāk, melo”.

Tiesa atzina, ka ar melu detektoru nepietiek un vajadzīgi citi droši pierādījumi. Tā kā to nebija, 2013. gadā abi apsūdzēti – māte un patēvs – attaisnoti. Vēlāk Augstākā tiesa nolēma atgriezt lietu atpakaļ izmeklēšanai. Pašlaik lietu aizvien izmeklē.

Latvijas prokuroru vidū paļāvības uz poligrāfa ekspertīzi īsti nav. “Šādai ekspertīzei nav apsūdzošas ievirzes manā ieskatā. Tas ir tikai līdzeklis personas atbildes patiesīguma noskaidrošanai. Un neatkarīgi no ekspertīzes rezultāta tāpat ekspertīzes atzinumu izvērtē, ņemot vērā lietā iegūto pierādījumu kopumu. Nevar jau izdarīt lietas apstākļu juridiskai izšķiršanai nozīmīgus secinājumus vienīgi uz poligrāfu ekspertīzes atzinumu,” norāda Zemgales tiesas apgabala prokuratūras prokurors Aivars Egle.

Līdzīgs skatījums ir tiesnešiem.

“Nevar nozīmīgus jautājumus izšķirt, balstoties tikai uz poligrāfa pārbaudes rezultātiem.

Arī eksperta atzinums ir pakļauts ticamības izvērtēšanai, un tam nevar būt augstāks ticamības spēks kā citiem pierādījumiem. Tas ir jāvērtē kopumā,” skaidro Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas tiesnese Ilze Vanaga.

Izmanto arī biznesā

Šāds pakalpojums pieejams arī privātā sektorā. Piemēram, kāds uzņēmums šāda pakalpojuma piedāvājumā raksta: “kompjūterpoligrāfu „РИФ”, kurš izgatavots pēc jaunākajiem zinātnes un tehnikas sasniegumiem, to saviem mērķiem izmanto Krievijas Federācijas un daudzu citu valstu varas iestādes.”

Par 100 eiro varot pārbaudīt, vai noskatītajai auklītei nav slēpta cietsirdīga attieksme pret bērniem, vai nav alkohola problēmas, vai neapzags. Melu detektoru varot pielietot arī darbinieku dienesta izmeklēšanā, varot pārbaudīt arī darbiniekus, kuriem būs jāuztic nauda vai komercnoslēpumi.

“Tā metode ir paredzēta pārbaudīt personas reakcijas un viņas attieksmi pret savām atbildēm attiecībā uz to, kas jau ir noticis. Tātad - vai viņa melo vai nemelo. Par nākotni mēs neko samelot nevaram, jo mēs nezinām, kā mēs rīkosimies konkrētajos apstākļos,” skaidro uzņēmumā “Is-tok”.

Firma “Psy technology” stāsta, ka viņu klientu vidū esot daudz jaunuzņēmumu.

Pieņemot darbā darbinieku, iekļaut kā noteikumu obligātu poligrāfa ekspertīzi aizliegts nav, bet ar jautājumiem jābūt uzmanīgiem.

“Darba likumā paredz aizliegumu uzdot noteiktus jautājumus, kas tieši neattiecas uz paredzētā darba veikšanu vai nav saistīti ar pretendenta piemērotību šim darbam,” norāda Dace Stivriņa.

Tātad, ja darbā tiek pieņemta auklīte bērnam, tad poligrāfa ekspertīzes jautājums, vai viņai līdz šim ir situsi kādu bērnu, būtu vietā. Bet jautājums, vai viņa līdz šim ir zagusi bērnu vecāku dārglietas, varētu būt jau tomēr diskriminējošs un nelikumīgs.

Viens sertificēts eksperts valstī

Būtiski zināt, ka no valsts puses sertificēts eksperts, kurš drīkst veikt poligrāfa pārbaudes tiesībsargājošo iestāžu interesēs un kuru slēdzieni var tikt izmantoti tiesu procesos kā pierādījumi, Latvijā pašlaik ir tikai viens – Uldis Miķelsons. Viņš kopš 2012. gada ir Tiesu ekspertu padomes sastāvā, veic tiesu ekspertu resertifikāciju, kā arī pakalpojumus sniedz  kā privātais komersants. 

Advokāts Saulvedis Vārpiņš uzskata, ka Latvijā šie jautājumi būtu jāsakārto: “Skepse ir tādēļ, ka, pirmkārt, maz ir šo speciālistu, otrkārt, nav likumdošanas bāze, uz kuru balstās. (..) [Citās valstīs] šis ekspertīžu veids nekalpo tik daudz kā pierādījums, vairāk kā operatīvā informācija, materiāls, ar kuru strādāt, lai panāktu no personas atzīšanos. (..) Ir valstis, kurās arī pašiem poligrāfa ekspertiem taisa poligrāfijas ekspertīzi, lai pārbaudītu, vai viņam šo darbu var uzticēt.”

Vārpiņš esot piedalījies daudzās tiesvedībās, kurās ir arī poligrāfa ekspertīze, un zina stāstīt, ka par rezultātiem vienmēr bijuši strīdi. “Nevienā no ekspertīzēm, kurās piedalījos, nebija iespējams saņemt poligrāfa izdrukas – redzētu līkni, uz kuru pamatojoties, eksperts bija izdarījis savus secinājumus. Jebkurai ekspertīzei ir jābūt tādai, kuru var pārbaudīt, tātad var konsultēties. (..) Nu, tas vairāk dažbrīd atgādina tādu šarlatānismu. Jo metodiku izstrādā pats eksperts, kurš mums šobrīd ir vienīgais. Es neapšaubu nebūt viņa zināšanas, bet

šajā gadījumā, kad ir tikai viens eksperts, tāpēc ka nav alternatīvas, es uzskatu, ka šādu pierādījumu nevarētu izmantot vairāk,” skaidro advokāts.

Vienlaikus Latvijā ir vairāki poligrāfa speciālisti, kuriem nav nepieciešams tiesu eksperta sertifikāts un kuri  pakalpojumu drīkst sniegt privāti, arī personālatlases jautājumos.

Poligrāfs policijas šefa pārbaudei

Par nozari atbildīgais ministrs uzskata - poligrāfs jāizmanto, vērtējot kandidātus uz Valsts policijas priekšnieka amatu. Šāds punkts iekļauts konkursa nolikumā. Iecerēts, ka pārbaudē saņemtās atbildes būs pieejamas tikai ministram pirms lēmuma pieņemšanas.

Ģirģens ar šādu ekspertīzi gribot nodrošināties, ka nākamajam Valsts policijas priekšniekam nav slēptu interešu konfliktu un nav slēptu kontu ārzemēs. “Iekšlietu sistēmā un arī drošības iestādē augstākajiem vadītājiem nedrīkst būt drošības risku,” uzsvēra Ģirģens.

Ja vajag, poligrāfa ekspertīzei ir gatavs arī viņš pats:

“Man nav problēmas iziet poligrāfu. (..) Pie tam man arī ir izsniegta augstākās kategorijas pielaide valsts noslēpumam.

(..) Ja kādai personai ir bailes vai ja viņš uzskata, ka kaut kāds ir aizvainojis vai cilvēktiesības, nu, tad varbūt šādām personām nav jāstrādā tiesībsargājošās vai drošības iestādēs.”

Attēlā Sandis Ģirģens

Līdzīgi kā ministram arī daudzām valsts amatpersonām, tostarp Valsts policijas priekšniekam darbā ir nepieciešama pielaide valsts noslēpumam, ko izsniedz Satversmes aizsardzības birojs (SAB). Tam rūpīgi jāpārbauda konkrēta amatpersonu un jāvērtē dažādi riski. Saskaņā ar “Aizliegtajam paņēmienam” zināmo - SAB poligrāfu šim nolūkam neizmanto.

“Melu detektors” atlasē uz citiem amatiem?

Vai arī uz citiem amatiem valsts pārvaldē poligrāfa pārbaude ir ierasta prakse?

“Balstoties uz mūsu pieredzi Valsts kancelejas centralizētajos vadītāju atlases konkursos, un tur mums pilnīgi skaidri ir noteikts - mums ir noteikumi, kuros ir uzskaitītas metodes, kuras mēs izmantojam. Un man jāsaka, protams, ka poligrāfs nav šo metožu vidū,” norāda Valsts kancelejas Valsts pārvaldes politikas departamenta vadītājas vietniece Katri Nitiša.

Viņa skaidro, ka ekspertīzē ar poligrāfu jautājumi ir ļoti fokusēti, piemēram, par īpašumiem ārzonās vai ieinteresētību iepirkumos. “To pašu informāciju daudz niansētāk un uzticamāk, manuprāt, var iegūt arī ar citām metodēm,” saka Nitiša.

Vienlaikus ar Valsts policijas priekšnieka amata konkursu pašlaik notiek arī kandidāta izvēle ģenerālprokurora amatam. Konkursa nolikumā par tādu atlases metodi kā poligrāfs nav minēts. Apsmaidot ieceri, to apstiprina arī Tieslietu padomes sekretariāta vadītāja Solvita Harbaceviča:

“Nē, nē, noteikti nav. Mums nav tādas prakses, un šāda instrumenta mums nav, atklāti sakot. (..) Mēs, arī es personīgi absolūti neredzu lietderību tieši tam.”

Vai paši gatavi pārbaudei?

Pēdējais jautājums šajā stāstā, vai zem Ģirģena godīguma karoga būtu gatavi stāvēt arī viņa pārstāvētas partijas “KPV LV” biedri. LTV raidījums uzrunāja divus politiķus, kuru pagātne ir metusi šaubu ēnas par viņu godīgumu.

Labklājības ministre Ramona Petraviča (''KPV LV''). Pirms ienākšanas politikā viņa strādāja par finansisti sava vīra uzņēmumā “Monēta”. Viens tās darbinieks raidījumam “Delfi TV ar Jāni Domburu” apgalvoja, ka viņš šajā uzņēmumā saņēmis aplokšņu algu. Ministre to allaž noliegusi.

Petraviča pauž atbalstu sava partijas biedra Ģirģena iniciatīvai: “Es atbalstu tiesībsargājošo un drošības iestāžu augsta amata kandidātiem ieviest pārbaudi ar melu detektoru vai poligrāfu. Un, cik es zinu, tad tā ir arī pasaules prakse. Nu, vienīgi paliek jautājums atklāts par to, vai vispār būs iespēja atrast tad atbilstošus kandidatūras, kuri spētu iziet šīs pārbaudes.”

Bet vai viņa pati būtu gatava šādā pārbaudē apliecināt, ka aplokšņu algas nav maksātas? “Ja es pretendētu uz tādu amatu, kur tas ir nepieciešams, tad neapšaubāmi,” komentē politiķe.

Taču attiecībā uz savu amatu šādu nepieciešamību Petraviča nesaskata: “Nē, es saku, to nevajag pārvērst tagad tiešām par šovu. (..)

Es nedomāju, ka politiskām personām būtu jāpiedalās tāda veida šovos.”

Ramona Petraviča

“KPV LV” partijas un Saeimas frakcijas vadītājs Atis Zakatistovs. Viņš tiek apsūdzēts par naudas izkrāpšanu laikā pirms Saeimas vēlēšanām. Zakatistovs šo apsūdzību noraida.

Vai politiķis gatavs iziet poligrāfa ekspertīzi? “Jā, pilnīgi noteikti. Es esmu nevainīgs, es varu apliecināt to ar melu detektoru sabiedrībai, izmeklētājiem vai vienalga kam citam,” saka Zakatistovs.

Tomēr piedalīties šādā pārbaudē, ja to organizētu “Aizliegtais paņēmiens”, viņš nepiekristu: “Nē, tāpēc, ka tas ir publiskais šovs, nevis kaut kādā veidā saistīts ar notikušo. (..) Tas ir mans privāts jautājums.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti