Pieaug no HIV nepasargāto bērnu skaits

Kā pasargāt nedzimušus bērnus no inficēšanās ar HIV - par šo jautājumu noraizējušies Latvijas ārsti infektologi un bērnu tiesību sargi. Daļa ar HIV inficēto grūtnieču pazūd no ārstu redzesloka un nelieto zāles, kas nedzimušos bērnus pasargātu no inficēšanās ar HIV. Šis jautājums kļūst arvien aktuālāks, jo inficēto bērnu skaits ar katru gadu aug.

Visā pasaulē, arī Latvijā, aug saslimstība ar HIV. Tāpēc diemžēl arī palielinās HIV pozitīvo bērnu skaits. 2012.gadā HIV atklāja septiņiem bērniem, bet pērn līdz decembra sākumam - jau 11. Visi šie bērni saslimšanu ieguvuši no savām mātēm. Kopš 90.gadu beigām viņu ir aptuveni puse simta.

Taču sāpīgākais ir tas, ka šie bērni varēja būt veseli, proti, viņus varēja pasargāt no HIV.

„2012.gadā piedzima plus septiņi bērni, tas ir nonsenss, tā tam vispār nevajadzētu būt…” saka Inga Januškeviča, ārste-infektoloģe Latvijas Infektoloģijas centrā. Viņa uzsver - ja viņu mammas grūtniecības laikā būtu lietojušas profilaktiskās zāles, bērni piedzimtu veseli 99% gadījumu.

„Lai pasargātu jaundzimušo no inficēšanās, no 14.grūtniecības nedēļas ir jāuzsāk profilaktiskā terapija, kuru garantē valsts, tie ir simtprocentīgi kompensēti medikamenti. Sieviete nemaksā neko. Tas nozīmē, ka sieviete stājas uzskaitē, mēs konsultējam, viņa tā kā piekrīt, mēs iedodam recepti, bet mēs nezinām, vai viņa lieto vai nelieto. Viņa aiziet ar domu, ka jā, bet rādītāji rāda, ka viņa nelieto terapiju.  Rādītāji pasliktinās, vīruss aug un imunitāte neceļas," skaidro ārste.

Ārste var tikai minēt, vai grūtnieces rīkojušās bezatbildīgi, jo bijušas atkarības vielu vai mītu ietekmē, vai apzināti nelietoja, vai trūka zināšanu, vai arī viņas vispār nebija stājušās grūtniecības uzskaitē un neko par HIV nezināja. Ārste norāda, ka daļa, piemēram, pazūd pēc pirmās zāļu devas saņemšanas. Atrast viņas ir grūti, un sociālais darbinieks nemaz nedrīkst iesaistīties meklēšanā.

„Uz to brīdi, kad viņa ir stāvoklī, mums nav mehānisma viņu ietekmēt. Tāpēc mēs arī pacēlām šo problēmu,” saka Januškeviča, norādot, ka par savu satraukumu Infektoloģijas centrs informēja citas iestādes, arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju. Tā uzskata, ka sadarbības iespējas starp ārstiem un sociālajiem darbiniekiem vajadzētu paredzēt likumā.

„Šeit ir būtiski tas, ka, lai mediķiem ir tiesības ziņot, ka ir kāds pacients, kuram ir nepieciešams vai nu saņemt medikamentus vai vērsties stacionārā. Un ka tas vajadzīgs nevis viņa paša, bet nedzimušā bērna dēļ,” skaidro Laila Rieksta-Riekstiņa, kura vada Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, un ieskicē iespējamo shēmu. Proti, nenorādot diagnozi, mediķi varētu informēt sociālos darbiniekus, ka grūtniecei nepieciešama palīdzība. Iespējams, sievietēm trūkst naudas, lai aizbrauktu pie ārsta pēc receptes. 

No vienas puses mums ir ļoti būtiskas katra pacienta tiesības uz viņa informācijas privātumu, uz to, lai neviens neuzzinātu par saslimšanu, bet no otras puses - mēs runājam par nedzimuša bērna tiesībām," saka inspekcijas vadītāja.

"Protams, ir skaidrs, ka nevienu sievieti, arī grūtnieci, nevar piespiest lietot zāles, ja viņa to nedara, vai arī nevar piespiest ārstēties, ja viņa to nevēlas. Bet būtu būtiski tomēr pēc iespējas vairāk ieguldīt - varbūt ne tik daudz līdzekļu, kā tieši cilvēciskos resursus, lai motivētu, skaidrotu, vai reizēm arī palīdzētu šīm sievietēm," norāda Rieksta-Riekstiņa.

Veselība - katra privāta lieta

Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja piebilst - lai mainītu kārtību, ir jāmaina Pacientu tiesību likums. Sākās diskusijas un pret bija Veselības ministrija. „Personas veselība ir faktiski katras personas privāta lieta, un informācija par to nebūtu nododama trešajām pusēm,” tā Veselības ministrijas pārstāvis Oskars Šneiders skaidro ministrijas nostāju.

Ierēdņi vērtējuši Lietuvas, Igaunijas un Bulgārijas pieredzi. Nevienā no tām neesot noteikts, ka informāciju par inficēšanos ar HIV varētu nodot trešajām - ārstniecības procesā neiesaistītām personām.

Ja mēs raugāmies uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atzinumu, tad dati par HIV infekciju ir īpaši sensitīvi dati," norāda ministrijas pārstāvis.

"Un tos drīkst izpaust tikai tādā situācijā, ja ir draudi sabiedrības veselībai. Kā arī atzinumā minēts, ka ārstēšana ir brīvprātīga un nav nodrošināma piespiedu kārtā. Tātad pacients ir jāmotivē ārstēties," saka Šneiders.

Viņš skaidro, ka jau tagad, stājoties grūtniecības uzskaitē, pacientēm veic HIV testu un mediķi viņas konsultē: „Ja šī konsultācija no ārstniecības personas puses nodrošināta kvalitatīvi, -  pacientei saprotami izstāstīts, kas viņai būtu jādara, kādi pastāv riski, kur viņa var vērsties pēc palīdzības - HIV pacientiem ārstēšana ir pilnībā valsts apmaksāta, - tad tas, no vienas puses, var būt galvenais motivators, lai sieviete, domājot par savu bērnu, lemtu par labu ārstēšanai."

Veselības ministrijas pārstāvis arī norāda, ka, pat neminot diagnozi, trešajām personām varot rasties aizdomas, ar ko cilvēks slimo. Tāpēc Veselības ministrija labāk apmācīšot mediķus, kas strādā ar HIV pozitīviem pacientiem.

Tiesa, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa šaubās, ka problēmu varēs atrisināt mediķi vieni paši: „Šīs sievietes neuzturas visu laiku stacionārā, un mediķi viņas var motivēt tikmēr, kamēr viņas ir mediķiem sasniedzamas. Es domāju, ka turpināsim diskusiju ar Veselības ministriju, iesaistot noteikti arī Datu valsts inspekciju. Mēs runājam par to, ka vajadzētu atrast risinājumu, lai, no vienas puses, garantētu pēc iespējas datu saglabāšanu, bet, no otras puses - bērna dzīvību un veselību uzskatīt par lielāku vērtību."

Trūkst atbalsta centra HIV pacientiem

Ar HIV inficētās grūtnieces mēdz vērsties biedrībā „Dialogs”. Tas  ir atbalsta centrs visiem, kurus skar HIV un AIDS. „Protams, mums ir tādi gadījumi. Mēs zinām arī HIV inficētas sievietes, kas sniedz pakalpojumus par maksu un lieto narkotikas,” atklāj biedrības „Dialogs” pārstāve Agita Sēja. Viņa uzreiz norāda, ka šā centra pamatpakalpojums ir darbs ar intravenozajiem narkotiku lietotājiem. Taču arvien vairāk uz šo centru nāk cilvēki, kuri narkotikas nelieto un kuri nav prostitūcijā iesaistīti. Jo cita nevalstiska centra, kur nākt, īsti neesot.

To arī Sējas kolēģe, "Dialogs" vadītāja Ruta Kaupe sauc par lielu problēmu: „Es pat nemāku nosaukt valsti, kur nebūtu, kā lai pasaka, parastiem HIV inficētiem cilvēkiem atbalsta centrs, mūsu valstī tāda nav. Pirmkārt, nav nekāda atbalsta tiem, kas nav lietotāji. Tanī pašā laikā skatāmies, kas notiek statistiski, taču daudz, daudz vairāk jauno gadījumu, ir heteroseksuālo kontaktu ceļā."

Iespējams, informācijas un  atbalsta trūkums arī rosina problēmu, kāpēc ar HIV inficētas grūtnieces neglābj savus mazuļus no slimības, lietojot profilaktiskas zāles.

„Viena no galvenajām problēmām, kāpēc sievietes neizvēlas lietot zāles, man liekas, varētu būt tas, ka viņām nav informācijas. Protams, ja sieviete paliek stāvoklī un viņai grūtniecības laikā pasaka, ka viņa ir HIV inficēta, protams, ka viņai ir šoks. Un viņa jau tajā brīdī nemaz nedzird informāciju, ko viņa stāsta ārsts. Tāpēc būtu ļoti svarīgi, lai būtu šī iespēja, kur sievietes var atnākt un neformālā, vienkāršākā vidē un atmosfērā varētu šos jautājumus pārrunāt," skaidro Sēja.

HIV pacientu loks – ļoti mainījies

Konsultējot sievietes, Sēja arī saskārusies ar mītiem, kāpēc sievietes izvēlas nelietot profilaktiskās zāles: „Piemēram, visas sievietes zina, ka grūtniecības laikā vispār nedrīkst lietot zāles, jo tas var kaitēt bērniņa veselībai. Tad izveidojas prātā, ka tātad arī nedrīkst lietot zāles HIV terapijai. Tas arī ir viens no mītiem. Tajā brīdī, kad ir stress, viņa nedzird savādāko informāciju."

Savukārt inficētajām grūtniecēm narkotiku lietotājām nereti ir grūtības atcerēties par zālēm. „Ir pasaulē pieredze, un tiek izmantotas iespējas, kur iesaistās sociālie darbinieki, un ir speciālas programmas, tā sauktie „case management”, kad cilvēkam seko līdzi, kā viņš dzīvo, rūpējas par sevi, par savu veselību, par saviem bērniem. Latvijā nav nekā tāda," norāda biedrības "Dialogs" pārstāve.

Turklāt jāņem vērā, ka HIV seja pēdējos gados ir ļoti mainījusies. 

"Visu laiku cilvēkiem ir tāds priekšstats, ka HIV ir tikai narkomānu, prostitūtu vai geju slimība. Sen jau vairs tā nav.

Jau vairākus gadus visvairāk inficējas tieši heteroseksuālo kontaktu laikā, un ļoti bieži ir tāda situācija, ka cilvēks nezina, ka viņa partneris ir inficēts. Uzzina to tikai grūtniecības laikā," skaidro biedrības pārstāve.

Arī ārste infektoloģe Inga Januškeviča ievērojusi, ka arvien vairāk pacientu ar HIV inficējušies heteroseksuālu kontaktu laikā. Piemēram, nereti jaunas sievietes infekciju iegūst no saviem dzīvesbiedriem, bijušajiem narkotiku lietotājiem. Iespējams, par pagātni viņi neko nestāsta, jo vēlas sākt jaunu dzīvi. „Viņš grib to aizmirst. Varbūt viņš patur sevī risku. Nu, dakter, es vienu reizi pārbaudīju, - varbūt nesaprata, ka vajag atkārtotu pārbaudi. Varbūt pagrēkoja vēl kādu laika posmu. Tad sākās mīlestība, sieviete, ar kuru sāk [jaunu] dzīvi. Nesen bija tāds pārītis, kur narkotiku anamnēze bija 12 gadus atpakaļ. Viņam HIV. Meitenei arī atklājās HIV," stāsta Januškeviča.

Nav gatavi adoptēt ar HIV inficētus bērnus

Diemžēl joprojām diagnoze HIV pozitīvs daudziem cilvēkiem vieš bailes, un valda daudzi stereotipi. Tas arī smagi atsaucas uz HIV inficētajiem bērniem. Ja mātes no viņiem atsakās vai nespēj par viņiem parūpēties, bieži vien bērni gadiem ilgi dzīvo bērnunamos.

„Latvijas adoptētāji nav gatavi adoptēt bērnus, kuriem ir HIV saslimšana, hepatīts C,”  Ivita Krastiņa, par adopciju atbildīgās Labklājības ministrijas pārstāve. „Principā Latvijas adoptētāji lielākoties un galvenokārt ir gatavi adoptēt veselus bērnus, kas nozīmē - ar minimālām veselības problēmām, tās ir bronhiālās astmas, kādas alerģiskas saslimšanas, alerģija pret piena produktiem vai pret kādiem citiem pārtikas produktiem."

Taču ne visiem ārvalstu adoptētājiem bērna HIV statuss ir šķērslis.

Pērn vecākus ieguvuši trīs HIV inficētie Latvijas bērni. Viņi visi adoptēti uz Amerikas Savienotajām Valstīm.

Turp devušās trīs un sešus gadus vecas māsiņas un kāds četrus gadus vecs puisēns. Viņš adoptēts kopā ar gadu veco brāli, kuram nav diagnosticēts HIV. Tiesa, dažiem bērniem paveicies tepat Latvijā iegūt audžuvecākus.

„Atrast audžuģimenes šiem bērniem ir ļoti nevienkārši,” atzīst Valentīna Gluščenko no Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas. Šķēršļi tam saistās ar sabiedrības izpratni un bieži vien stereotipiem. Piemēram, audžuvecāki mēdz bažīties par citu ģimenē augošo bērnu drošību.

„Bet nav tā, ka nevarētu vispār atrast. Piemēram, ja  runājam par lielāko bāriņtiesu - Rīgas bāriņtiesu, tad laika posmā no 2011. līdz šim gadam trim bērniem audžuģimenes ir atrastas. Audžuģimenes ir ar pieredzi. Ir bērni, kas no šīm audžuģimenēm ar šādu saslimšanu aizgājuši, un viņi paņem atkārtoti. Tā kā tie, kuri uzkrājuši zināmu pieredzi, no tā nebaidās, un, ja ir vieta, var paņemt. Bet pateikt, ka ir viegli atrast šādiem bērniem audžuģimenes - noteikti nē," saka Gluščenko.

Tā kā ar HIV arvien vairāk inficējas heteroseksuālu kontaktu ceļā, problēma ar nedzimušo bērnu veselību, visticamāk, aizvien vairāk samilzīs. Vismaz pagaidām nav nevienas nevalstiskas organizācijas, kas konsultētu un atbalstītu tieši HIV inficētās ģimenes. Atbalsta centri ir vairāk orientēti uz narkotiku lietotājiem un, piemēram, homoseksuāliem cilvēkiem. Tāpēc, kā labāk atbalstīt HIV pozitīvās grūtnieces un atgādināt viņām par tik svarīgajām zālēm, šobrīd ir atklāts jautājums. Risinājums tiek gaidīts no valsts iestādēm.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti