Diemžēl prognozes par turpmāko tās nākotni ir dažādas, iespējams, ka karš var ievērojami ieilgt. Latvijas Radio raidījumā "Divas puslodes" līdzšinējo kara gaitu vērtēja bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis un pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins. 

Zaudētie dienvidi

Krievijas iebrukuma Ukrainā sākumā liela uzmanība tika pievērsta ne tikai tās galvaspilsētai Kijivai, bet arī Ukrainas dienvidu daļai, kurā Krievija pirmajās dienās guva lielākos panākumus. Tā ir lielākā problēma Ukrainas bruņotajiem spēkiem arī šobrīd – kā atbrīvot šo teritoriju.

Par to šobrīd diskutē daudzi, bet ukraiņu militārie eksperti par to izsakās diezgan atvēsinošos toņos – tas nebūs viegli, tās būs smagas kaujas un lieli zaudējumi, lai mēģinātu atgūt šīs kara sākumā zaudētās teritorijas dienvidos. Diemžēl Ukrainas dienvidu daļa uzbrukumam nebija pietiekami labi sagatavojusies. 

"Tas ir tas, ko paši ukraiņu eksperti ir teikuši un rakstījuši, un, es pieņemu, ka arī iekšēji militārā vidē par to ir daudz jautājumu. Lasīju, ka tur pat notiek izmeklēšana, un ir aizdomas par nodevību – varbūt ne Ukrainas bruņotajos spēkos, bet saistībā ar robežsargiem, ar muitu, ar vēl kaut kādām detaļām par tiltu atmīnēšanu un vēl dažādām lietām, kas tieši šajā apvidū notika," atzina Kuzmins. 

"Tas bija patiesībā pārsteigums visiem, ka krievi tomēr mēģinās uzbrukt tik plašā frontē, pilnīgi no visiem virzieniem, un visus virzienus padarīs ja ne par galvenajiem, tad vismaz par ļoti nozīmīgiem sev.

Kaut kur tas izdevās, kaut kur neizdevās. No vienas puses, tas bija labi, jo tas bija viens no šī gada Krievijas kara darbības neveiksmju cēloņiem – tieši šis spēku koncentrācijas trūkums. Un, paldies Dievam, ka viņi nespēja koncentrēt spēkus kādam vienam, diviem izšķirošiem virzieniem, bet sadalīja tos," vērtēja Graube.

Vienlaikus Krievijas spēku sadalīšana noveda pie tā, ka ukraiņi savus resursus tik ļoti sadalīt nespēja, līdz ar to koncentrējās uz saviem izšķirošajiem punktiem kartē – Harkivu un Kijivu, ko arī nosargāja. 

"Un principā arī Donbasas, Luhanskas virziens tika pilnībā nosargāts. Tur ierakumu sistēmas, aizsardzības līnijas bija pietiekami garas. Un tur jau nekas nav mainījies gandrīz, nu, plus/mīnus pāris virzienos par 30–40 kilometriem, bet pamatā tikai par kilometru, diviem uz priekšu," secināja Graube. 

Harkiva un Kijiva arī no politiskā viedokļa bija nozīmīgākie punkti Ukrainā. Tās bija svarīgas ne tikai tāpēc, ka ir divas lielākās pilsētas Ukrainā. Kijiva ir Ukrainas valsts galvaspilsēta, bet arī Harkiva vēsturiski bijusi Padomju Ukrainas galvaspilsēta. Ja kristu Harkiva, būtu liela iespēja, ka krievi ietu tur un mēģinātu izveidot savu, paralēlu marionešu valdību.

Zelenska faktors

Tāpat daļai Rietumu pasaules pārsteigumu radīja Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska drosme, neatstājot Kijivu pat tad, kad Krievijas karaspēks tai bija pietuvojies pavisam tuvu. 

"Es domāju, ka daļai Rietumu pasaules tas noteikti bija pārsteigums, jo man šķiet, ka zināmā mērā pat sabiedrībā ir iesakņojusies pārliecība, ka šādā situācijā, ja galvaspilsēta tiek apdraudēta, doties prom ir pavisam normāli. Tas obligāti nenozīmē pamest valsti pilnībā, bet, ja reiz Kijivu sāk naktī apšaudīt, tad varbūt pārvietoties uz Ļvivu – tuvāk Rietumeiropas valstīm," vērtēja Balodis. 

"Zelenska atbilde, savā ziņā spīts un viennozīmīgi arī uzdrošināšanās šādā situācijā pateikt – nē, es nebraukšu prom, es palikšu šeit, labāk vediet tā vietā man munīciju –, zināmā mērā demonstrēja ukraiņu sabiedrības kopējo attieksmi, kopējo pieeju notiekošajam."

Joprojām arī Ukrainas sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka pat vairāk nekā 90% sabiedrības tic Ukrainas militārajai uzvarai. Un lielākā daļa par uzvaru uzskata Ukrainas atgriešanos robežās, kādas tās bija pirms Krimas aneksijas 2014. gadā. Līdz ar to Zelenska viens no lielākajiem nopelniem ir tieši Ukrainas saliedētība ap viņu pašu.

Tas tikai apliecināja to, ka Zelenskis nav nejauši ielikta persona, kā par to bieži uztraucās eksperti un politologi pirms Krievijas uzbrukuma. Pirms tam gados jaunais prezidents, bijušais aktieris daudziem izraisīja skepsi, tostarp pašiem ukraiņiem. Galu galā Zelenska iemaņas mediju un televīzijas kameru vidē līdz šim devušas tikai priekšrocības, veidojot savu un savas valsts tēlu. 

"Mēs varam pārfrāzēt mūsu sāpīgo jautājumu par Kārļa Ulmaņa lēmumu 1940. gada vasarā, kad bija jautājums, vai Latvijas bruņotie spēki varēja pretoties, uz ko atbilde ir – nē, nevarēja, bet – vai vajadzēja? Jā, vajadzēja!" norādīja Kuzmins.  

"Šis ir tas gadījums, kurā varam vilkt paralēles un pēc kura varbūt mēs varam apšaubīt prezidenta Zelenska personīgo profesionalitāti valsts pārvaldes lomā un cik labi viņš zina šo vai to, bet viņa emocionālais lēmums bija no šīs pašas sērijas – iespējams, mēs šo karu nevaram uzvarēt, bet mēs karosim.

Nerēķinoties ar iespējamajām sekām, vienkārši tāpēc, ka es emocionāli tā domāju, es emocionāli nebraukšu prom no Kijivas, es uzstāju. Šajā gadījumā viņa emocionālais lēmums izrādījās pareizs. Vai viņš to jau zināja? Grūti spriest, bet mēs redzam jau gadu vēlāk, ka lēmums bija pareizs," viņš vērtēja. 

Ukraina šo kara gadu ir uzvarējusi

Kopumā vērtējot aizvadīto gadu, jāsecina, ka Ukraina sevi apliecinājusi godam un vismaz šo kaujas posmu noteikti ir uzvarējusi, vērtēja bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube. 

"Es domāju, ka kopsavilkums, ja mēs paskatāmies un atskatāmies uz šo gadu, ir – Ukraina ir uzvarējusi šo kaujas posmu. Sāksim ar izejas pozīcijām, sāksim ar to, kāds spēks bija Krievijas rīcībā, kāds spēks bija ukraiņu rīcībā. Kādā veidā ukraiņi izmantoja savā rīcībā esošo bruņojumu, tehniku, loģistiku, visu, un kā to darīja krievi," vērtēja Graube. 

"Mēs tagad to atceramies tā, ka it kā tur Rietumu ieroči būtu bijuši jau no paša sākuma – nē, draugi mīļie, es atgādināšu visiem, ka pašā kara sākumā labākajā gadījumā viņiem bija pretgaisa aizsardzības raķetes "Stinger", tuvās darbības, un "džavelini".

Neviens no šiem ieročiem nešāva tālāk par pieciem kilometriem. Viss. Tas bija viss. Pirmie 20 "Himarsi" [M142 HIMARS ir ASV vieglā daudzlādiņu raķešu palaišanas iekārta] atnāca, kad bija jau jūnijs, jūnija otrā puse. Parēķināsim, kas tie ir par laikiem! Līdz tam ukraiņi cīnījās ar viņu rīcībā esošajām sistēmām, un krievu tehnoloģiskais pārspēks bija milzīgs," skaidro Graube. 

Eksperts uzsvēra, ka, šādi analizējot, situācija kļūst pavisam pozitīva, jo ukraiņi visu, ko ir noturējuši, uzvarējuši, izdzinuši, apturējuši, to ir paveikuši ar viņu rīcībā ļoti ierobežotiem un ne pašiem modernākajiem ieročiem, toties tagad viņiem jau tiek piegādāti modernie ieroči. Šobrīd fronte ieroču sistēmu ziņā sāk izlīdzināties, un jebkura nākamā moderno ieroču piegāde Ukrainai situāciju vēl tikai uzlabos, Krievijai pārspēku saglabājot vien cilvēku resursu ziņā. 

"Primārais [Ukrainas veiksmes kara laukā] iemesls bija totāla Krievijas bruņoto spēku nekompetence, ar atsevišķiem izņēmumiem, gandrīz visos līmeņos. Sākot ar politisko vadību, ar mērķu uzstādīšanu, ar pašu svarīgāko. Vēl aizvien, piemēram, pēc šonedēļ notikušās Krievijas prezidenta uzrunas dažādos reakcionāros Krievijas "Telegram" kanālos bija jautājums, ko viņi uzdeva – kas ir mērķis? Ir pagājis gads, un mērķis nav definēts," vērtēja Kuzmins. 

"Un visi smīkņā. Pat tie, kas atbalsta genocīdu pret ukraiņu tautu, jūtas šokēti, ka nav definēts mērķis. Viņi smejas pie sevis – ko sasniegsim, to definēsim par uzvaru," viņš piebilda. 

Vēsturnieks vērtēja, ka tas ir ļoti būtiski, jo nav iespējama militāra uzvara bez precīzi definēta "end state" jeb gala rezultāta. Līdz ar to bez konkrēta mērķa cieš arī plānošana, gan stratēģiskā, gan operacionāla, gan taktiskā līmenī. Ukrainas spēkiem, protams, tas nāk tikai par labu. 

Karš ieilgs, to pārtraukt var Krievijas sabiedrība

"Es būšu pesimists, es runāšu par kara ieilgšanu. Zināmā mērā tas varbūt arī tāpēc, ka man ausīs skan vakardienas Putina uzstāšanās. Es lūkojos no politiskā skatpunkta.

Krievija gatavojas kara ieilgšanai, un zināmā mērā tā ir lielvarām raksturīga domāšana. Lielvaras ir spējīgas izturēt ilgus laika posmus, ilgus termiņus.

Krievijā pastāv pārliecība, ka Ukrainai nav iespējas vienkārši nogaidīt, ka Ukrainai un Rietumiem ātrāk beigsies pacietība, resursi, ka vienkārši beigsies gribēšana atbalstīt Ukrainu, un Krievija galu galā gūs virsroku. Tajā pašā laikā arī Ukraina gatavojas kara ieilgšanai, kaut vai tā iemesla dēļ, ka citu variantu jau viņiem nav," vērtēja Balodis.

Šim viedoklim par kara ilgumu daļēji pievienojās arī Kuzmins, kamēr Graube sprieda nedaudz optimistiskāk. 

"Es sākšu ar to, ka es šobrīd skatos uz to, ko sauc par Krievijas iniciatīvu – Krievijai ir iniciatīva gandrīz visos frontes sektoros vai saskarsmes joslās. Jā, tā tas ir, bet priekš ukraiņiem tā ir uzvara. Jo, ja tu sēdi aizsardzībā un otra puse uzbrūk, viņiem ir iniciatīva, no viņiem arī prasa rezultātu – viņiem ir jākāpj ārā no ierakumiem. Kamēr aizsardzība, noturēšana un neatkāpšanās jau ir uzvara," vērtēja Graube. 

Ja piepildīsies visi Rietumu solījumi par atbalsta piegādi un apstiprināsies ziņas, ka ukraiņi jau tiek sagatavoti cīņai ar solītajiem modernajiem tankiem un lidaparātiem, tad pretuzbrukums ir ļoti reāls, uzsvēra bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris. Tāpat viņš vērtēja, ka sabrukums varētu notikt ne tikai Krievijas bruņotajos spēkos, bet arī Maskavā. 

"Ir pamats cerēt uz panākumiem ukraiņiem un Krievijas nespēju kontrolēt situāciju kaujas laukā, tajā skaitā politiskajā pamatā pašā Maskavā," vērtēja Graube. 

"Manuprāt, ir redzams, ka Krievijai nav iespējams gūt lielus panākumus frontes līnijā, un tāpat arī Ukrainai pagaidām tas ir diezgan sarežģīti un ir uz smagiem zaudējumiem balstīts. Pašreiz, kas izriet no Putina runas, ir, ka viņa mērķis ir likt ciest  Ukrainai un cerēt, ka Krievijas sabiedrība [karu] cietīs ilgāk, jo objektīvi cieš mazāk diemžēl, un Ukrainas sabiedrība, ciešot vairāk, salūzīs.

Tas ir Putina plāns, ko viņš apmēram ir iezīmējis. Tāpēc mums ir jāliek Krievijas sabiedrībai… Lai cik tas ciniski neizklausītos, šis ir Putina karš, bet piespiest karu pārtraukt var Krievijas sabiedrība," vērtēja Kuzmins. 

Viņš norādīja uz būtisko stingru ekonomisko sankciju un pārliecinošas ekonomiskās blokādes nozīmi. Tas, kā uzskata vēsturnieks, ir reālākais ceļš, lai šis paaudžu karš saīsinātos un beigtos Rietumiem un Ukrainas valstij pēc iespējas sekmīgāk.