ĪSUMĀ:
- Traģiskais notikums Dagdas novadā.
- Bērna māte bijusi klusa, Ezernieku pagastā par viņu daudz nezināja.
- Slepkavības motīvi - eksperti min depresiju un sociālo dienestu nolaidību.
Noziegums
Piesnidzis zemes ceļš ieved skujkoku mežā. Te valda krēsla un miers. Sajūta, ka nolīkušie egļu zari pasargā no visām nebūšanām, kas palikušas ārpus meža biezokņa. Tomēr šis mežs Ezerniekos, Dagdas novadā, glabā kādu drūmu liecību.
Vēlā Lāčplēša dienas vakarā policisti te atrada nepilnu gadu veca zēna līķi. Ieliktu plastmasas maisā, paslēptu zem plānas zemes un zaru kārtas.
Valsts policijas (VP) preses relīze par traģisko notikumu ir ierasti lakoniska un skopa. Ziņu, ka kāda sieviete nogalinājusi savu pērn dzimušo bērnu, policija saņēmusi 11. novembra vakarā pēc pulksten septiņiem. Ierodoties meža masīvā, policisti atraduši bērna līķi. Nekavējoties aizturējuši bērna māti, kura atzinusies, ka zēnu nožņaugusi, ielikusi maisiņā un bērnu ratiņos aizvedusi uz mežu. 22 gadus vecā sieviete iepriekš policijas redzeslokā nav bijusi.
Lai sargātu sievietes privātumu, īsto vārdu neminēsim un sauksim viņu par Inesi.
VP Krāslavas iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas priekšnieks Artūrs Plinta sievieti raksturoja kā "normālu, adekvātu sievieti". Viņš ir viens no likumsargiem, kas šķetināja drūmā novembra vakara notikumus.
"Jā, protams, viņa bija pie sociālajiem darbiniekiem, viņa bija pie bāriņtiesas, jo viņa bija mazturīga, dome viņai palīdzēja. Bet viņai visi dzīvošanas apstākļi, viss bija kārtībā. Sociālie dienesti viņai palīdzēja, bāriņtiesa viņai palīdzēja. Nu kā mātei, kura viena audzina bērnu. Līdz ar to arī ir viņu redzeslokā," atzīmēja Plinta.
Inese bija precējusies. Kad piedzimis bērns, ģimenes dzīve neaizgāja cerētajā vilnī, un pāris izšķīrās, sacīja policists.
Kāds bija jaunās sievietes psihiskais stāvoklis, kad viņa pastrādāja noziegumu, to noteiks eksperti. Pašlaik ir nozīmētas visas nepieciešamās ekspertīzes.
Plinta skaidroja: "Viena no galvenajām mums ir kompleksā tiesu psihologa, psihiatra ekspertīze ar mērķi noskaidrot, vai sieviete slimoja ar kādu psihisku slimību, vai bija kādi citi psihiski traucējumi, vai sieviete bija pieskaitāma nozieguma izdarīšanas brīdī. Šobrīd tas ir viens no galvenajiem jautājumiem, lai mēs varētu lemt tālāk par šī procesa virzību."
Ekspertīzi veiks vairāki ārsti Rīgā, psihiatriskajā slimnīcā. Pagaidām tas vēl nav noticis, jo lieta gaida savu rindu. Pašiem policistiem šķiet, ka Inese ir pieskaitāma un tiesājama. Un viņiem nav šaubu, ka vainīga ir māte.
Policists skaidroja izmeklēšanas gaitu: "Principā viss ir skaidrs, noziegums ir atklāts. Nekādu blakus parādību vai efektu, vai kaut ko, ko mums vajadzētu pārbaudīt, vai jaunas izmeklēšanas versijas, nekā tāda nav. Versijas ir pārbaudītas vairākas, bet noslēdzošā ir šī, ka viņa pati. Sākotnēji, kā jau pirmstiesas izmeklēšanā, mēs pārbaudām visas iespējamās versijas. Un pa ceļam mēs izslēdzam tās, kurām nav ticamības pakāpes."
Neoficiāli zināms, ka policijai par noziegumu ziņoja Ineses draudzene, kurai viņa bija izstāstījusi, ko pastrādājusi. Policists to nenoliedza, taču sīkāk nekomentēja: "Mums paziņoja, jā, mēs informāciju saņēmām, bet sīkāk es šo nevēlētos komentēt, jo ir pirmstiesas izmeklēšanas stadija, un galvenais, ka mums ir paziņots un laicīgi paziņots, un doto noziegumu mēs atklājām uz karstām pēdām."
Kamēr nav ekspertu galavārda, policija neko nestāsta arī par sievietes motīviem bērnu nogalināt.
Taču izmeklētājiem tie esot skaidri. Viņi ir pārliecināti, ka noziegums bija tīša slepkavība, nevis negadījums.
Krāslavas kriminālpolicisti prognozēja, ka ekspertīzes rezultāti būs nākamā gada sākumā, un tad lieta ātri nonāks prokuratūrā apsūdzības celšanai. Ja Inesi tiesās, viņai draud mūža ieslodzījums vai cietumsods līdz 20 gadiem.
Taču advokāts Valērijs Kepents, kurš kriminālprocesā aizstāv Inesi, aicināja neskriet ratiem pa priekšu un atgādināja par nevainīguma prezumpciju.
"Ir persona, kura atzīta par aizdomās turēto, bet šī persona nav atzīta par vainīgu nozieguma izdarīšanā ar spēkā stājušos tiesas spriedumu šinī krimināllietā, tāpēc pagaidām nav vainīga," norādīja advokāts.
Viņš uzsvēra, ka lietā nepieciešama rūpīga ekspertīze, lai noskaidrotu, vai puikas mamma ir pieskaitāma. No tā atkarīgs, vai viņu var saukt pie kriminālatbildības. Varbūt sieviete ir jāārstē, nevis jāsoda.
Kepents skaidroja: "Krimināllietas ietvaros jānoskaidro jautājums, vai persona savu psihisko traucējumu vai garīgās atpalicības dēļ varējusi saprast savu darbību vai to vadīt."
Kāpēc jaunā sieviete tik nežēlīgi rīkojusies? Nedz no policijas, nedz advokāta atbildēm tas netop skaidrs. Tādēļ raidījums "Atvērtie faili" devās skaidrot Ineses dzīves apstākļus uz Ezerniekiem.
Svešiniece ciemā
Ezernieki ir ciemats Eša un Udrijas ezeru krastos. Netālu no vietas, kur Latvija robežojas ar Baltkrieviju un Krieviju. Dienā, kad te viesojās raidījuma veidotāji, ciematu klāja plāna sniega sega. Bija neliels sals.
Ceļš, pa kuru Inese ar mirušo bērnu ratiņos gājusi uz mežu, ved garām ciemata bērnudārzam. Ciemata centrā ir neliels veikals.
Ir pierasts, ka mazos ciematos viens otru pazīst, taču šoreiz ir citādāk. Ciema veikalniece minēja, ka Inese dzīvojusi ciemā ne vairāk kā pusgadu un nav bijusi vietējā iedzīvotāja.
Ezernieku pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Andžāns atzina, ka neko daudz par jaunienācēju nezina. Tikai to, ka meitene nav augusi savā ģimenē. Viņu uzaudzinājuši audžuvecāki citā Dagdas novada ciematā – Robežniekos, pārdesmit kilometrus no Ezerniekiem.
"Viņa kā atnāca no audžuģimenes, viņai iedeva dzīvokli te. Tad viņa apprecējās, tad pašķīrās, nezinu, kas bija. Tad piedzima bērniņš. Sākumā ar bērniņu pie audžuvecākiem dzīvoja, kamēr ziema, Robežniekos. Labi kontakti ar audžumāti bija viņai. Tad atbrauca uz šejieni," stāstīja Andžāns.
Dažu minūšu gājiena attālumā no pagastmājas ir koka ēka. Ambulance. Tās vienā galā ir ierīkoti divi dzīvokļi. Līdz namdurvīm jāuzkāpj pa betona kāpnēm. Ineses dzīvoklis ir aizslēgts. Kamēr notiks tiesāšanās, tas stāvēs tukšs un gaidīs iznākumu.
Andžāns sprieda, ka jaunienācējai bija nodrošināti labi dzīves apstākļi, nebija iemeslu sūdzēties. Taču, kā viņa dzīvoja, pagasta pārvaldes vadītājs nezināja.
Pie dzīvokļa satiktā Ineses kaimiņa māsa Valentīna atzina, ka neko sliktu par Inesi nevar teikt: "Neko sliktu par viņu nevar teikt, es viņu nekad piedzērušu neredzēju. Būtu viņa slikta māte, viņa neietu pīpēt ārā, bet viņa vienmēr izgāja ārā, papīpēja un iegāja mājā. Pāris reizes redzēju viņu veikalā vienu bez bērna. Tad varbūt viņš gulēja."
Visu grūtniecības laiku pāris dzīvojis kopā. Kad bērns piedzima, vecāki gandrīz uzreiz izšķīrušies. Pēc šķiršanās vīrietis reti braucis ciemos, taču alimentus maksājis. Vīrietis esot daudz lietojis alkoholu, it īpaši pēc šķiršanās. Savukārt par to, kā viņai iet, vai viņa tiek galā viena ar mammas pienākumiem, Inese ne ar vienu nerunāja.
Kāpēc tā notika, Valentīna nezina. Viņa sprieda, ka Inese viena netikusi galā. Taču te met akmeni arī sociālā dienesta lauciņā.
"Ja bērns traucēja, ja kaut kas notika, varēja ienest bērnu manam brālim. Vai veikalā ienest, lai ved dienestiem. Bet te vajag arī sociālo dienestus sodīt, tā ir arī viņu atbildība. Viņa bieži viena bez bērna staigāja, jau tad vajadzēja pievērst uzmanību. Arī pagasta [atbildība]. Jo te visi visu zina, ka kaut kas notiek. Kas viņai pēkšņi notika..." viedokli pauda Valentīna. Ja pāris būtu palicis kopā, varbūt tā nebūtu noticis, piebilda Valentīna.
Sociālajā dienestā, kurš pēc Ezernieku pagasta pārvaldes vadītāja teiktā, sievieti uzraudzīja, neko nekomentēja. Dagdas novada sociālā dienesta vadītāja Elita Trūle norādīja, ka Ineses ģimene nebija sociālā dienesta redzeslokā, kā nelabvēlīga vai riska ģimene.
Robežniekos pamatskolas direktore izstāstīja, ka meitene augusi te un gājusi skolā. Bijusi jauka, mācījusies normāli. Vēlāk devusies mācīties uz Dagdas arodvidusskolu. Tur iepazinusies ar savu topošo vīru. Pēc skolas abi bieži braukuši uz Robežniekiem. Direktore sacīja – notikušais visus ir šokējis. Neviens nav iedomājies, ka meitene būs spējīga uz tādu soli. Ģimeni, kura Inesi uzaudzinājusi, Robežnieku apkaimē raksturo labi.
"Jūs zināt, cik man ir smagi. Es saprotu, ka tas, kas notika, tas ir ļoti slikti. Es biju pie izmeklētāja, arī sieva bija pie izmeklētāja," atzina Ineses audžutēvs.
Sarunā ar raidījumu audžutēvs izstāstīja, ka bērna tēvs dzīvo netālu no Ezerniekiem: "Ne pašos Ezerniekos, bet blakus miestiņā. Viņš nodzēra bērna naudu, viņš viņus pameta, atstāja bez kapeikas. Bez nekā viņus atstāja. Mēs, kā varējām, tā palīdzējām ar sievu. Mēs abi ar sievu esam otrās grupas invalīdi. Kā varējām, tā palīdzējām, bieži uz šejieni brīvdienās brauca. Jā, bet tad nolēma pati, patstāvīgi [dzīvot]."
To, kas īsti notika Lāčplēša dienas vakarā, zina tikai pati Inese. Taču pēc sarunām ar vietējiem paliek iespaids, ka par viņas smago situāciju apkārtējie nojauta. Sačukstējās par kluso meiteni ar zīdaini, kuru vīrs pametis, bet lielu uzmanību viņai nepievērsa. Tāpat kā sociālais dienests, kurš, acīmredzot, uzskatīja – dzīvoklis ir, tātad nav, par ko sūdzēties.
Nozieguma motīvi
Gadījumi, kad vecāki nonāvē savus bērnus, Latvijā ir reti.
Pirms pieciem gadiem tiesa piesprieda mūža ieslodzījumu mātei, pēc profesijas medmāsai, kura savus bērnus vairāku gadu garumā bija apzināti kropļojusi un nonāvējusi. Divi viņas bērni nomira, bet viens zaudēja redzi.
Psihologi sprieda, ka māte, visticamāk, sirga ar deleģēto Minhauzena sindromu – tas ir, tieksmi radīt kaites, kuru reāli nav. Savukārt prokuratūra uzskatīja, ka noziegumiem bija mantkārīgs motīvs. Par sakropļotajiem bērniem sieviete saņēma invaliditātes pabalstus un citu sociālo atbalstu.
Ārstu komisijām, kas bērniem piešķīra invaliditāti, aizdomas neradās. Tikai strādājot ar meitu, kurai bija redzes traucējumi, mediķi kādā brīdī atklāja, ka tie radīti mehāniski.
Pēdējā desmitgadē vēl ir tiesāta māte, kura kopā ar patēvu līdz nāvei piekāva astoņgadīgu zēnu. Remdējot izsalkumu, bērns bez atļaujas bija izēdis ievārījuma burciņu. Toreiz atklājās, ka sešu bērnu ģimenes vecāki jau iepriekš bija tiesāti. Patēvs – par slepkavību, māte – par smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Daudzbērnu ģimene bija sociālo dienestu uzraudzībā.
Visus šos gadījumus vieno tas, ka ģimenes atradās dažādu dienestu redzeslokā, un tomēr nelaime piezagās nepamanīta.
Ezerniekos prāto, ka bērns Inesei varbūt traucēja jaunām attiecībām. Viņa apmeklējusi interneta iepazīšanās vietnes, un jauno māmiņu satikt braukuši vīrieši. Policija un advokāts šo versiju nekomentēja.
Par iespējamiem iemesliem, kas māti var pamudināt nogalināt savu bērnu, psiholoģe un psihoterapeite Diāna Zande minēja depresiju.
"Šobrīd jau ir neapstrīdami pētījumi, tātad ir skaidrs, ka grūtniecības laikā pieaug risks sievietei un arī vīrietim izjust vērā ņemamus depresijas simptomus," norādīja psihoterapeite.
Vieglākā formā pēcdzemdību depresiju izjūt apmēram 15% sieviešu, un tā nav kas tāds, ko jaunā māte izvēlas. Depresija saistīta ar fizioloģiskām izmaiņām.
Iemesli ir hormonālas, ārkārtīgi straujās izmaiņas pēc dzemdībām sievietes organismā.
Augstāks risks sirgt ar depresiju ir ļoti jaunām mammām. Kā arī tad, ja bērns ir grūti nomierināms. Bet kopumā depresija nešķiro sievietes nedz pēc vecuma, nedz pieredzes un tā, vai bērns ir plānots vai pieteicies negaidīti.
Depresija ir psihisks traucējums, kas var izpausties dažādās formās. Cilvēks vairs nejaudā izdarīt it kā pašsaprotamas lietas. Piemēram, nespēj saņemties ieiet dušā vai izķemmēt matus. Viņu moka nogurums, lai gan ir gulēts. Vai nespēj iemigt. Sekas var būt arī ļoti smagas.
Psihoterapeite skaidroja: "Un tādas ļoti nelabas domas par sevi, ka es esmu slikta vai nederīga, manis dēļ bērnam ir slikti, un trakākajā gadījumā ir vēlme nodarīt pāri bērniņam, jo viņam nav labi dzīvot šādā pasaulē. Vai arī vēlme nodarīt pāri sev. Un pašnāvības domas – būtu labāk, ja manis nebūtu."
Smagākā formā var sākties pēcdzemdību psihoze, psiholoģe norādīja, ka tās laikā sievietes var būt bīstamas sev un arī mazulim. "Šis ir tas, ko tikai ārstē stacionārā, sieviete pēc tam var atgriezties stabilitātē un dzīvot tālāk," sacīja speciāliste.
Ezernieku gadījumu Zande nekomentēja, jo nav ar sievieti runājusi un šo lietu pētījusi. Taču norādīja, ka depresija var attīstīties gan uzreiz pēc dzemdībām, gan vēlāk, jebkurā laikā bērna pirmajā dzīves gadā, un to var izprovocēt kāds negatīvs pavērsiens.
"Un, ja šajā situācijā notiek tas, ka, piemēram, partneris pamet vai kāds mīļš, tuvs cilvēks, tas ļoti izkustina sievieti visos veidos.
Un šeit ir tas, ka sievietei it ka ārēji, tehniski ir, kur dzīvot, bērns ir vesels, nav bada. Un bieži sabiedrība saka, tur viss bija kārtībā, bet nevis tur viss bija kārtībā, bet mēs neredzējām, ka nav kārtībā," norādīja Zande.
Pēcdzemdību depresija ir temats, kas mūsu informatīvajā telpā ir ienācis salīdzinoši nesen. Turklāt daudzi uzskata, ka tā ir iedomāta slimība. Psiholoģe Zande mudina problēmai pieiet sistēmiski. Vairāk runāt par šo tematu, veidot informatīvas kampaņas, izglītot sabiedrību un speciālistus.
Zande kā piemēru minēja Lielbritāniju: "Es minēšu Lielbritāniju. Ir vadlīnijas, kā strādāt ar jaunajiem vecākiem, kā tā saucamie "health practitioner" iet uz mājām pie mammām pēc bērniņa piedzimšanas, kā viņi noskaidro, vai mammai ir vai nav depresijas iezīmes, kā nodrošina ar atbalsta tīklu, palīdzību."
Labklājības ministrijā (LM) gan uzskata, ka katrai problēmai savu programmu neizveidot. Tāpēc ir sociālie dienesti. Zande iebilda, ka tā nav pareiza pieeja.
Ar sociālajiem dienestiem nepietiek, sevišķi laukos, kur cilvēki dienestiem bieži neuzticas, jo nejūt, ka tajos ievēros konfidencialitāti.
Psiholoģe skaidroja, ka speciālisti jāizglīto: "Vispirms par šo ir jāizglīto vecmātes, ārsti, ģimenes ārsti. Visi tie, kuri redz šīs sievietes un šos vīriešus, lai saprastu, – hei, te kaut kas nav kārtībā. Un, ka te vajag palīdzību."
Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) sācis veidot informatīvus materiālus par pēcdzemdību depresiju. Kopā ar dažādu jomu speciālistiem pašlaik tiek vākti materiāli. Kad varētu būt taustāms rezultāts, centrs vēl neprognozēja.
Ineses gadījumā būtisku lomu vēl varēja spēlēt tas, ka viņa, juridiski sakot, bija ārpusģimenes aprūpes bērns. Sākot patstāvīgu dzīvi, šiem jauniešiem nereti nav, kas palīdz noorientēties lielajā pasaulē. Pēc likuma pašvaldības sociālajam dienestam vismaz divus gadus pēc patstāvīgas dzīves sākšanas vajadzētu sniegt viņiem psihosociālu atbalstu. Taču tiesībsargs pirms diviem gadiem veiktā pārbaudē secināja, ka bieži vien šis atbalsts ir formāls. Nav zināms, vai Inesei bija kāds mentors.
Taču par to būs jāatskaitās Labklājības ministrijai (LM), kas pieprasījusi informāciju par to, kā sociālais dienests ar ģimeni strādājis. Ministrijā gan norādīja, ka cilvēkiem, kuriem nepieciešams atbalsts, sociālajā dienestā ir jāvēršas pašiem. Tad kopā ar sociālo darbinieku var meklēt problēmas risinājumu.
Tomēr LM piekrita, ka ar sociālajiem dienestiem ir problēmas.
Pirmkārt, trūkst darbinieku. Otrkārt, sociālie darbinieki pašlaik dzēš ugunsgrēkus, nevis strādā preventīvi. Problēmas laikus nepamana, jo klibo sadarbība ar citām iestādēm, piemēram, ģimenes ārstiem, skolu, bērnudārzu.
LM Metodiskās vadības un kontroles departamenta vadītāja Ilze Skrodele-Dubrovska atzina, ka sociālie dienesti nevar situāciju uzraudzīt nepārtraukti: "Tas skaidrojums ir, ka dienests var neieraudzīt, jo tā mammīte ar bērnu atnāk, viņa varbūt ir pabalstu saņēmēja, viņa atnāk, viņa komunicē, un viss ir kārtībā. Bet to, ko viņa izdarīs vakarā, kāda ir situācija, dienesta darbinieks jau nav 24/7 klāt."
To, vai Inesei bija kādi psihiski traucējumi un kādu notikumu ķēde izraisīja noziegumu, rādīs ekspertīze un tiesvedība. Taču dažus secinājums var izdarīt jau tagad.
Traģēdija neapšaubāmi rāda, ka jaunajai, vientuļajai mammai vajadzēja palīdzību, tikai neviens to nepamanīja, un viņa neatrada citu risinājumu kā nogalināt pašas bērnu.
Psiholoģe Zande pauda, ka valstij vajadzētu pievērst uzmanību tām ģimenēm, kuras ir grūtībās: "Es saprotu, ka mēs esam maza valsts, mums ir mazs budžets, bet mums ir ļoti jārūpējas par to, lai katrs bērns, kurš piedzimst, lai viņš saņemtu pēc iespējas normālu audzināšanu, aprūpi, lai rūpes par viņu vecākiem būtu ne tikai vecāku pašu ziņā, bet tiešām valsts ziņā ir redzēt tos, kuriem ir grūti, un palīdzēt."
