Samazinās to bērnu skaits, kuriem ārsts noteicis vajadzību mācīties mājās. Tomēr paralēli nedaudz pieaug vecāku skaits, kas izvēlas savus bērnus apmācīt mājās bez ārsta slēdziena. Iemesli ir dažādi. Visbiežāk bērnam ir uzvedības problēmas, grūtības iekļauties vai aizdomas par autiskā spektra traucējumiem.
Bērnu psihoterapeits Ņikita Bezborodovs stāsta, ka mācības mājās ir paredzētas bērniem, kuri sava veselības stāvokļa dēļ nav spējīgi piedalīties mācību procesā klātienē. Visbiežāk tieši fizisku veselības problēmu dēļ.
"Absolūtā vairākumā gadījumu mājmācības opcija tiek izmantota nepamatoti. Kad mājmācībā nonāk bērni, kas kaut kāda iemesla dēļ, savas attīstības īpatnību dēļ, uzvedības dēļ nav viegli skolai, šī opcija tiek izmantota kā atrisinājums. Bērns neiet skolā – nav problēmu. Tas ir nepareizs risinājums. Jo ir bērni, kas mājās mācās gadiem ilgi. Faktiski visu izglītību iegūst mājmācības ceļā. Problēma ir tāda, ka mūsu spēja sadzīvot sabiedrībā, sociāli komunicēt – kā jebkuras citas spējas, mēs tās apgūstam tikai treniņos," saka Bezborodovs.
Psihoterapeits stāsta, ka, jo ilgāk bērns sēž mājās, jo mazāka iespēja, ka viņš kādreiz no tām izies.
Turklāt tas apstādina integrācijas procesu. Tomēr bērnu ar uzvedības vai attīstības traucējumiem apmācība prasa resursus. Jana Lindberga, kuras dēlam Ādamam ir autiskā spektra traucējumi, stāsta, ka izglītības sistēma šobrīd ir pārāk sliktā stāvoklī, lai spētu vērst pietiekamu uzmanību šādiem cilvēkiem. Ādamam ir desmit gadi. Un puika ir mācījies gan mājās, gan parastā, gan speciālā skolā.
"Iedomājieties, tāds bērns – autisks, viņš jūt līdz simt reizes intensīvāk nekā mēs. Viņš dzird skaņu, kuru mēs rokkoncertā dzirdam un mums liekas, ka mums plīst ausis pušu. Viņš to dzird līdz 100 reizēm spēcīgāk. Mēs to nevaram aptvert. Mums tā ir tikai skaņa. Viņam tas ir medicīnisks šoks. Tas viņu izslēdz. Viņš burtiski pamirst. Mēs to nevaram aptvert, jo mums liekas – nu kas tur? Aizspied ausis vai paej maliņā! Tas tā nav. Tas viņu vienkārši iznīcina. Viņi ir tik ļoti jūtīgi," norāda Lindberga.
Autiskā spektra traucējumi Ādamam diagnosticēti salīdzinoši vēlu. Jana stāsta, ka kādu laiku izvēlējusies to neredzēt. Pirmajā bērnudārzā viņai palūdza Ādamu izņemt. Arī nākamajā dārziņā notika tas pats. Ar trešo piegājienu atrasts bērnudārzs, kurā atļauts bērnam apmeklēt nodarbības kopā ar asistentu. Lielākoties puika nodarbības pavadīja, izraidīts no grupiņas par sliktu uzvedību. Tomēr mamma atzīst, ka bērns vismaz socializējies. Arī skolā scenārijs bijis līdzīgs.
"No šīs skolas aizgājām. Un nonācām 5. internātpamatskolā pie Ilutas Vilnītes – lieliskas, saprotošas un apbrīnojamas sievietes, kura tiešām katrā individuālā gadījumā cenšas iedziļināties un palīdzēt, un risināt. Un viņa piemeklēja ceļu, kas Ādamam der. Tas bija darbs viens pret vienu ar speciālo pedagogu pāris reizes nedēļā. Sākumā mājmācībā un pēc tam Ādams pārcēlās uz skolu. Arī tur mums neiet viegli, jo skolu pārcēla uz citām telpām, visus bērnus, kas bija dažādās vietās Rīgā, apvienojot zem viena jumta. Un tagad Ādams nespēj tikt galā ar adaptācijas procesu. Viņš ir piedzīvojis smagu emocionālu satricinājumu un ir iekritis kārtējā krīzē. Un tagad mēs cenšamies ar to tikt galā," tā Lindberga.
Jana atzīst, ka mājmācība nav labākais risinājums šādiem bērniem. Viņa stāsta, ka skolēnam ar vieglāka tipa traucējumiem ir iespējams iekļauties parastajās klasēs.
Bet ne bērnam ar vidēja spektra autiskajiem traucējumiem. Viņiem ir jāmācās speciālā mācību iestādē, tomēr arī tas ir ļoti sarežģīti.
"Pasaules pieredze rāda, ka šādus bērnus mazās nelielās klasēs mēdz integrēt, kopā ar asistentiem viņi mācās. Viņiem, protams, ir atvieglojumi, viņi dara kaut kādas lietas un citas ne. Daudzās jomās viņi ir izcilnieki. Bet mūsu izglītības sistēma šādu diferenciāciju, īpašu pieeju nepieņem," atzīst Lindberga.
Friča Brīvzemnieka pamatskolas skolotājai Baibai Sebrei ir pieredze darbā ar bērniem ar attīstības vai uzvedības traucējumiem. Sieviete stāsta, ka pirmajos darba gados arī viņa ir ieteikusi vecākiem bērnu skolot mājās. Tomēr tagad viņa uzskata, ka ne vienmēr tas ir labākais risinājums, jo sabiedrībā jāiekļauj arī šādi bērni. Pedagoģe stāsta, ka grūtības reizēm izraisa sarunas ar vecākiem, jo viņi mēdz asi uztvert izteiktās aizdomas.
"Vispār sabiedrība ir ļoti maz informēta par šiem speciālajiem bērniņiem. Es arī labprāt gribētu pati mācīties speciālo pedagoģiju, jo mani tas ir ļoti ieinteresējis. Daudz cenšos lasīt un saprast, kāpēc ir tā un ne citādāk, un kā es varu palīdzēt kā pedagogs. Bet nav arī šīs informācijas pedagogiem. Lai kāds tas bērniņš būtu, viņam vajag sabiedrību, jo tādā veidā arī viņš mācās. Piemēram, ir bērni, kas sākumā nevēlas uzstāties, bet pēc pāris gadiem viņi ir gatavi klases priekšā runāt dzejolīti," stāsta Sebre.
Viņa uzskata, ka jebkuram pedagogam ir jācenšas saprast jebkurš bērns.
Tas prasa lielāku atdevi, bet ir izdarāms. Nepieciešama arī lielāka atdeve no vecākiem. Šādi sadarbojoties bērna iekļaušana klasē un skolā var būt iespējama.
