Vai bīstamo atkritumu sistēma Latvijā ir sakārtota? Vērtē uzņēmumi, zinātnieki un ķīmisko vielu pārstrādātāji

Olaines ķīmiskās rūpnīca “Biolars” nepiekrīt Valsts vides dienesta pārmetumiem par pārkāpumiem bīstamo atkritumu uzglabāšanā lielā apjomā. Uzņēmuma ieskatā tie nav atkritumi. Savukārt aizvadītajā nedēļa Latvijas Universitātei piederošā ēkā Baldonē atrastās bīstamo atkritumu mucas, iespējams, ir seni zinātnes mācību procesa pārpalikumi. Ko šie bīstamo atkritumu problēmgadījumi liecina par bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmu Latvijā?

ĪSUMĀ:

  • Zinātnē ķīmiskie atkritumi ir ikdiena – apjoms nav ļoti liels, bet tie ir dažādi.
  • Organiskās sintēzes institūta vadītājs: Pētniecībā rada krietni mazāk atkritumu nekā ražošanā.
  • “Grindex” pārstāve: Valsts mērogā bīstamo atkritumu joma ir sakārtota, bet vajadzīga izglītošana.
  • LU profesors: Latvijā ir pietiekoša bīstamo atkritumu pārstrādes kapacitāte, bet tas ir dārgi.
  • “Lautus”: Lielāko daļu ķīmisku atkritumu veidu ir iespējams pārstrādāt, bet ne visas tehnoloģijas pieejamas Latvijā.
  • BAO daļu ķīmijas izved pārstrādei uz kaimiņvalstīm.
  • BAO vadītājs: Uzņēmumi ar piesārņojušās darbības atļaujām iesniedz gada pārskatus, bet VVD īsti tos neanalizē.

Vai bīstamo atkritumu sistēma Latvijā ir sakārtota? Vērtē uzņēmumi, zinātnieki un ķīmijas pārstrādātājiSintija Ambote

    Olaines ķīmiskās rūpnīcas “Biolars” gadījumā Valsts vides dienesta (VVD) inspektori atklāja, ka uzņēmumā vienlaicīgi uzglabājamo bīstamo atkritumu apjoms pārsniegts 40 reizes un tie uzglabāti neatbilstošā veidā. Savukārt Baldones novadā, Riekstukalna apkārtnē, Latvijas Universitātei piederošā pamestā ēkā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) uzgāja 30 mucas ar nezināmas izcelsmes vielu. Arī šajā gadījumā dienests konstatēja, ka pārkāpti bīstamo atkritumu uzglabāšanas noteikumi.

    Organiskās sintēzes institūta vadītājs Osvalds Pugovičs norāda, ka zinātnē ķīmiskie atkritumi ir ikdiena. Tādēļ institūts pastāvīgi sadarbojas ar bīstamo atkritumu apsaimniekotāju un problēmu sistēmā nesaskata. Tiesa, zinātnieks papildina, ka pētniecībā radītais atkritumu apjoms ir krietni mazāks nekā ražošanā radītais.

    “Mums ir atšķirība no ķīmiskām rūpnīcām, kas producē lielu apjomu atkritumu, mēs šos atkritumus radām mazāk, bet mums ir ļoti dažāda atkritumu nomenklatūra. Attiecīgi arī meklējām apsaimniekotāju, kas spēj šos atkritumus dalītā veidā no mums savākt un arī savā pusē apstrādāt. Un tā nauda, ko maksājam par pakalpojumu, ne tuvu nav maza, bet ikvienam, strādājot šajā jomā, ar to ir jārēķinās,” saka Pugovičs.

    “Grindex” ir viens no uzņēmumiem Latvijā, kas rada lielu apjomu bīstamo atkritumu ražošanas procesā un sadarbojas pat ar diviem ķīmisko atkritumu apsaimniekotājiem. “Tie pārkāpumi, manuprāt, ir precedenti bīstamo atkritumu jomā. Ir labi, ja par tiem runā un tam seko arī kādas darbības, bet

    tā nav sistēmiska problēma Latvijā,” saka “Grindex” pārstāve Ilze Kristone.

    Viņa secina, ka valsts mērogā šī joma ir sakārtota, taču nepieciešams intensīvāks izglītošanas darbs: “Visiem kopā veidot vairāk sabiedrības, uzņēmumu pārstāvju un vadītāju izpratni par to, cik tas ir svarīgi. Preventīvi jāstrādā pie izglītošanas un, iespējams, jāveido starp uzņēmumiem mācību ekskursijas, jāiesaista asociācijas un nevalstiskās organizācijas.”

    Latvijas Universitātes profesors, ķīmiķis Māris Kļaviņš skaidro, ka Latvijā ir pietiekoši augsta bīstamo atkritumu pārstrādes kapacitāte. Tiesa, process ir dārgs, un atsevišķi uzņēmumi var meklēt ceļus, kā to apiet.

    Tāpat ir atkritumu kategorija, ko dēvē par vēsturisko mantojumu. “To it kā varētu izmantot, bet nav īstas skaidrības, kas tas ir, jo analīzes ir dārgas. Tad atkal tiek meklēts risinājums, kā ar to tikt galā. Bet principā bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēma funkcionē,” skaidro Kļaviņš.

    Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums “Lautus” strādā medicīnas atkritumu jomā. Uzņēmuma pārstāve Sandra Eglīte papildina par citu valstu praksi šajā jomā: “Vācijā mēģina no valsts iekšējām rezervēm dotēt bīstamo atkritumu pārstrādi, lai uzņēmumi būtu ieinteresēti nemest ārā šo lietu. (..)

    Tā ir kompānijas goda lieta.”

    Eksperte arī vērtē, ka lielāko daļu ķīmisku atkritumu veidu ir iespējams pārstrādāt, bet ne visas tehnoloģijas ir pieejamas Latvijā. Tāpēc daļu atkritumu eksportējam pārstrādei citās valstīs.

    Uzņēmuma BAO valdes vadītājs Māris Kalniņš apstiprina, ka daļu ķīmijas izved pārstrādei uz kaimiņvalstīm, kur ir bīstamo atkritumu dedzinātavas. Tā gan ir mazākā daļa no kopējā apsaimniekojamā apjoma. “Tās grupas ir tādas, kas ir nedegoši [atkritumi], nešķīstoši un neorganiski, kas ir noglabājami. Tur mums ir poligons, kur var noglabāt. Tad ir daļa degošo atkritumu – šķīdinātāji, krāsas, eļļas. Tas, kā mums nav, ir dedzināšanas rūpnīca. Lietuvā valsts uzņēmums to izveidojis – diez ko spoži viņiem ar to ekonomiku neiet,” stāsta Kalniņš.

    Savukārt, vērtējot apsaimniekošanas sistēmu valstī, Kalniņš piebilst, ka visiem bīstamo atkritumu radītājiem ir jāsaņem piesārņojošās darbības atļaujas un vienkārši jāturas pie to nosacījumiem. “Uzņēmumiem, kuriem ir piesārņojošās darbības atļaujas, jāiesniedz gada pārskats, kādu atkritumu apjomu ir radījis un kur licis. Un principā Valsts vides dienests to var salīdzināt un analīzi veikt.

    Šeit tā problēma, ka analīze īsti netiek veikta. Netiek skatītas jomas vai uzņēmumi, kur lielākie apjomi,” norāda Kalniņš.

    Iemeslu, kāpēc ķīmiskās rūpnīcas “Biolars” telpās vides dienests konstatējis pārlieku lielo bīstamo atkritumu apjomu, piekrita skaidrot uzņēmuma pārstāve, juriste Viktorija Jarkina. Uzņēmums nepiekrīt dienesta pārmetumiem un pārliecināts, ka ķīmiskie atkritumi nemaz nav atkritumi, jo ir nepieciešami citiem procesiem rūpnīcā. Tikmēr Valsts vides dienests uzņēmumam uzdevis līdz 5. augustam sagatavot plānu bīstamo atkritumu izvešanai no teritorijas un nodošanai apsaimniekotājam.

    Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietniece vides aizsardzības jautājumos Alda Ozola atzina, ka pamatproblēmas ir vēsturiskais piesārņojums – ir ietas, kur tā ir zemes īpašnieka atbildība, un ir ietas, kur valstij ir jāiesaistās, jo faktiski tur īpašnieku nav.

    Savukārt attiecībā uz atkritumiem, kas rodas ražošanas procesā, iespējams, būtu jāvērtē, vai nav nepieciešamāka biežāka kontrolēšana, un vai sodi par pārkāpumiem ir  pietiekami augsti, sacīja Ozola.

    Bet sistēma kopumā darbojas labi, jautājums var būt par godaprātu un vēlmi ievērot visu, viņa piebilda.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Latvijā
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti