„Ik pa laikam, atnākot uz dārziņu, tika konstatēts, ka bērnam vai nu ir zilumi vai vēl kaut kas…” stāsta kāda zēna mamma, kura negribēja publiski minēt savu vārdu. Pērn bērnudārza audzinātāja bieži vien esot skaidrojusi, ka nav pamanījusi, kā bērns guvis traumas. Vēlāk sieviete gāja pie pirmsskolas vadītājas ar pretenzijām par to, ka audzinātāji nevar izskaidrot, kā bērns guvis zilumus.
Taču sliktākais esot bijis tas, ka pēc sarunas ar direktori no audzinātāju puses sekoja pret bērnu vērsta reakcija. „Lai „nekas nenotiktu”, viņam bija aizliegts komunicēt ar bērniem, un viņš divas dienas bija nosēdināts malā. Viņam vienkārši bija jāspēlējas vienam pašam. Protams, es par šo runāju ar vadītāju un teicu - kas tās ir par audzināšanas metodēm?”
Rezultātā sievietei norādījuši – ja kaut kas nepatīk, tad var mainīt grupu vai bērnudārzu. „Un tad es sapratu, ka vienkārši tas ir bezcerīgi. Jo, no vienas puses, grupa mani apmierina, un bērni savā starpā ļoti forši komunicē, bet nu… Šogad jau bija tā, ka [bērnam] bija salauzta roka. Bet pēc visām pretenzijām, ko es izteicu pagājušajā gadā bērnudārziņam par to, ka viņi neskatās, bija pateikts, ka viņi visu redzēja. Bērns nobrauca no slidkalniņa, nogāzās uz tās rokas. Nu, tā viņš salauza roku,” stāsta zēna mamma.
Sieviete, visticamāk, šajā situācijā vairāk neko nedarīs, jo pēc pērnā gada pieredzes ir nolaidušās rokas un nav vēlmes, lai bērnam dārziņā atriebtos.
„Pirmsskolā, kurā atrodas bērni no 1,5 līdz 7 gadu vecumam, viņi ir dzīvi, kustīgi, nosargāt viņus tā, lai viņi nekad nepakristu, es domāju, nav reāli iespējams,” saka Privāto pirmsskolu biedrības vadītāja Daina Kājiņa. Viņa ir pārliecināta, ka traumas gadījumā svarīgākais ir atklāti skaidrot vecākiem notikušā apstākļus.
Kājiņa arī norāda, ka pirmsskolām ir jāuzņemas simtprocentīga atbildība par bērniem, kuri ir to uzraudzībā: „Man ir bijis tāds gadījums praksē, kad bērns ir pārsitis galvu, nejauši kāds viņu ir pagrūdis. Protams, situācija bija tāda, ka bija jāsauc neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, paralēli ziņojām vecākiem. Ieradās mamma. Viņa pieņēma lēmumu, ka bērnam palīdzību sniegs kādā privātā slimnīcā. Viņa pati parakstīja dokumentus, ka viņa atsakās no ātrās palīdzības brigādes, un devās bērnam sniegt palīdzību citā vietā. Tā, protams, ir vecāku atbildība.”
Traumas ir galvenais iemesls, kādēļ Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija dodas ar pārbaudēm uz pirmsskolas izglītības iestādēm, norāda inspekcijā. Tāpat cilvēki vēršas inspekcijā par konfliktiem, kas radušies starp vienaudžiem, kā arī par pedagogu vai darbinieku attieksmi pret bērnu.
Pērn pirmsskolās ir veiktas 46 pārbaudes, savukārt šī gada pirmajos deviņos mēnešos tās bijušas 34. Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktores vietniece Inga Krastiņa norāda, ka inspekcijas redzeslokā nonāk tikai ļoti nopietni traumu gadījumi, piemēram, kad bērns ir lauzis roku vai kāju: „Faktiski ir tā, ka mēs varam dalīt divās daļās šos gadījumus. Ir gadījumi, kad nav bijis iespējams novērst šo situāciju, kad bērns vai nu skrienot, vai ejot ir paklupis un krītot radies miesas bojājums. Ir, protams, otra daļa, kur mēs faktiski konstatējam, ka ir bijusi nepietiekama pieaugušā uzraudzība nodrošināta bērniem.”
Inspekcijā mudina vecākus vispirms izrunāt radušos situāciju ar pirmsskolas vadību un noskaidrot notikušā apstākļus. Savukārt ja cilvēki nav apmierināti ar noskaidroto, viņi ir aicināti vērsties inspekcijā.
