Portālā lsm.lv esošajā kartē redzams, ka Dobelē nav atzīmēta neviena vieta, kur varētu nopirkt indīgos maisījumus. Un tas ir tiesa. Vienīgais veikaliņš, pateicoties iedzīvotāju aktīvai rīcībai un policijas atbalstam, Dobelē ir likvidēts. Taču tas nenozīmē, ka jaunieši šeit nepīpē.
Veikaliņa likvidācija problēmu nav atrisinājusi. Jaunieši zog veikalos preces, lai iegūtu naudu un „spaisu” pērk no rokas. Pie LTV „Panorāma” pēc palīdzības vērsās vairākas jauniešu mammas, kuras ir izmisušas no tā, ka vienām nākas cīnīties ar šo sērgu.
Jauna sieviete ar saraudātajām acīm nav gatava atklāt savu seju. Viņai ir kauns, ka ģimeni skārusi šāda nelaime. Dēls, kuram ir 14 gadu, jau vairākkārt nonācis policijas redzeslokā par zagšanu. Problēmas ģimenē ienāca līdz ar „spaisa” pīpēšanu. Dēls sācis melot, tad kabatās parādījušās plastmasas pudeles ar foliju, un nu jau vairs nekaunoties nākt mājās ar sarkanām iekaisušām acīm. „Es esmu runājusi, lūgusies, raudājusi. Viss velti. Man nav nekādu problēmu, tāda ir atbilde. Mani viņš vispār neklausās,” atzīst kāda māte.
Viņa ir mēģinājusi jautāt, bet dēls neatklāj, kur ņem indīgās vielas. „Kas būs tālāk? Man ir bail, kas notiks tālāk!” viņa atzīst.
Jaunā sieviete savā nelaimē nav viena, ir arī citas ģimenes, kuras Dobelē skārusi šī problēma. „Vienreiz kājās neturējās, saucām mediķus, salietojies bija. Jā, tas bija pirmais gadījums, kad saucām ātros,” atzīst cita māte.
Arī šīs sievietes ģimenē aug nepilngadīgs dēls. Ar automašīnu LTV „Panorāma” ar māti pabrauc nelielu gabaliņu uz priekšu, lai kaimiņi nepamana. Šo nelaimi gan mazpilsētā noslēpt grūti. Pēc pirmās reizes bijušas vēl vairākas, kad mammai esot palicis bail par dēla dzīvību un viņa saukusi neatliekamo medicīnisko palīdzību. „Bezspēcība un dusmas, gribas ar roku atmest,” saka sieviete.
Dobeles rajonu starp daudzdzīvokļu mājām daudzi joprojām sauca par „Čerjomuškām”. Policijai ir aizdomas, ka tieši te notiek nelegāla indīgās vielas tirdzniecība. „Spaisu” atved no Rīgas vai Jelgavas un tirgo no rokas rokā. Pastāvīgo lietotāju mobilie tālruņi ir zināmi, arī internetā varot pasūtīt. Naudu jauniešu iegūst, apzogot tuvējos veikalus. Nozagto preci tālāk par lētāku naudu pārdod, stāsta tuvējās konditorejas pārdevējas. „Mēs te dikti vaktējam - zog, zog. To jau var redzēt, kas sapīpējies. Parasti jau bērni uzvedas pavisam savādāk,” pauž kāda pārdevēja.
„Spaisa” pīpēšana – zādzības – pāraudzināšanas iestāde. Tas ir viens no ceļiem, kas paveras indīgo vielu lietotājiem. Daudziem jauniešiem Dobelē jau draud ievietošana pāraudzināšanas iestādē, atklāti stāsta Dobeles 1.vidusskolas sociālā pedagoģe Gunta Siltumēna. Viņai arī brīžiem nolaižoties rokas. Jauniešiem uz rehabilitāciju jāgaida rindā vairāki mēneši. „Viņi saka, atbrauciet paskatieties, nav vietas!” norāda Siltumēna.
Gunta ir pārliecināta, ka jāveido speciāls centrs šāda veida jauniešiem. „Citādi jaunieši iet bojā,” klāsta Siltumēna.
Uz rehabilitācijas centru jaunieši gan var braukt tikai ar vietējā narkologa nosūtījumu. Daktere Rūda, kas praktizē Dobelē no intervijas atteicās, telefoniski paužot viedokli, ka Dobelē šādas problēmas neesot. „Mums nav nekādu problēmu. Nu varbūt viens. Bet kāpēc Jums liekas, ka mums te ir problēmas?” viņa retoriski vaicā.
Jauniešiem ir jāpiekrīt rehabilitācijai - piespiedu ārstēšana iespējama tikai ar bāriņtiesas lēmumu. Februārī mammai, kas dalījās ar LTV savā nelaimē, izdevās dēlu iekārtot Gintermuižas veselības aprūpes iestādē, bet viņš aizmuka. Kad beidzot pienāca rinda rehabilitācijai, viņš bija izstrīpots no saraksta. Jaunā sieviete uzskata, kas tas nav taisnīgi. „Bija te Rīgā nonācis slimnīcā, apsargs atrada guļam. Slimnīcā secināja, ka sirds mazspēja, bija pavisam atūdeņojies. Tagad mājās, beidzot miers... Tikai - cik ilgi?” viņa ir satraukta.
