4. studija

4. studija

4. studija

Vai iepazīšanās portāli veic datu aizsardzību un uzņemas atbildību?

Kāpēc vecs, slims cilvēks meklē palīdzību, bet - to nesaņem?

Sirmgalvis ar invaliditāti Talsu novadā nesaņem aprūpētāju

Latvijā netrūkst vientuļu pensionāru un invalīdu, kuriem nav tuvinieku, kas par viņiem parūpētos. Ja pilsētās šie sirmgalvji var lūgt palīdzību kaimiņiem vismaz pārtikas produktus atnest no veikala, tad tiem, kuri dzīvo dziļos laukos, saņemt kvalitatīvu aprūpi ir tiešām problemātiski. Talsu novadā, Īves pagasta “Kausu” mājās dzīvo kāds sirmgalvis, kuram ir pirmā invaliditātes grupa. Tomēr aprūpētāju Sociālais dienests viņam nepiešķir.

Freimaņu ģimene uz Talsu novadu no Rīgas pārcēlās pagājušā gadsimta 90.gadu sākumā, kad radās iespēja atgūt dzimtas īpašumu. Ģimenes galva – vīrs ar zelta rokām – pats uzmeistaroja gateri, biezumēveli un citas kokapstrādes iekārtas, tai skaitā - arī jumta skaidu jeb lubiņu plēšamo mašīnu; ar lubiņām arī apjumtas visas ēkas viņa saimniecībā. Ar pašiegādātiem traktoriem kopis zemi, pļāvis zāli un ziemā šķūrējis sniegu no piebraucamā ceļa. Tagad Arņa Jura Freimaņa meita dzīvo un strādā galvaspilsētā, dēls – Vācijā. Pirms vairāk nekā diviem gadiem aizsaulē devusies sirmā kunga sieva, un kopš tā laika arī viņu sākušas vajāt veselības problēmas. Arī tehnika un visa saimniecība kopumā pamazām ieaug nezālēs un krūmājos.

"Mans bēdu stāsts ir pavisam vienkāršs. Tad, kad es saslimu – insulti man ir vairāki, es esmu situācijā pēc insultiem... es biju slimnīcā, iznācu no slimnīcas, tiku pie nervu ārsta un nervu ārsts teica, ka norīkos uz komisiju. [...] Un tad, kad es saņēmu tos divus [lēmumus] no Kuldīgas, ka man ir 1. grupa pēc veselības situācijas, tad mani arī aizveda pie tās Ilonas. Un tad Ilona rakstīja vēstuli uz to pašu komisiju. [...] Un Rīga atbild to pašu, ko Kuldīga – ka pašnovērtējums un pašapkopšana, ka medicīniskās indikācijas nav," stāsta sirmgalvis Arnis Juris Freimanis.

Talsu novada pašvaldības Sociālā dienesta darbiniece Īves pagastā Ilona Veidmane savukārt skaidro, ka Freimaņa kungs nav Sociālā dienesta klients, jo viņa pensija pārsniedz minimumu, lai viņš varētu saņemt maznodrošinātas personas statusu. "Viņš Sociālajā dienestā ir vērsies tikai tajos gadījumos, kad viņam ir nepieciešamība nogādāt kādus produktus, ziemā ceļu izšķūrēt – nu tā kā saorganizēt šos darbus. Mēs saņēmām no Darba ekspertīzes ārstu komisijas (DEAK) pieprasījumu izvērtēt viņa funkcionālās spējas un vidi. Izvērtēt, lai varētu lemt par tiesībām saņemt īpašās kopšanas pabalstu. Kad tika izvērtēti šie funkcionālie traucējumi, DEAKs atzina, ka nav indikāciju šī pakalpojuma saņemšanai," skaidro Veidmane.

Saņemt valsts sniegtu pakalpojumu Freimaņa kungs nav tiesīgs, toties viņam ir iespējas ar Sociālā dienesta starpniecību privāti noalgot kādu izpalīgu saimniecībā, ko viņš pirms kāda laika arī izmantojis. Vēl jo vairāk, ka Vācijā dzīvojošais dēls sūta naudu šī pakalpojuma apmaksai. Taču sadarbība ar pirmo izpalīdzi izrādījusies īslaicīga, jo abi nav spējuši rast kopīgu valodu…

"Tā bija tante, kuru es paņēmu sev palīgā vēl vasarā. Man bija kādreiz bites daudz, pagājušogad tikai viena [saime] bija palikusi. Un es nevarēju medu izliet. Un es piezvanīju, lai viņa atbrauc un izlej medu. Un šad tad mani vadāja – es viņai piezvanīju, un viņa mani vadāja. Un tad viņa man prasīja – kas es tev esmu? Kad es jau saņēmu šitos papīrus, es viņai saku – tu man nekas neesi – un ar to viss beidzās, un man aprūpētājs nav bijis neviens," norāda Freimanis.

Pašvaldība tikmēr sola, ka varētu meklēt citu cilvēku, kurš būs ar mieru braukt un, privāti ar viņu vienojoties, šos pakalpojumus atkal sniegt. Nozares ministrijas pārstāvis ar nožēlu atzīst, ka, ja reiz Darba ekspertīzes ārstu komisija ir noraidījusi sirmā kunga lūgumu piešķirt valsts apmaksātu aprūpētāju vai vismaz īpašās kopšanas pabalstu, vēl viens cerību stariņš viņam tomēr esot. Gan valsts, gan pašvaldības līmenī.

"Ja pirmās instances lēmums cilvēku neapmierina, tad ir attiecīgi, iespējas vērsties pie DEAK vadītāja apstrīdēšanas kārtībā, un tad jau vadītājs lemj, vai tas ir pareizi vai nav pareizi. un lēmumu pēc tam var tiesā apstrīdēt. Un, starp citu, arī attiecībā uz pašvaldības lēmumu par aprūpi mājās ir tā, ka, ja viss ir izdarīts tā, kā normatīvie akti to paredz, [...] un tad jau pašvaldības Sociālais dienests pieņem lēmumu, un arī šo lēmumu var apstrīdēt un pirmā apstrīdēšanas instance – tā ir pašvaldības dome. Un tad, ja arī šis lēmums ir negatīvs, tad jau nākamā instance ir rajona Administratīvā tiesa," skaidro Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti