ĪSUMĀ:
- Pirmā sabiedrības grupa ir skaļa, redzama, un mērķtiecīga – pasaules glābēji.
- Otro sabiedrības grupu pārstāv politiķi, kas vēlas atgūt varu, – varaskārie.
- Trešā sabiedrības grupa ir vecāki, kas iebilst pret maskām bērniem, uzņēmēji un darbinieki – cietušie.
- Ceturtā sabiedrības grupa ir lēmumu pieņēmēji – amatpersonas.
- Eksperti uzskata, ka veselības ministre uzņēmusies vislielāko atbildību.
- Ekonomikas ministrs krīzes laikā ir bijis nepamanāms.
- Krīzes laikā premjerministrs vairākkārt publiski kritizējis savus ministrus.
- Valsts prezidents nav bijis pietiekami politiski aktīvs.
LTV raidījums izvēlējās četru dažādu jomu pārstāvjus, kuri komentēs un analizēs situāciju un sabiedrības grupas. Komentētāji izvēlēti, balstoties uz viņu pieredzi vai izglītību publiskajā komunikācijā.
Izvēlētie eksperti – Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesore komunikāciju jomā Anda Rožukalne, pieredzējis žurnālists, portāla "Delfi" diskusiju vadītājs Jānis Domburs, portāla "Santa.lv" galvenā redaktore Sindija Meluškāne, kura šoruden pati arī pārslimoja Covid-19, kā arī korporatīvās komunikācijas un interešu aizstāvības profesionālis Ralfs Vīlands.
Analīze sākas ar sabiedrības grupām, kas par šobrīd notiekošo valstī publiskajā telpā izrāda lielu sašutumu, nereti pat naidu un neiecietību. Kādēļ tas notiek, un ar kādām metodēm tas tiek panākts? Pirmā sabiedrības grupa ir redzama un skaļa, un mērķtiecīga. Tā definēta, kā “pasaules glābēji”.
Pasaules glābēji
Šīs grupas paustās pārliecības konstrukcija ir aptuveni šāda – vīruss ir radīts mākslīgi, iebiedējot cilvēkus, mākslīgi tiek uzpūsta arī tā ļaunā ietekme, un tas viss ir radīts pasaules lielāko uzņēmēju un globālās elites interesēs, lai masveidā gan vakcinētu, gan pēc tam kontrolētu cilvēkus.
Izteikti aktīvākie šīs idejas formulētāji un ideologi ir publicists un komentētājs Sandris Točs, kā arī uzņēmējs, SIA “Memory Water” īpašnieks Jānis Pļaviņš. Abi aktīvisti ir izcēlušies ar spilgtiem citātiem un viedokļiem sociālajos tīklos.
Sacelšanās un revolūcijas ideja cilvēkiem patīk, un tā aizrauj. Jo vairāk Covid-19 izplatības mazināšanas ierobežojumi tiek ieviesti, jo plašāks kļūst kustības atbalstītāju loks.
Uzņēmuma komunikācijas speciālists Vīlands skaidroja: “Pirmkārt – sazvērestības teoriju piekritēji, viņi būs vienmēr visās sabiedrībās. Tas kaut kādā mērā ir saistīts ar tādu vai citādu sociālo nevienlīdzību. Vai šķiriskākās valstīs pat ar tādu segregāciju un ar to saistītu izglītības trūkumu, kas noved pie tā, ka cilvēkam nav kritiskās domāšanas, viņš meklē pēc kaut kādiem risinājumiem ārpusē.”
Sazvērestību teorijas ir uzbūvētas gana smalki, radot lielu ticamības efektu.
“Mūsdienu laikmetā tās informācijas ir ļoti daudz, un ir ļoti viegli apjukt. Un es pati, piemēram, ar visām savām zināšanām žurnālistikā un ar savu pieredzi esmu pāris reizes uzķērusies un nošērojusi viltus ziņu,” sacīja žurnāliste Sindija Meluškāne.
Tāpat žurnāliste norādīja, ka viltus ziņas un sazvērestības teorijas ir svarīgi skaidrot cilvēkiem: “Es negribu ielikt kaut kādā vienā grupā tos cilvēkus, kas uzķērās. Tāpēc, ka ir dažādi, tur nevar šķirot tikai pēc sociālā, ekonomiskā vai izglītības līmeņa – ir ļoti dažādi cilvēki. Bet ir skaidrs, ka viņam ir kaut kāds iemesls, kāpēc viņi tic šīm sazvērestības teorijām, un, manuprāt, ļoti svarīgi ir nevis ielikt viņus kastītē – jūs esat muļķi un neko nesaprotat, bet nu tieši tāpat kā mēs darām skolā, kad ir klasē bērni, kas varbūt jauno vielu saprot uzreiz, bet ir bērni, kuriem vajag skaidrot vairāk.”
Līdz ar dažādām teorijām vairojas arī to līderi un nesēji. Aktīvs Pļaviņa atbalstītājs jau ilgstoši ir Andris Ciekurs, kurš iepriekš aktīvi iestājies pret 5G ieviešanu Latvijā. Par domubiedru kļuvis arī aktīvists – islāmu pieņēmušais Roberts Klimovičs. Viņiem pievienojusies arī kustība, kas iestājas pret vakcinēšanu. Vēl arī reliģiskā draudze “Kristus pasaulei” ar tās līderi Mārci Jencīti priekšgalā, kuram maskas ir uzpurņi un kurš vēl pavasarī, kad sāka ieviest dažādus ierobežojumus pulcēties, atrada veidus, kā tomēr dievkalpojumus noturēt klātienē.
Viņu starpā ir arī vairāki sabiedrībā atpazīstami cilvēki. Iesaistījies arī mūziķis Aigars Grāvers, kurš vasarā jau aicināja nelietot lietotni “Apturi Covid”, bet tagad ir gatavs pat iet uz slimnīcu un inficēties. Arī mūziķis Andris Kivičs pievienojas šim domu gājienam. Savukārt influencere Maija Armaņeva pauda: “Man nostāja ir tāda, ka lai mums katram ir brīva izvēle, vēlos nēsāt masku, nēsāju, vakcinējos, nevakcinējos.”
Protestā krastmalā tieši šī pasaules glābēju grupa bija gan klāt paši, gan bija arī galvenie cilvēku aicinātāji nākt, piedalīties.
Turklāt darīja to ļoti profesionāli. Sociālajos tīklos publicēja pārliecinošas video uzrunas, īpaši sagatavoja plakātus, formulēja precīzus saukļus, radīja priekšstatu, ka viss būs masveidīgi.
Viss tik pārliecinoši, ka tam bija spiesta noticēt arī policija.
Savukārt medijiem radās dilemma – rādīt viņus, kas varētu nozīmēt šo personu un ideju popularizēšanu, vai izlikties, ka viņu nav.
Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes dekāne Anda Rožukalne skaidroja mediju svarīgo lomu šajā situācijā: “Es uzskatu, ka medijiem ir ļoti liela loma parādīt šos iedarbības mehānismus, parādīt, kā tas notiek. Es nepiekrītu, ka katra saruna par dezinformācijas izplatītājiem un vēstījumiem tos popularizē. Pirmkārt, komunikācija nav tik vienkārša, otrkārt, nav tik neizprotoši cilvēki, kas nespēj atšķirt – pārējā sabiedrība.”
Viena no pasaules glābēju prasībām šajā protestā bija arī, lai premjers un Valsts prezidents dodas diskutēt par notiekošo. Speciālisti atzina, ka teoriju aizstāvji no politiķiem neko nedzirdēs, nedz arī īsti grib ko dzirdēt.
“Mēs nevaram nekādi adresēt tos, kas ir fundamentāli viņās iekšā. Mēs varam adresēt tos, kas ir šaubīgie. Kas vienā brīdī viņām tic, vienā brīdī netic. Kritiskos brīžos to cilvēku skaits, kas tic sazvērestības teorijām, stipri pieaug. Mēs varam adresētos šaubīgos un to šaubīgos var adresēt ar ātriem valdības lēmumiem un mazliet lielāku stingrību, nekā tas ir parasti ierindas apstākļos, jo tā ir tā sabiedrības daļa, kam varbūt arī stingrības deficīts pašlaik parādās ļoti spēcīgi,” skaidroja komunikācijas speciālists Vīlands.
Vienlaikus Meluškāne norādīja, ka teoriju piekritējus var pārliecināt argumentējot: “Ja tu viņam pasaki, nu klausies, tu, vecīt, es baigais muļķis, un tās ir muļķības, viņš, iespējams, nerunās ar tevi vairāk. Bet, ja tu sāc sarunu par to, ka tu dzirdēji. Bet vai tu esi iedomājies, ka notiek tas? Respektīvi, tad tu sāc saprotamā valodā argumentēt. Man liekas, ka saruna iespējama labāk.”
No vienas puses, pārliecība un pasaules glābšana – tas skan pat cēli, taču, no otras puses, vairākiem šīs grupas līderiem šis ir labs bizness.
Piemēram, Ciekuram, ir sava interneta mājas lapa – “Brīvības platforma”. Ar Jāni Pļaviņu savukārt saistāms portāls “Mainām Pasauli”, un abiem sekotāju skaita pieaugums un lielāks mājaslapu apmeklējums nozīmē vairāk naudas, ko var nopelnīt ar reklāmām, un ko tālāk savukārt var ieguldīt šādu protesta pasākumu organizēšanā.
RSU dekāne Rožukalne skaidroja: “Pilnīgi skaidrs, ka tādi resursi tiek izmantoti. Un nu, teiksim, diezgan prasmīgi vadīti. Tātad profitējot tiešām uz cilvēkiem, kas ir ļoti noguruši, ārkārtīgi ilgstošā lielā stresā ar materiāliem zaudējumiem. Ar neziņu par nākotni.”
Plaviņam šajā kompānijā ir vislabākā pieredze, kā pelnīt ar ko tādu, ko cilvēki nevar paši pārbaudīt, proti, viņa uzņēmums ''Memory Water'', kas ūdenim piešķir maģisku enerģiju un vēl dažādus brīnumu pilnus uztura bagātinātājus. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) šobrīd gan to atzinis par negodīgu biznesu un piemērojis 15 tūkstošu eiro sodu, un licis to pārtraukt. Savukārt pats Pļaviņš skaidrojis, ka valsts vara cenšas viņu apklusināt.
Taču Kristus pasaules draudzes ganam Jencītim katrs jauns viņu ideju sekotājs nozīmē papildu ziedojumus. Līdzās iespējai nopelnīt, dažiem šajā pasaules glābēju grupā ir arī varas ambīcijas. Jencītis par iesaistīšanos politikā savos dievkalpojumos runā regulāri, bet Pļaviņš jau startēja pēdējās Rīgas domes vēlēšanās.
Kā valsts vara rīkojas ar šādiem aktīvistiem un teorijām?
“Ir jābūt apsteidzošiem. Jā, un jāierauga, ka, teiksim, tās sazvērestības teorijas, kas ir Krievijā, Amerikas Savienotajās Valstīs vai Lielbritānijā, tūlīt būs šeit ātri pārtulkotas un lokalizētas, pielāgotas kādām mūsu realitātēm vai personībām, un ir ļoti skaidri tas jākomunicē,” sacīja Rožukalne.
Taču tas īsti nenotiek. Piemēram, šajos protestos krastmalā viens no galvenajiem saukļiem bija “Nē piespiedu vakcinācijai”. Tas ir bieds, ko šī grupa lieto, bet ne Veselības ministrijas, ne arī Slimības profilakses un kontroles centra mājaslapā, kur pat ir īpaša sadaļa jautājumiem par Covid -19, nav teikts, ka vakcinācija būs obligāta.
Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja Dace Zavadska skaidroja: “Vakcīna nebūs obligāta, par nevakcinēšanos nebūs sodi vai kādas citas konsekvences. Un par vakcinēšanos, es pieņemu, ka nebūs arī nekādu bonusu.”
Tātad pasaules glābēji biedē ar to, kā nav, bet tajā pašā laikā rada pārliecību, ka tā būs. Tāpat ir daļa cilvēku, kas dusmojas, ka valsts vara un valdība viņiem ļauj vaļu un neko nedara. Lai arī ierobežojumi tajā brīdī paredzēja, ka drīkst pulcēties līdz 25 cilvēkiem, reakcija no valdības par simtiem protestu dalībnieku nebija. Tāpat neskaidra paliek policijas atbildība šajā situācijā.
Žurnālists Domburs pauda, ka informāciju par ierobežojumiem vajadzēja labāk pamatot: “Man liekas, ka mums informācijas pieejamībai un atklātībai būtu jābūt daudz, daudz lielākai. Arī šai konkrētajā gadījumā nekur nav teikts, ka policijai nevajadzēja iznākt ārā. Un pateikt, kāpēc mēs to darām – rūpīgi, soli pa solim, punktu pa punktam, faktu pa faktam.''
Varaskārie
Tomēr ir vēl citas grupas, kas ar savām dusmām ir gana skaļas un kas arī bija plaši pārstāvētas gan krastmalas protestā, gan arī citā todien notiekošajā protestā vēlāk pie Brīvības pieminekļa. Šī grupa definējama kā “varaskārie”.
Nešaubīgi spilgtākais šīs grupas pārstāvis ir jurists un Saeimas deputāts Aldis Gobzems, kura politiskā karjera no nominēšanas premjera amatam šobrīd ir nošļukusi līdz bezpartejiskai un dziļai opozīcijai, no partijas “KPV LV” viņš ir izslēgts, bet savu sapni kļūt par premjeru viņš zaudējis nav un janvāra sākumā plāno dibināt jaunu politisko spēku.
Krīzes laikā Gobzems cenšas parādīt, cik esošā vara ir bezspēcīga, un viens no viņa, “zirdziņiem” ir vēršanās pret masku valkāšanu. Šo prasību viņš pat apstrīdējis Satversmes tiesā. Arī politiķis bija ieradies protestā krastmalā. Gobzems pauda savus uzskatus: “Es domāju, ka mums valsts vadītāji neprot komunicēt šādu krīzi. Viņi neprot mobilizēt sabiedrību. Neprot sabiedrībai pateikt, kādā veidā ir jārīkojas. Kā mēs kā visa sabiedrība kopā varētu izdarīt?”
Ne tik agresīvi kā pasaules glābēji, bet arī viņš līdz ar valdību kritizēja žurnālistus. Sociālajos tīklos ar Gobzema ierakstiem un filmētajiem video daudzi nedalās, bet tajā pašā laikā daudzi skatās gan – populārākie video sasniedz pat 50 tūkstošus skatījumu.
Vīlands minēja: “Tur ir jābūt īpašam populisma talantam. Diez vai tā komunikācija ir ļoti mērķtiecīga, viņa drīzāk ir vairāk tāda psihoterapeitiska ar tiem cilvēkiem, kuri bieži vien paši negrib uzņemties atbildību par saviem lēmumiem. Ko var darīt valdība? Skaidrot labāk savus lēmumus, bet drīzāk pieņemt pareizos lēmumus pareizā laikā, mazinot, teiksim, šo šaubīgo cilvēku vēlmi klausīties tādā iemidzinošā psihoterapijā.”
Savukārt partijas “Alternative līderis” Aleksejs Rosļikovs bija vadošā figūra biedrības “Stabilitātei jā” rīkotajā piketā pie Brīvības pieminekļa. Daudziem, iespējams, nepazīstams, bet ar viņa aicinājumu piedalīties šajā mītiņā sociālajā tīklā ''Facebook'' bija dalījušies vairāk nekā četri tūkstoši cilvēku. Mītiņa galvenais motīvs – nost ar šo valdību.
Vīlands sacīja:
“Uz šo grupu [varaskārie] jāskatās kā uz potenciāliem konkurentiem. Un viņu nespēja pieņemt kvalitatīvus lēmumus ir augsne arī šiem jūsu nosauktajiem politiķiem, kuri vienkārši seko līdzi un priecājas par katru šīs varas nepieņemtu lēmumu.”
Domburs norādīja, ka par varu domā visi politiķi: “Vēlēšanas sākas šobrīd, viņas katru dienu jau notiek. Līdz ar to politiskā labuma meklēšana ir jāvērtē, skatoties uz jebkuru. Vai viņi būtu Viņķele, Kariņš, Gobzems, Pļaviņš, nezinu, – Apinis, Keris... Nu pilnīgi jebkurš, kurš ir sabiedriskajā politikā aktīvs un vakar nekandidēja, rīt kandidēs, – tur ar vieniem tuvāks un tālāks.”
Tāpat žurnālists pauda, ka visi politiķi ir samērā līdzīgi: “Es domāju, ka tur visi ir līdzīgi. Viņi ir pilnīgi dažādos statusos, bet līdzīgi tādā ziņā, ka, ja tu pretendē pārstāvēt sabiedrību, tu pretendē būt līderis. Ka tu pretendē kaut kas tāds būt. Tu meklē šajā jomā – ja ne labumu, tad vismaz iespēju.”
Kā pēdējos šajā varaskāro grupā var iekļaut arī salīdzinoši mazu organizāciju “Tautas varas fronte”, kurā viens no līderiem ir Valentīns Jeremejevs. Tieši viņš tautā iznesa Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas feldšeri Marinu Kornatovsku, kura sociālajos tīklos nāca klajā ar dažādām sensacionālām un vienlaikus arī nepatiesām ziņām, ka, piemēram, Ķīpsalas halle jau iekārtota Covid-19 slimniekiem.
Gan Jeremejevu, gan arī feldšeri policija trīs dienas pirms protestiem krastmalā aizturēja. Pants par huligānismu, bet faktiskā argumentācija – par sabiedrības drošības apdraudējumu. Feldšere tagad atbrīvota, bet Jeremejevs ne. Kā drošības nauda noteikti 50 000 eiro, ko nekāda fronte, kā izskatās, nav gatava maksāt.
Ar feldšeres izplatīto informāciju un jo sevišķi ziņu par viņas aizturēšanu plaši dalījās arī pasaules glābēji un to pasniedza tā, ka tiek ierobežota vārda brīvība un, protams, tās jau ir diktatūras pazīmes.
Rožukalne pamatoja likumisko atbildību: “Pie atbildības var saukt, kad tiešām viņiem ir izdevies pārkāpt likumu. Un vēl ir būtiski, ka ir ārkārtas situācija. Tas nav tādā parastā dzīves plūdums, kurā mēs varam ilgi diskutēt un ilgi reflektēt, kas tagad notiks. Ir ārkārtas situācija, kurā katra kaut kāda darbība var tiešām milzīgas dzīvības un nāves sekas atnest.”
Pats Jeremejevs no pasaules glābēju grupas centies norobežoties, jo lielā, globālā ļaunuma atmaskošana īsti nekad nav bijusi viņa gaumē. Savulaik viņš bijis Latvijas Zaļās partijas biedrs, arī viņš cenšas revanšēties tieši politiski.
Ja runā par pirmajām divām grupām – gan par pasaules glābējiem, gan par varaskārajiem –, var teikt, ka, vairojot sašutumu un dusmas, tās neko nezaudē un drīzāk pat pretēji – var iegūt vairāk atbalstītāju, vairāk naudas un, iespējams, pat kādu politisko kapitālu.
Cietušie
Savukārt trešā raidījuma aplūkotā grupa cīnās un dusmojas, lai nezaudētu. Cietušie. To cilvēku grupa, kurus vīrusa izplatības mazināšanai ieviestie ierobežojumi ir padarījuši par zaudētājiem. Daļa ir cietuši ekonomiski, jo nevar strādāt savā nozarē, bet daļu neapmierina valsts piedāvātie atbalsta mehānismi. Arī daļa no viņiem bija sanākuši krastmalā un pie Brīvības pieminekļa.
Kāda viesmīle, kas pašreiz palikusi bez darba, pauda savu sašutumu: “Es esmu pašreiz valsts izsludinātās ārkārtas situācijas dēļ bez darba. Vīram pašreiz vēl darbs ir. Kaut kā cenšamies izdzīvot, saprast visu to situāciju. Nenoliedzam slimību un vīrusu, bet ir ar kaut kādu sapratni par to visu jābūt. Nu, nevar tā cilvēkus nospiest tik šausmīgi. Saprotiet, es arī dzīvoju mājās, ļoti izjūtu, ka es esmu pilnīgā depresijā jau. Es nevaru sēdēt tikai četrās sienās un staigāt tikai pa dārzu uz riņķi. Šausmīgi smagi tas ir.”
“Atcelt ierobežojumus kaut daļēji, jo mums pašiem pieder [uzņēmumi]. Es esmu maza uzņēmuma vadītājs – ''Lāzertags'', tā kā peintbols. Mēs strādāt nevaram. Mums notiek ārā, svaigā gaisā, lielā teritorijā viss. Pavasarī mēs varējām 25 cilvēkus apkalpot, ievērojot visus ieteikumus, tad tagad mēs nevaram strādāt. Mums jāmēģina, kā apiet kaut ko, bet mēs to negrasāmies arī darīt. Tajā pašā laikā šodien – mēs paskatāmies, kas notiek uz kalniem. Uz kalniem pulcējas cilvēki. Tas ir tieši tas pats, kas man,” viedokli pauda uzņēmuma īpašnieks Jānis.
Žurnāliste Meluškāne skaidroja, ka šīs grupas sašutums ir pamatots: “Pavasarī, kad pirmo reizi tika izsludināta ārkārtas situācija, premjers paziņoja – mums ir daudz naudas, mēs visus atbalstīsim. (..) Pēc neilga laika vismaz manā sociālo tīklu plūsmā parādījās ieraksti no valstij ļoti lojāliem uzņēmējiem, no kuriem bija ļoti liela vilšanās par to, ka viņiem, piemēram, pietrūkst 1000 eiro, lai viņi kvalificētos, vai arī parādās informācija, ka ir cilvēki, kas saņēmuši dīkstāves pabalstu četrus eiro. (..) Paralēli tam mums izskan vēstījumi par to, ka tiks vai netiks celta alga ministriem un Valsts prezidentam.”
Valdība ir bieži mainījusi lēmumus, piemēram, vienu brīdi skaistumkopšanas jomā drīkst strādāt tikai frizieri. Pārējie iet piketēt pie Saeimas. Tad atkal – drīkst strādāt visi, līdz tagad – nedrīkst strādāt neviens.
“Mūsdienās, sociālo mediju laikmetā, lēmumu pieņemšana un komunikācija ir neatraujamas un lēmumu pieņemšanas prasme ir daudzreiz būtiskāka nekā komunikācija.
Sliktu, pretrunīgu lēmumu nav iespējams labi nokomunicēt, un tā ir tā lieta, ko mūsdienās bieži vien, kad sāk runāt par sliktu komunikāciju, nesaprot līdz galam.
(..) Tā ir lēmumu pieņemšanas problēma,” skaidroja Vīlands.
Lēmumu pamatošana un amatpersonas
Sašutumu vilnis no uzņēmējiem un dažādu pakalpojumu sniedzējiem ir vēlies un aizvien veļas arī sociālajos tīklos. Mūziķi, viesmīļi, mazie tirgotāji, kuriem atņemti tirdziņi, tūrisma industrijas pārstāvji ir sašutuši. Taču lēmumu analītikas īsti nav bijis vai arī tā aizvien nav zināma.
Žurnālists Domburs uzskata, ka valdībai jāskaidro labāk un veiklāk: “Es nesaku, ka būtu jānāk premjeram vai kādam citam un stundām ilgi jāstāsta detalizētas analīzes un vēl kaut kur. Bet es teiktu, ka, ja es meklēju valdības mājaslapā, tajā speciāli radītajā Covid mājaslapā, nu tad ar mokām izdodas [atrast] kaut ko, kas saucas nevis, kas ir pielemts, bet kāpēc tas ir pielemts. Kas ir izanalizēts pa grupām, pa segmentiem, ārvalstu salīdzinājumos, kaut kādas druskas var atrast. Vēl aizvien, ja es nemaldos, 27. aprīļa informatīvais ziņojums, kas ir premjeram no Krīzes vadības padomes sekretariāta parakstīts, vēl aizvien viņam pielikumi, ir ierobežotas pieejamības. Nu kāda ierobežota pieejamība aprīļa dokumentam? Nu, par ko mēs runājam?”
Meluškāne arī uzsvēra nepieciešamību valdībai skaidrot lēmumus: “Katram valdības lēmumam ir ļoti svarīgi pateikt to lēmumu un ar tādu pasvītrojumu – jo. Respektīvi, tanī brīdī, kad tika pateikts, ka bērniem būs jāvalkā maskas, jau tanī brīdī uzreiz bija skaidrāk jāsaka – būs jāvalkā maskas, jo notiek tas un tas. Mēs esam pārbaudījuši. Tas ir nekaitīgi. Jo Bērnu slimnīca nāca klajā ar paziņojumu par to, ka maskas neapdraud bērnu veselību. Bet tas bija novēloti, tikmēr jau bija ''Manā balsī'' [manabalss.lv] savākti paraksti.”
“Jautājums, vai kāds šai valstī īsti saprot, kā sabiedrība jūtas. Laukos, pilsētās, mātes, tēvi, ar bērniem, bez bērniem, tā joprojām. Jo var būt, ka ir jārunā vairāk ar tiem, kuri nav tie skaļākie,” atzina Domburs.
Tikpat svarīgi ir saprast, kā sevi šajā krīzes laikā ir parādījušas Latvijas augstākās amatpersonas? Kā un cik veiksmīgi tās centušās nomierināt satraukto sabiedrību?
Nekonsekventi lēmumi iezīmējas, arī raugoties uz valdības iekšējo komunikāciju. Tostarp Valsts prezidenta mājieni arī nav norādījuši uz sabiedrības mierināšanu. Tādēļ LTV raidījuma komentētāji vērtēja četru amatpersonu komunikāciju šajā Covid-19 krīzes laikā – Valsts prezidentu Egīlu Levitu, premjerministru Krišjāni Kariņu (“Jaunā Vienotība”), veselības ministri Ilzi Viņķeli (“Attīstībai/Par!”) un ekonomikas ministru Jāni Vitenbergu (“KPV LV”).
Veselības ministre
Rožukalne uzskata, ka Viņķele lielāko daļu atbildības nes uz saviem pleciem: “Šobrīd es redzu, ka ministri, kuri katrs tomēr pārstāv savu nozari, galvenie ministri ir uzlikuši lielāko daļu atbildības veselības ministrei Ilzei Viņķelei, kura ļoti stoiski iznes, kura komunicē ļoti daudz un par ļoti daudziem jautājumiem.”
Tāpat Rožukalne norādīja, ka ministres apsaukāšana ir nepamatota, jo ministres darbs pandēmijas laikā ir attaisnojies ar vairākiem labiem sasniegumiem.
Taču Vīlands skaidroja, ka veselības ministre vasaras mēnešos atslāba no aktīvās komunikācijas: “Viņa pirmajos mēnešos bija pietiekami laba, spēcīga, dinamiska, un tad vasarā kaut kas notika. Bet tas nenotika ar viņu tikai, tas notika varbūt arī ar citiem ministriem un ar valdību, ka valdība mazliet tā kā atšļuka vai nogura un nesagatavojās otrajam Covid vilnim, lai arī citi to sauc par pirmā turpinājumu. Es neesmu attiecīgais speciālists, nevaru to komentēt, bet tas, ka būs rudenī grūtāk – to vajadzēja saprast. Un tāpēc man šķiet, ka vienā brīdī Veselības ministrija to nogulēja, jo bija paziņojumi par to, ka nekādi ekstra mēri nav jāpieņem. Tie paziņojumi bija vēl pirms mēneša, pusotra.”
Žurnāliste Meluškāne minēja: “Es lieku visaugstāko atzīmi Ilzei Viņķelei no visiem ministriem tieši komunikācijā ar sabiedrību, jo viņa ir vienīgā ministre, kura regulāri sociālajos tīklos tvīto gan par to, kas ir jauns, gan par katru lēmumu. (..) Tas, ka var sanākt asumiņš šajos spriedzes apstākļos, tas ir, man liekas, absolūti normāli.”
“Viņai ir diezgan lielā mērā nevēlēšanās deleģēt daudzas lietas. (..) Viņai ļoti daudz ko gribas pašai izlemt vai vismaz vadīt izlemšanu. Tur vienā mirklī sakrājās “n-padsmit” lietas, kas visu laiku ir jālaiž caur to vienu cilvēku. Tur vienā mirklī var rasties problēmas,” sacīja Domburs.
Ekonomikas ministrs
Meluškāne sacīja: “Es zinu, ka Vitenbergs ir ekonomikas ministrs, bet es viņu tikpat kā neesmu pamanījusi. Ja godīgi, es vairāk par ekonomikas jautājumiem izsakāmies esmu dzirdējusi Sandi Ģirģenu [iekšlietu ministrs]. Man ir sajūta, ka viņš ir kļuvis par tādu kā ekonomikas ministra asistentu, jo es esmu dzirdējusi, kā viņš diskutē ar Pavļutu un Ašeradenu, ka varbūt vajadzētu ''helikoptera principu'' ieviest un visiem mums naudu te tagad dāļāt,” norādīja Meluškāne.
Rožukalne īsti nav sapratusi ekonomikas ministra rīcību: “Attīsta scenārijus, kas ir pretēji vai modificē jau pieņemtus lēmumus attiecībā uz veikaliem, radot vēl lielāku neskaidrību.”
Līdzīgas domas pauda arī Vīlands: “Tieši viņa komunikācija man mazliet ir palikusi tāda ne līdz galam saprotama. Zināmus signālus uzņēmējiem sūta. Nu tie signāli varbūt varēja būt arī tādi spēcīgāki. Bet ne ar kādām īpašām kļūdām un panākumiem viņš nav palicis atmiņā."
Premjerministrs
Žurnāliste Meluškāne pauda: “Es vērtēju, ka ir par maz šīs komunikācijas. Varbūt es neesmu dzirdējusi un redzējusi visu – es neskatos no rīta līdz vakaram televizoru, neklausos no rīta līdz vakaram radio, nelasu pilnīgi visus portālus. Bet, man šķiet, ka par maz. Un vēl kas – man liekas arī pretrunīgi tie viņa izteikumi. Viņš, no vienas puses, saka, valdībai jāstrādā kā komandai, no otras puses, man ļoti nepatīk, ka viņš regulāri kritizē Veselības ministriju. Ministrija, kurai reāli ir vislielākā slodze šobrīd.
Mana asociācija ir, ka ir tāds tētis, kurš strādā kaut kur citur, un tad viņš reizi nedēļā ierodas mājās un pasaka – tev sliktas atzīmes, vajag labākas atzīmes. Bet pats nepietiekami piedalās tajā procesā, lai šīs atzīmes patiešām uzlabotu.”
Vīlands arī akcentēja Kariņa publiski veltīto kritiku saviem ministriem: “Netiekot galā varbūt ar šo spēju mobilizēt valdību kvalitatīvam un ātram darbam, viņš attiecīgi ir kritizējis savas valdības ministrus publiski medijos. No vienas puses – tas ir izmisuma solis, es saprotu. No otras puses, tas bija tāds godīgs signāls, ko sabiedrība potenciāli arī novērtēja, un tā valdība acīmredzot ir sākusi iet tomēr tādā mazliet raitākā lēmumu pieņemšanas virzienā. Tas, ko viņš varēja varbūt agrāk darīt, ir tomēr būt mazliet tāds drastiskāks, piedraudot sūtīt mājās kādu ne tik sekmīgi strādājošu ministru.”
Taču žurnālists Domburs uzskata, ka premjers lēmumus varēja skaidrot daudz saprotamākā veidā: “Manuprāt, no krīzes vadīšanas viedokļa. (..) Sēdēt līdz naktij un pusnaktī nākt ārā ar kaut ko, kas ir nosaukts par preses konferenci. Nu es nevaru iztēloties, kāpēc tas ir jādara? Es nesaprotu, kāpēc nevar mierīgi tai naktī, nu pat ja strīdējās līdz pusnaktij – okei, sarunājām tagad tā: jūs uzrakstāt tēzes, jūs sagatavojat bildes, vēl kaut kas, – vienojāmies, rīt no rīta izejam desmitos, vienpadsmitos ārā un normāli pastāstām publikai, par ko mēs strīdējāmies, pie kā mēs nonācām.
Valsts prezidents
Rožukalnes skatījumā Levits reaģē novēloti un reti: “Iespējams, ir kādas idejas vai argumenti, ka tas varbūt mainīsies vai citādāk, bet kopumā par prezidentu – es domāju, ka ir nepietiekama komunikācija, jo vienmēr daudz to vēstījumu, un vairākas reizes būtu vieglāk uzrunāt, vieglāk, teiksim, atrast kādus ļoti svarīgos vārdus tieši tam brīdim.”
“Levits nu ir kļuvis par vēstuļu rakstītāju Saeimai pēc fakta. Pavasarī viņš uzrakstīja pēc Administratīvi teritoriālās reformas likuma pieņemšanas vēstuli un pēc tam tur vēl likumprojektu rakstīja. Bet varbūt, ka viņam vajadzēja tajā mirklī, kad nāca tie piketi pie Saeimas, sēdināt pie kaut kāda galda kopā tos cilvēkus. Varbūt vajag mēģināt runāt, iesaistīties. Nav aizliegts, viņam tas ar konstitūciju [noteikts],” skaidroja Domburs.
Savukārt Meluškāne norādīja, ka prezidents ir bijis politiski neaktīvs: “Ja es minēju to līdzību ar Kariņu kā tēti, kurš ierodas reizi nedēļā un pasaka – sliktas atzīmes,
tad viņš vispār ir kā tāds tiešām Amerikas vectētiņš vai krusttēvs, kurš ierodas reizi mēnesī un saka – nav labi, vasarā vajadzēja jau sākt mācīties, vasarā vajadzēja sākt pildīt mājasdarbus, tad nebūtu tagad uz Ziemassvētkiem liecībā nesekmīga atzīme. Bet viņš taču visu laiku ir šeit pat.”
Vīlands valsts varai un jo īpaši valdībai aicina tomēr strādāt viengabalaināk: “To, ka šajā brīdī varbūt koalīcijai – divus gadus līdz vēlēšanām – ir ļoti svarīgi tomēr parādīt savu tādu pietiekami lielu spēju kopdarboties un nestrīdēties vienam ar otru, jo lielākā daļa vēlētāju viņus neuztver kā piecas partijas, bet kā vienu veselu.”
Savukārt Domburs aicināja savus kolēģus nezaudēt modrību un būt prasīgiem: “Es gribu ļoti uzsvērt, ka es neredzu nekādu starpību fundamentālā līmenī – kriticismā pret tiem, kas sanāk Daugavmalā, un kriticismā pret valdību. Medijiem, žurnālistiem ir jāattiecas kritiski pret visiem atbilstoši viņu atbildības pakāpei.”
