Pieejamā vidē invaliditāte «atkāpjas». Kāpēc jaunbūvēs mēdz aizmirst par cilvēkiem ratiņkrēslos?

ĪSUMĀ:

• Apgaita pa Rīgas centru kopā ar ratiņkrēslā esošo Voldemāru Lapu – dažviet uzbrauktuves nav drošas.
• Labs piemērs – “Zuzeum”, kur par cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir īpaši padomāts.
• Slikts piemērs – jaunbūve Smiltenē, kur tikai 1. stāvs pielāgots cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet ēkā nav lifta.
• Problemātisku vides pieejamības risinājumu dēļ tiesvedība par Mākslas akadēmijas rekonstrukciju.
• Būvnormatīvos iekļautas vides pieejamības prasības publiskās ēkās.
• Plāno šo prasību kontroli izņemt no būvvaldes kompetences. Rīgas būvvaldē un Arhitektu savienībā saredz riskus.
• Pērn apstiprināja plānu pieejamas vides veidošanai. Tas ir pirmais šāda veida plānošanas dokuments Latvijā.

Uzbrauktuve ir, bet tikt nevar

28 gadus vecais Voldemārs Lapa ar ratiņkrēslu uzbrauc uz pacēlāja biedrības “Apeirons” birojā. Viņam palīdz organizācijas darbinieks, asistents Jānis. Voldemārs gadu darbojas biedrībā kā brīvprātīgais. Kolēģi Voldemāru slavē, jo viņš ar lielu entuziasmu dodas ielās, lai apkārtējie redz, ka cilvēki ar invaliditāti var būt aktīvi un iekļauties sabiedrībā.

Šoreiz Voldemārs kopā ar Latvijas Radio raidījuma “Atvērtie faili” veidotājiem devās apgaitā pa Rīgas centru. Viņš pastāstīja, ka mēdz izmantot arī sabiedrisko transportu, un iedrošina to darīt arī citiem.

Voldemārs piestāja pie kādas ārstu privātprakses ieejas, pie tās uzstādīta uzbrauktuve. Taču bez citu palīdzības iestādē iekļūt nevarētu, jo uzbrauktuve ir pārāk stāva, nav arī margu, pie kā pieturēties.

Būvnormatīvu prasība

Latvijas būvnormatīvos ir iekļautas vides pieejamības prasības publiskās ēkās. Laika gaitā noteikumi papildināti, un pēdējās izmaiņas veiktas 2015. gadā. Šobrīd likumā ietvertas pat ļoti detalizētas nianses, piemēram, par uzbrauktuves jeb pandusa parametriem.

“Apeirona” vides pieejamības eksperts Jurģis Briedis skaidroja, ka pēc būtības visām ēkām, kas celtas pēc 2000. gada, vajadzētu būt pieejamām. Realitātē gan tā neesot. “Īpaši tās, kuras būvētas no 2000. līdz 2010. gadam, tur daudzas, daudzas ēkas ir pilnībā nepieejamas. Pēdējos 10 gados celtās, kas ir pilnīgi jaunas,  – ar dažiem izņēmumiem, bet principā tas normatīvs arī vairāk vai mazāk ir ievērots. Nav tā, ka tu gluži nevari iekļūt ēkā,” zināja stāstīt Briedis.

Neviens gan īsti nepārbauda, vai publiskās būvēs ir ievērotas visas normatīva prasības. Galvenokārt pamana, vai cilvēks ratiņkrēslā tiek vai netiek ēkā un vai ir izbūvēta invalīdu tualete. Taču likumā iekļautas arī mazāk apspriestas, bet kādai cilvēku grupai ļoti nozīmīgas prasības.

Piemēram, nozīmīgi ir konferenču un semināru telpas aprīkot ar akustisko cilpu, kas novērš blakustrokšņu iedarbību cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem. Tas ir ļoti svarīgi cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, kas lieto dzirdes aparātus, lai viņi skaidri varētu dzirdēt un piedalīties. “Apeironā” stāsta, ka šādas sistēmas Latvijā ir aptuveni piecās vietās.

Par vides pieejamības prasību ievērošanu ir atbildīgs būvprojekta vadītājs un attiecīgās būvprojekta daļas vadītājs, kas visbiežāk ir arhitekts. Būvvaldei ir tiesības izskatīt vides pieejamību prasību ievērošanu. “Ir gadījumi, kad normatīvu nevar ievērot, piemēram, rekonstruējamās ēkās. Tad ir pieļaujamas atkāpes. Un arī tās skatās būvvalde, vai šīs atkāpes ir pieļaujamas, vai tās ir pamatotas,” pastāstīja Briedis.

Teorētiski nevienu projektu nevar apstiprināt, ja tajā nav iekļautas vides pieejamības prasības.

Savukārt, pieņemot ēku ekspluatācijā, inspektori vērtē, vai tā uzbūvēta atbilstoši projektam. Runa gan ir par vides pieejamības minimālajām prasībām. Taču pastāv arī vides pieejamības labās prakses rekomendācijas un universālā dizaina principi. Tas ir salīdzinoši jauns domāšanas virziens, kas galvenokārt paredz to, ka ēku var izmantot visi cilvēki bez īpašas pielāgošanas.

“Ir kāpnes, ir panduss, tad vieni iet pa kāpnēm, otri iet pa pandusu. Tāda moderna pieeja ir, ka visi mēs cenšamies iet pa kaut kādu vienu ieeju un nav nodalīts – cilvēki ar invaliditāti vai cilvēki, kuriem grūtāk paiet.

Jo tā vide ir pieejamāka, jo tā invaliditāte savā ziņā atkāpjas,” sacīja “Apeirona” vides pieejamības eksperts.

Ja parādās kaut viens pakāpiens, cilvēkam ratiņkrēslā nākas lūgt līdzcilvēku palīdzību. Turklāt vides pieejamība atvieglo ikdienu arī veciem cilvēkiem vai cilvēkiem, kuri guvuši īslaicīgas traumas. Tāpat uzbrauktuves un liftus izmanto arī vecāki ar bērniem.

Tā nu ir sanācis, ka labs piemērs ir tirdzniecības centri, jo tie iekārtoti tā, lai būtu ērti pārvietoties ar iepirkumu ratiem. Arī Voldemārs lielveikalus sauc par glābējsaliņām.

“Zuzeum” par cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir īpaši padomāts

Ar Voldemāru Lapu un Jāni Briedi Latvijas Radio devās apskatīt jaunatklāto “Zuzeum” mākslas centru Lāčplēša ielā. Pie ieejas uzstādīts panduss, Voldemāram tas grūtības nesagādā. Pirmajā stāvā ir labierīcības un kafejnīca. Uz otro stāvu ved pacēlājs.

Otrā stāva izstāžu zāles ir plašas, tajās nav nekādu pakāpienu. Arī mākslas darbu apraksti novietoti tādā augstumā, ka tos bez problēmām var lasīt cilvēki ratiņkrēslā.

Vienīgi uz trešo stāvu, kur labos laikapstākļos apmeklētājiem pieejama terase un atsevišķos pasākumos kinozāle, Voldemārs netiek. Par trešā stāva nepieejamību gan apmeklētāji brīdināti mākslas centra mājaslapā.

Rīgas pilsētas būvvaldes pārstāvis Edgars Butāns uzskata, ka mākslas centrs ir viena no nedaudzajām būvēm galvaspilsētā, kur par cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir īpaši padomāts. Jumta terase ir saglabājusies no vecās ēkas.

“Es saprotu – arī tehniski to tik viegli nav iespējams izdarīt, bet sarunās ar “Zuzeum” īpašniekiem ir pausta apņēmība nākotnē risināt arī šo jautājumu,” pastāstījaa Butāns.

Būvnormatīvā paredzēts, ka publiskām jaunbūvēm jābūt pilnīgi pieejamām.

Publiskās būvēs, kas ir augstākas par vienu stāvu, visu stāvu apkalpošanai paredz vismaz vienu pasažieru liftu vai izmanto citu risinājumu, kas būtu piemērots personām ar invaliditāti patstāvīgai lietošanai.

Jaunbūve Smiltenē – trīsstāvīga ēka bez lifta

Tikmēr “Apeirona” vides pieejamības eksperts Jurģis Briedis stāsta par jaunuzbūvēto Smiltenes vidusskolas internātu – trīsstāvīgu ēku bez lifta. Cits risinājums liftam šajā gadījumā ir tāds, ka visas koplietošanas telpas un dzīvojamās istabas, kas piemērotas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, ir izvietotas ēkas pirmajā stāvā. Otrajā un trešajā stāvā tādu nav.

“Mūsuprāt, nevajadzēja šādu projektu apstiprināt. Mēs arī braucām, runājām. Un tas pamatojums arī bija tāds dīvains, ka tad viņiem ir dilemma būvēt ēku vai nebūvēt, ka tas lifts vai pacēlājs izteica to, ka vai nu būvējam, vai nebūvējam,” pastāstīja Briedis.

Smiltenes novada domē skaidroja – ja būvētu liftu, arī ēkas augšējos stāvos būtu jārada atbilstoša vide cilvēkiem ar kustību traucējumiem, kas ietekmētu ēkas kopējo platību un izmaksas. Lifts izmaksātu ap 150 000 eiro, tās esot aptuvenas aplēses.

Turklāt pašvaldība ēku sadalījusi pēc piederības – pirmajā stāvs esot publiska būve, savukārt pārējā daļa – dzīvojamā ēka. Un attiecībā uz dzīvojamām ēkām normatīvs nosaka, ka liftu tajā paredz, ja dzīvokli, kurā ir nodrošināta vides pieejamība, projektē augstāk par pirmo stāvu.

Ekonomikas ministrijā uzskata, ka tāds risinājums varētu būt, jo normatīvu mērķis ir nodrošināt pakalpojumu pieejamību. Citās domās ir Labklājības ministrija, kuras pārstāve Inese Vilcāne norādīja uz pretrunām, kas varētu rasties nākotnē.

“Ja mēs redzam cilvēku ar invaliditāti ne tikai kā pakalpojuma saņēmēju, bet arī kā lietotāju – attiecīgi kā darbinieku, tad šajā gadījumā rodas pretruna. Un mēs sliecamies uz to, ka šai ēkai ir jābūt pieejamai. Plus vēl viens aspekts – šodien tā ir dienesta viesnīca, pēc desmit gadiem, piemēram, mainās situācija, skolnieku vairs nav, pašvaldība var izmantot šo ēku citiem nolūkiem, piemēram, kā sociālās aprūpes centru vai veco ļaužu pansionātu,” norādīja Vilcāne.

Tajā pašā laikā Vilcāne uzslavēja ēkas pirmo stāvu, kur par cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir padomāts. Šobrīd Smiltenes dome nokļuvusi lielākās krustugunīs nekā tie, kuri nav darījuši neko.

Tiesvedība par Mākslas akadēmijas rekonstrukciju

Tomēr visvairāk publiskajā telpā apspriestais strīds ir par Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) rekonstruētā korpusa nepieejamību cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Jau astoņus gadus ilgst tiesvedība par akadēmijas piebūves abām uzbrauktuvēm. To slīpums ir 15%, tā laika normatīvs paredzēja 8%, bet šobrīd uzbrauktuvju slīpums nedrīkst pārsniegt 5%. Tātad uzbrauktuve ir trīs reizes stāvāka nekā šobrīd pieļaujamais.

“Kad tikko atklāja, mēs tieši aizgājām. Galvenais, ka braukt lejā ir gandrīz bīstamāk, man kolēģis ir tāds aktīvs un pats vienmēr parasti brauc. Bet tur lejā tā braukšana bija… Manuprāt, 15 metru garš ir tas panduss, un cilvēkam ir uzmanīgi atpakaļgaitā jābrauc ar viņu lejā, jo uz priekšu tur var tā ieskrieties, un, ja sagriežas šķērsām, cilvēks var izkrist. Diezgan neomulīgi,” pastāstīja “Apeirona” pārstāvis Jurģis Briedis.

“Tāpēc mums šeit tagad ir rokturis, kas nozīmē, ka, ja cilvēkam ir grūtības, lai viņš nebūtu jāceļ ar liftu, viņam ir vienkāršāk uzkāpt,” pastāstīja Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors Andris Vītoliņš, izrādot veiktos vides pieejamības uzlabojumus. Rekomendācijas tiem sniegusi Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija “Sustento”. Uzstādīti arī divi pacēlāji.

“Re, kur domofons, viņš uzzvana domofonam, un viņam atnāk asistents no mājas. Aiziet dežurantam signāls, un dežurants atnāk, jo skaidrs, ka ārā šie lifti vienmēr būs iepakoti.”

Pacēlāji gan ne reizi vēl neesot izmantoti. Prorektors uzskata, ka varētu arī strīdēties, vai piebūve vispār dēvējama par publisku ēku, jo tajā atrodas darbnīcas. Tāpat katrai profesijai sava specifika. “Tādas profesijas kā tēlnieks vai stiklinieks, kur strādā ar krāsnīm, kur strādā ar smagumu nešanu, ar bīstamiem instrumentiem, kuriem pēc darba drošības instrukcijas cilvēkam jābūt kaut kādā fiziskā formā, tā kā tur tāda pretruna,” sacīja Vītoliņš.

Akadēmijā mācās divi studenti ar kustību traucējumiem, bet viņi nepārvietojas ratiņkrēslā. Vēl viens pacēlājs izbūvēts akadēmijas lielajā ēkā, tāpat ir kāpurķēžu pacēlājs, lai ar asistenta palīdzību pārvietotos pa stāviem.

“Balstoties uz to pieredzi, mēs to arhitektu projektu sūtījām vispirms “Sustento” paskatīties, nevis ka to apstiprina inspekcija, un tad mēs pēc būvēja,” sacīja Vītoliņš.

Šajā tiesvedībā Mākslas akadēmiju dēvē par situācijas ķīlnieci. “Apeirona” ieskatā nepilnības vajadzēja pamanīt būvvaldei. Savukārt būvvalde uzskata, ka par prasību ievērošanu atbildīgs ir arhitekts. Turklāt būvprojektu, arī vides risinājumus, apstiprināja neatkarīga ekspertīze.

“Protams, ka, pieņemot objektu ekspluatācijā, inspektors ar lineālu neiet un nepārmēra katru centimetru. Bet nu, pieņemot ekspluatācijā, panduss bija izbūvēts. Un mēs šādu objektu pieņēmām ekspluatācijā, pamatojoties uz ekspertu slēdzienu, ka visi projektētie risinājumi atbilst būvnormatīviem,” skaidroja Rīgas pilsētas būvvaldes pārstāvis Edgars Butāns.

Tiesa nosprieda, ka ēka uzbūvēta atbilstoši būvprojektam un akadēmijas ieviestie risinājumi ir adekvāti.

Atbildības "futbols"

LMA piebūves epopeja labi ilustrē to, cik grūti sabiedriskām organizācijām ir cīnīties par vides pieejamību. “Ja tu redzi, ka kaut kas ir uztaisīts nepieejams, tu nevari nekādā veidā to izmainīt, vienīgi ar tiesas procesu,” pastāstīja “Apeirona” vadītājs Ivars Balodis.

Tomēr nākotnē šis process varētu kļūt vēl apgrūtinošāks. Šobrīd Saeimas komisijā tiek skatīti grozījumi Būvniecības likumā, kas nošķirtu katra būvniecības procesa dalībnieka atbildību.

Paredzēts, ka vides pieejamības prasību kontrole vairs nebūs būvvaldes kompetencē, bet “būvspeciālistu profesionālās atbildības jautājums”.

“Visticamāk, beigu beigās mēs redzēsim gala produktu: kad būs uzbūvēts, tad mēs secināsim, ka nav pieejamība ievērota. Tad bieži vien vairs darīt neko nevar,” norādīja vides pieejamības eksperts Jurģis Briedis.

Šādas izmaiņas rosinājusi Latvijas Lielo pilsētu asociācija, jo būvvaldēm trūkstot resursu, lai kontroles funkciju veiktu kvalitatīvi.

“Šobrīd mums uz vides pieejamību uz lielajām ēkām, es runāju par 3. grupas publiskām ēkām, ir ekspertīzes, darbojās četru acu princips. Nav tā, ka šos objektus, lielos objektus, kur var uzturēties vairāk nekā 100 cilvēki… Viņiem ir obligātā ekspertīze. Līdz ar to ne tikai arhitekts ir pateicis, ka es esmu ievērojis visu, bet vēl ir Būvniecības valsts kontroles biroja, tas ir valsts institūcijas sertificēts būveksperts, kas vēlreiz pārbauda darbu,” pastāstīja Ekonomikas ministrijas Būvniecības politikas departamenta direktora vietnieks Andris Lazarevs.

Jāatgādina, ka ekspertīzi veica arī Latvijas Mākslas akadēmijas piebūvei, tomēr neatbilstību pieļāva. Turklāt ekspertīze nav nepieciešama 2. grupas publiskām ēkām, kurās vienlaicīgi var uzturēties mazāk par 100 cilvēkiem.

Gan Rīgas būvvaldē, gan Latvijas Arhitektu savienībā piekrīt – jaunā kārtība varētu radīt papildu risku, ka kaut kas paliek nepamanīts.

Arhitekti: Saprātīga būvvalde – liels atbalsts

“Pārsvarā jau tomēr arhitekti cīnās, lai tās vides pieejamības prasības tiktu ievērotas,” norādīja Latvijas Arhitektu savienības Sertificēšanas centra vadītāja Elīna Rožulapa. “Vistrakāk ir tajos brīžos, kad būves pasūtītājs nav tās tiešais lietotājs, līdz ar to viņam ir diezgan vienalga, kā tā būve tiks lietota. Un tad tomēr labi, ja ir 3. grupas būve, tad tas mūsu balsts ir ekspertīze. Bet arī ekspertīze… Nu, kas mēs esam – mēs visi esam tā paša būvniecības ierosinātāja noalgotas personas.”

Rožulapa uzsvēra, ka lēmumus nepieņem arhitekts vai ekspertīzes veicējs, bet tikai un vienīgi būvniecības ierosinātājs.

“Protams, mans darbs ir paskaidrot pasūtītājam, kāpēc to vajag un ka normatīvi to nosaka, bet lēmumu pieņem viņš. Un arī tajā brīdī ir ne mazums tādu gadījumu, kad pasūtītājs pasaka pilnīgi atklāti – labi, projektā uzzīmēsim, kā vajag, un pēc tam es uzbūvēšu, kā es gribēšu. Tāpēc es ļoti gribētu uzsvērt to, ka visu normatīvu prasību ievērošana, pirmkārt, ir būves īpašnieka atbildība.  Pat tajos gadījumos, kad mums ir ekspertīze, mums ir ļoti labi, ja ir būvvaldes saprātīgais atbalsts.

Ja būvvalde ir saprātīga, ar labiem mērķiem un tendēta uz līdzsvara atrašanu starp sabiedrības un pasūtītāja interesēm, tad tas noteikti ir tāds liels atbalsts,” sacīja Rožulapa.

Ekonomikas ministrijā cer, ka bailes no sekām būs dzinulis nepieļaut kļūdas. “Bet tajā pašā laikā tiek paredzēts – ja konstatēs profesionālās darbības pārkāpumus, pieņemsim, jums ir uzbūvēta jauna ēka, publiska biroju ēka, kurā nav nodrošinātas vides pieejamības prasības, ja tiks, piemēram, saņemta sūdzība par to, ka šajā ēkā būvprojekta risinājumos ir pārkāptas normatīvo aktu prasības, un Latvijas Arhitektu savienība, pildot deleģēto uzdevumu, konstatēs profesionālās darbības pārkāpumus, tad šis lēmums būvvaldei būs par pamatu uzlikt jau nodotās ēkas īpašniekam par pienākumu paredzēt atbilstošus vides pieejamības risinājumus,” pastāstīja Lazarevs.

Arhitekte gan prognozē, ka problēmu novēršana tādā gadījumā prasīs vismaz trīs gadus vai arī sāksies ilgstošs tiesas process. Arī ja problēmu atrisinās, tas to nepadara par nebijušu.

''Tas, ko man gribētos likt pie sirds valsts pārvaldei, ka mums ir maksimāli jāstrādā pie tādas sistēmas izveides, kas maksimāli novērš vispār iespēju kaut kādām problēmām rasties. Jo tad, kad tās ir tur fiziskajā pasaulē, tad jau ir par vēlu,” norādīja Rožulapa. Viņa uzskata –

ja būvvaldēm tas rada lielu slogu, tad sloga atvieglošana ir jāmeklē kaut kur citur, nevis uz vides pieejamības rēķina.

Patlaban likumprojektu gatavo otrajam lasījumam. Saeimas atbildīgās komisijas vadītājs Ralfs Nemiro ("KPV LV") pastāstīja, ka šobrīd smagas diskusijas notiek par citām grozījumu normām: “Bet to, ka varētu no šī likuma līdz ar šo atvērumu pazust pieejamības kontroles jautājums, es nepieļauju nekādā gadījumā.:

Nemiro solīja vides pieejamību vēl apspriest un uzklausīt iesaistītās puses, šajā gadījumā „Apeironu”.

Inese: Biju spiesta evakuēties uz Rīgu

Inesi Latvijas Radio satika pavisam nejauši tramvaja galapunktā Juglā. Viņa no Iļģuciema atbraukusi satikt draudzeni. Inese ir vājredzīga kopš dzimšanas, viņas vīrs neredzīgs. Latvijā 9737 personām ir redzes traucējumi.

Šobrīd sievietes lielākais apgrūtinājums esot ceļu remontdarbi, par tiem parasti nav informēta, un nereti nonāk strupceļā.

“Pārtikas veikals ''Krišjāņa Barona centrs'', kas ir tas uz stūra. Tur ir taktilā līnija, var ļoti labi sajust faktūrlīnijas tiem pieciem pakāpieniem, arī otriem pieciem – tur ir vides pieejamība. Dzelzceļa stacijā ir nulle. Pastā – es eju uz pastu, un katru reizi tur ir jāprasa numuriņš, tur nav absolūti nevienas norādes, ne taktilas, ne kādas, kur kura kase atrodas vai apmēram kāds izvietojums. Ja tev mēle mutē ir, tad pajautāsi. Ja tev atbildēs, tiksi, ja ne, tad lasies ārā un meklē citu ceļu,” pastāstīja Inese.

Tomēr galvaspilsētā esot labāka vides pieejamība, nekā dzimtajos Preiļos: “Tur jauno veikalu “Maxima” uzcēla, nav nekādu līniju, joprojām nav, ir aizgājuši jau kādi 11 gadi: nulle joprojām. Sociālais dienests joprojām nulle, lifta pieejamība, otrais stāvs, dienas centrs: joprojām nulle. Pasts: joprojām nulle, padomju laika trepes un pat nav domāts par kaut kādu elementāru kaut vai metāla uzbrauktuves uztaisīšanu vai spēju ieraudzīt: nulle, nulle. Tāpēc arī es biju spiesta evakuēties uz Rīgu. Arī medicīnas pieejamība ir nulle.”

Plāns pieejamas vides veidošanai

Pēc Labklājības ministrijas iniciatīvas pērn valdība apstiprināja plānu pieejamas vides veidošanai Latvijā. Tas ir pirmais šāda veida plānošanas dokuments Latvijā.

“Man jums grūti atbildēt, kāpēc tas notika tagad, nevis pirms desmit gadiem. Pirms desmit gadiem mēs bijām pilnīgi citā situācijā. Tajā laikā mums vēl vispār bija jāskaidro, kas tā tāda vides pieejamība ir un kāpēc vispār tā ir vajadzīga,” skaidroja Labklājības ministrijas eksperte vienlīdzīgu iespēju jautājumos Inese Vilcāne.

Ministrija izstrādājusi vides pieejamības pašnovērtējuma anketu valsts un pašvaldību iestādēm, rīkojusi seminārus. Apmācītie speciālisti galvenokārt bija iestāžu tehniskie darbinieki.

“Šī attiecīgā analīze kalpos par pamatu turpmākām investīcijām valsts un pašvaldību institūciju tieši vides pieejamības nodrošināšanai.

Atbilstoši plānam ir paredzēts uzsākt vides pieejamības nodrošināšanu, kas līdz 2030. gadam vainagojas ar mūsu vīziju, ka visi šie pakalpojumu sniedzēji ir pieejami,” pastāstīja Vilcāne.

Ministrijas pārstāve norādīja, ka vides pieejamībai var piesaistīt dažādu fondu finansējumu.

Rīgas pilsētas arhitekta biroja direktors Gvido Princis rādīja pētījumu par galvaspilsētas pieejamību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Lai motivētu būvniekus, arhitektu birojs katru gadu izceļ veiksmīgākos piemērus. Izvēlas aptuveni 20 jaunbūvētus vai rekonstruētu objektus un vērtē gan to atbilstību normatīviem, gan izpratni par universālo dizainu.

“Te ir tas universālā dizaina princips – katrs desmitais joprojām neizprot nemaz šī principa darbību, puse apmēram jau izprot, un kādi 40% jau tos lieto un mēģina risināt jau kā tādu projekta sastāvdaļu,” pastāstīja Princis.

Šī gada favorīts – labiekārtots atpūtas laukums ar taktilām norādēm pie viesnīcas “Marriott” Rīgas klusajā centrā, kas ērti pieejams cilvēkiem ratiņkrēslos vai ar bērnu ratiem. Tapis par privātiem līdzekļiem un ir pasūtītāja iniciatīva.

“No objekta vērtības viedokļa, protams, uz to var raudzīties gan kā uz papildu izdevumiem, uz ko nereti raugās tādā veidā arī attīstītāji, līdz ar to nu kaut kādas papildu ērtības, papildu risinājumi ir izmaksas. No otras puses, tie objekti, ko mēs redzam arī pēdējos gados, mums ir prieks redzēt, ka tādi publiskie objekti ar publiskās naudas iesaisti kļūst arvien labāki, galvenokārt pateicoties, ja tā var teikt, arī Eiropas Savienības prasībām,” atzina Princis.

Šoreiz stāstījām par publisko ēku pieejamību. Bet vēl lielākas problēmas ir mājokļu tirgū, kas ir mazāk regulēts.