Viņa norādīja, ka politiķi galvenokārt nevis iebilst izpētei par šiem laikiem, bet neizrāda par tiem interesi. Ir gan bijušas vairākkārtējas sarunas ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, kurš tomēr esot bijis daļēji noraidošs par okupācijas seku finansiālu aprēķināšanu. „Mēs negribam kaitēt lielajam kaimiņam – Krievijai – un, ja mēs rēķināsim kaut kādu kaitējumu, mēs varam kaitēt sev,” ministra attieksmi atainoja Pazdere.
Tomēr jautājumu ir daudz – kā mainījās iedzīvotāju sastāvs un kur aizbrauca tie cilvēki, kas, Latvijai atgūstot neatkarību, pameta valsti. Tāpat neesot skaidrs, kā sabruka padomju laika rūpniecība un kā tā bija saistīta ar militārismu. Pazdere pauda, ka, rēķinot militārpersonu skaitu uz teritorijas lielumu, Latvija bija vismilitarizētākā teritorija PSRS. Piemēram, Olainē bija ķīmisko ieroču ražotne, par kuru pat tur strādājošie domāja, ka notiek ķīmisko tīrīšanas līdzekļu ražošana. Tomēr pētniecība par padomju un pēcpadomju laiku Latvijā ir jāveic pēc iespējas ātrāk, jo pamazām aizsaulē aiziet cilvēki, kas var sniegt daudz informācijas.
Krīzes laikā okupācijas pētniecības komisijas darbs bija apdraudēts, taču šogad tās darbības nodrošināšanai piešķirti 10 000 lati, kas esot laba summa pastāvīgas darbības atjaunošanai. Pilnvērtīgai darbībai gan būtu nepieciešami 100 000 lati, taču patlaban šādu summu nav reāli iegūt jau pieminētās politiķu mazās intereses dēļ.
