Sociālo kustību „Neviens nav vainīgs, bet bērns bez ģimenes nav laimīgs” Latvijas SOS Bērnu ciemata asociācija un Labklājības ministrija uzsāka, lai pievērstu uzmanību tiem bērniem, kuri aug bērnu namos. Tādu Latvijā ir gandrīz divi tūkstoši bērnu jeb precīzi 1800.
„Šis skaits vairāk vai mazāk stāv tajā pašā līmenī pēdējos gadus. Kā pozitīvais ir tas, ka nāk klāt arvien jaunas audžu ģimenes ik gadu, taču vēl joprojām to skaits ir nepietiekams, lai nodrošinātu visiem bērniņiem, kas atrodas institūcijās aprūpi pie aizbildņa vai audžu ģimenēs. Jo audžuģimeņu skaits ir aptuveni 590. Tas ir par maz,” Labklājības ministrijas pārstāve Linda Liepa.
Lielākas izmaiņas būtu vēlamas arī adopcijas tendencēs, jo diemžēl joprojām Latvijas adoptētāji biežāk izvēlas mazus bērnus līdz trīs gadu vecumam un pārsvarā pa vienam, atstājot bērnu namos augam lielākos. Speciālisti novērojuši, ka bieži vien nepieciešami vairāki gadi, lai tiktu galā ar šo bērnu traumatisko pieredzi. „Viens tā ir psiholoģiska trauma, tālāk tas var ietekmēt skolā izglītības procesu, komunikāciju ar citiem cilvēkiem, bērniem. Viņš var būt noslēgts vai tieši otrādāk – agresīvs,” skaidro SOS Bērnu ciematu asociācijas vadītāja Ilze Paleja.
Tāpēc uzsākot sociālo kampaņu, asociācija vēlas atgādināt, ka attīstītā Eiropas valstī bērnu nams nav bērnam piemērota vieta, norāda asociācijas pārstāve Dace Dzedone.
„Gribam stāstīt par to, ka attīstītā Eiropas valstī tas nebūtu īsti adekvāts veids, kā bērnus audzināt. Un caur šo prizmu mēs aicinām sabiedrību iesaistīties šīs problēmas novēršanā – atvērt savas mājas durvis un sirdi, pieņemot bērnus pie sevis ģimenē. Ja tas nav iespējams, tad atbalstīt tās ģimenes, kuras šādu darbu jau veic, ar pozitīvu vārdu, finansiālo atbalstu. Un mēs aicinām to darīt caur mūsu prizmu, atbalstot SOS audžu ģimenes,” saka Dzedone.
Asociācija kopā ar pētījumu centru SKDS arī nesen veikusi sabiedriskās domas pētījumu, kurā aptaujātajiem jautāja: vai bērnam būtu labāk bērnu namā vai arī audžu ģimenē, pie aizbildņa vai adoptētiem. Lielais vairākums jeb 81% atbildēja, ka kādā no šo ģimeņu formām.
Bet uz jautājumu, vai viņi paši gatavi personīgi uzņemties rūpes par bērnu, tikai retais jeb 16% atbildēja apstiprinoši. 42% to darītu izņēmuma gadījumā, piemēram, ja ģimenē jāuzņem radu vai draugu bērns.
„Teorētiskā līmenī mēs esam saprotam, ka bērnam ir jāaug ģimenē, bet praktiskā līmenī mēs neesam gatavi pavērt savas mājas durvis un sirdis šiem bērniņiem. Galvenās barjeras, ko cilvēki, ir nepietiekams finansējums – 45% norāda uz nepietiekamu finansējumu. Acīmredzot, ģimenes budžetu rūpīgi plānu un nepietiek vēl vienam bērniņam naudiņas neatliek. 30% norāda uz sadzīves apstākļiem, nepietiekamu dzīves platību vai tamlīdzīgiem iemesliem. Vēl 30% norāda uz veselības problēmām. Parādās arī vairāki mīti , kas sabiedrībā pastāv par šiem bērniem. Piemēram, sliktā iedzimtība un arī bailes par to, kā bērns iekļausies esošajā ģimenē,” skaidro Dace Dzedone.
Tomēr sabiedriskās domas aptaujā arī tika nosaukti lielākie motivatori bērnu pieņemšanai ģimenē. Vairāk nekā pusi aptaujāto motivētu līdzjūtība pret bērnu, savukārt katru ceturto - personīgi apsvērumi, piemēram, vēlme pēc pēcnācēja.
Sociālās kampaņas rīkotāji izglītos sabiedrību par iespējām kļūt par bērnu namos dzīvojošo bērnu viesģimenēm, audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem. Tāpat kampaņas laikā izskanēs aicinājums atbalstīt arī ģimenes, kuras jau ir pieņēmušas bez vecāku gādības palikušos bērnus savās ģimenēs, tajā skaitā SOS ciematu audžuģimenes.
