Samazinājusies ģimeņu interese par bērnu adopciju vai uzņemšanu audžuģimenē

Pirms pieciem gadiem sabiedriskie mediji stāstīja par bērniem, kas dzīvoja speciālajās bērnu aprūpes iestādēs jeb tā saucamajos bērnu namos. Tika veidota speciāla ierakstu sērija "Sistēmas bērni", tā rezultātā tika veidotas dažādas sociālās kampaņas, uzlabots atbalsts audžuģimenēm un aizbildņiem, tostarp arī krietni samazināts bērnu skaits bērnu aprūpes iestādēs. Tomēr šobrīd temats ir pieklusis, tādējādi arī krietni samazinājusies ģimeņu interese par bērnu adopciju vai uzņemšanu audžuģimenēs.

Samazinājusies ģimeņu interese par bērnu adopciju vai uzņemšanu audžuģimenē
00:00 / 10:21
Lejuplādēt

2017. gadā sabiedriskie mediji sāka runāt par bērniem, kas dzīvoja speciālajās bērnu aprūpes iestādēs jeb tā saucamajos bērnu namos, kas mudināja arī politiķus dot solījumu, ka 2021. gadā Latvijā tiks slēgts pēdējais bērnu nams. Lai gan mērķis netika sasniegts, bērnu skaits aprūpes iestādēs krasi samazinājās, un pēdējo piecu gadu laikā arī tika uzlabots atbalsts adoptētājiem, aizbildņiem un audžuģimenēm.

Tomēr, sākoties Covid-19 pandēmijai, Krievijas iebrukumam Ukrainā, inflācijai un citām problēmām, temats pamazām ir izzudis no politiķu dienaskārtības, mazāk tiek rīkotas sociālās kampaņas. Arī cita veida uzmanība, kas sākotnēji tika veltīta šim jautājumam, vairs nav tik liela, tādējādi sabiedrība no temata pamazām novērsusies, un šobrīd ir krietni samazinājusies ģimeņu interese par bērnu adopciju vai uzņemšanu audžuģimenē. 

"Pirmais vilnis, kas nāca ar "Dod pieci!" kampaņu un visu pārējo, ļoti iekustināja sabiedrību. Tas, kāpēc varēja tik ļoti samazināties šo gadu laikā tieši bērnu skaits aprūpes namos, bija tas, ka ģimenes aktivizējās, un tām ģimenēm, kuras iepriekš pat nebija apsvērušas tādu domu, ka varētu kādreiz kādu bērniņu pieņemt, tā doma radās, un daudzi arī ieguva oficiālo statusu kā audžuģimenes, adoptētāji un visu pārējo," stāstīja ārpusģimenes aprūpes atbalsta centra "Plecs" vadītāja Zane Karele.

Tomēr ar katru gadu ģimeņu aktivitāte ir samazinājusies, un, ja visātrāk ģimenes varēja atrast bērniem, kas ir gados jaunāki, ar mazākām veselības problēmām vai kuru aprūpei nav nepieciešamas specifiskas zināšanas, šobrīd aprūpes iestādēs ir palikuši bērni no riska grupām.

"Pirmais ir pusaudži, kuri jau ir ar visādām smagām uzvedības problēmām – vai nu tās ir ielaistas, vai nu viņi jau ir par vēlu izņemti no ģimenes, vai nu ir kaut kādas citas lietas – tur ir atkarības, dažādas traģiskas dzīves pieredzes, daudzi no viņiem, protams, arī īsti nevēlas uz ģimeni doties, un viņi dzīvo dažādās ģimeņu mājās. Otrā grupa, kas ir izkristalizējusies, ir bērni, kuri ir vairāki, respektīvi, ja vecākiem tiek pārtrauktas aizgādības tiesības, pieņemsim, ir pat gadījumi, kad ir četri, pieci, seši bērni, tā kā viņi ir auguši visi kopā, viņiem ir piesaiste vienam pie otra, viņus nedala – mums Latvijā nav ģimeņu, kas var uzņemt uzreiz tik daudz bērnu. Trešā grupa ir bērni, kuriem ir smagi funkcionāli traucējumi. Principā šīs trīs grupas ir arī tās, kas veido 90% no bērnu skaita, kas šobrīd ir palikuši bērnu namos," stāstīja Karele.

Maina aprūpes iestāžu formu

Šobrīd Latvijā ir 27 bērnu aprūpes iestādes, tomēr, kā stāstīja Labklājības ministrijas (LM) Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Ilze Kurme, šo gadu laikā ir strādāts ne tikai pie tā, lai bērnu skaits bērnu namos samazinātos, bet arī lai mainītu aprūpes iestāžu formu – tās pārtaisot par daudz mazākām institūcijām, kas pietuvinātas ģimeniskai videi, proti, no nākamā gada bērnu aprūpes iestādēs tiks samazināts aprūpes personāls, kas darbojas ar bērniem, un šāda veida iestādēs nedrīkstēs būt vairāk par 24 bērniem. Tāpat arī no 2024. gada ir plānots ieviest profesionālās, specializētās audžuģimenes bērniem un jauniešiem ar atkarību un uzvedības traucējumiem.

"Ar katru gadu ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu skaits turpina, protams, samazināties, bet joprojām aptuveni 514 bērni Latvijā, tie ir dati uz šī gada 1. janvāri, atrodas bērnu namos, bet, ja salīdzinām šajos piecos gados, tad tas ir samazinājums par 60%. Tātad pakāpeniski pieaug bērnu skaits, kas ir ievietoti audžuģimenēs, arī tas šajā laikā ir gandrīz par trešdaļu pieaudzis, tāpat ļoti daudz tiek strādāts ar to, lai bērni, kuru vecākiem aizgādības tiesības ir pārtrauktas, tiktu iecelti aizbildņi, un, ja vidēji gadā aizgādības tiesības tiek pārtrauktas aptuveni 1100 bērniem, tad trešā daļa no šiem bērniem tiek ievietota audžuģimenēs, savukārt vēl gandrīz divām trešdaļām tiek iecelti aizbildņi, un tie ir aptuveni 100 bērnu, kas nokļūst bērnu aprūpes iestādēs," teica ministrijas pārstāve.

Bērnu aprūpes iestādēs dzīvojošo bērnu skaits netiek fiksēts, jo tas mainās, kad bērniem iestājas pilngadība, un arī tāpēc, ka tiek pārtrauktas aizgādības tiesības un sistēmā nonāk jauni bērni.

"Es domāju, ka īstenojams ir tas, ka Latvijā nav neviena milzīga bērnunama, kā lielas institūcijas, kā mēs, iespējams, to saprotam no tādiem iepriekšējiem laikiem – tas ir iespējams.

Tajā pašā laikā – mazas institūcijas, kas ir ģimeniskai videi ļoti pietuvinātas, kur ir tādas uzticībā balstītas attiecības bērniem ar cilvēkiem, kas uzņemas aprūpi pār viņiem, visticamāk, ka ilgākā laikā tās saglabāsies," vērtēja Kurme.

Kā ir būt SOS mammai?

Ģimenes vērtībām pietuvināta ir Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija, labdarības organizācija, kas jau 25 gadus veido un atbalsta SOS ģimenes ar bērniem, kas palikuši bez savu vecāku gādības vai nonākuši krīzes situācijās, tostarp arī atbalstot un apmācot topošos audžuvecākus, aizbildņus vai adoptētājus.

Latvijā ir divi SOS ciemati – Īslīcē un Valmierā, tomēr pēdējos gados tiek strādāts, lai arvien vairāk SOS ģimeņu tiktu integrētas apkārtējā vidē, proti, sniedzot iespēju dzīvot ārpus SOS ciematiem, tostarp citām SOS ģimenēm. Vienā no šādām integrētajām ģimenēm dzīvo Inga, kas ir SOS mamma.

"Man dzīvē vispār ir divas profesijas, es esmu bijusi gan bibliotekāre, gan sociālais darbinieks, un pienāca tāds brīdis, kad man likās, ka es gribu darīt kaut ko citu, kaut ko jēgpilnāku.." stāstīja Inga.

Rudenī apritēs 10 gadi, kopš Inga kļuva par SOS mammu. Pašlaik viņas aprūpē ir pieci bērni – četri puiši un viena meitene, visi ir jaunieši, vecumā no 13 līdz 17 gadiem. Kā stāsta viņa pati, būt par SOS mammu nav viegli, tāpēc apzinās, ka ne katrs to varētu darīt, tomēr atbalsts, ko sniedz organizācija, laika gaitā gūtā pieredze un galvenokārt iespēja palīdzēt bērniem – ir tā vērts, tāpēc šobrīd Inga papildus SOS mammas pienākumiem ir kļuvusi arī par mentori citām audžuģimenēm.

"Pirmie gadi tiešām bija grūti, jo bērni, kad ienāk ģimenē, ienāk ar savu to zaudējuma nastu, ar savu pārdzīvojumu, un tad viņi to izpauž ar uzvedību – tas nav viegli, ja tev ir četri vai pieci bērni, kur katram ir sava problēma, un tev ar visu ir jātiek galā. Psiholoģiskā nasta ir diezgan liela, bet, par laimi, SOS sistēma ir ļoti atbalstoša, mums ir daudz apmācību, ir pieejams arī psihologa atbalsts, un tas ļoti, ļoti palīdz, jo viens cilvēks nevar zināt visas situācijas, pieredze rodas ar laiku, tas ir tāds dzīvesveids – tā ir dzīves dalīšana ar bērniem, droši vien ne katrs uz to ir spējīgs, bet man tas patīk," teica Inga.

Grūti atrast SOS vecākus

Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas direktore Ilze Paleja atzina, ka arī organizācijā ir novērots, ka vēlme kļūt par SOS vecākiem katru gadu samazinās, ko ietekmē dažādi faktori. Piemēram, nepietiekams atalgojums, bailes uzņemties šādu darbu vai tas, ka būt par SOS vecākiem vai audžuvecākiem ir kā misijas darbs, ko ne visi cilvēki vēlēsies darīt.

"Diemžēl vēlme samazinās, tas notiek visur, ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs, man liekas, ka tas ir saistīts arī ar tādu vispār sabiedrības attīstību un kaut kādu vērtību maiņu, jo SOS mammas darbs vai vispār audžuvecāku darbs ir arī vairāk tāds, man liekas, misijas darbs. Mēs arī ļoti labi zinām, ka  atalgojuma līmenis par šo darbu arī nav pietiekams un tā tālāk, bet ir ļoti grūti atrast cilvēkus, kuri vēlētos savu dzīvi veltīt un faktiski dzīvot kopā un palīdzēt sarežģītiem bērniem. Mēs vienmēr aicinām un sludinām savos sociālajos tīklos, ka mēs meklējam SOS vecākus, mammas vai arī laulātos pārus, kas vēlētos pievienoties mūsu komandai un rūpēties par bērniem.

Mēs vienmēr priecājamies, ja šādi cilvēki atsaucas, bet kopumā, ja mēs analizējam, tad atsaucība krītas, tā samazinās ar katru gadu," atzina Paleja.

Lai gan ir daudz labu piemēru – SOS ģimeņu, aizbildņu vai audžuģimeņu, tomēr joprojām daudziem bērniem palīdzība ir nepieciešama, tāpēc viens no labākajiem veidiem, kā problēmu varētu risināt, būtu no jauna aktualizēt tēmu sabiedrībā, izglītojot cilvēkus un stāstot par iespējām un veidiem, kā var bērniem palīdzēt.

"Man šajā jomā vienmēr ir dalītas jūtas – man ir prieks, kad es redzu tādu sirsnīgu SOS mammu un viņas attiecības ar bērniem, kur bērni ir izauguši un brauc ciemos, kuri saka labus vārdus, un ka viņi ir priecīgi, ka viņi ir nonākuši SOS ģimenē, no otras puses, es, protams, priecātos, ja tādas situācijas vispār nebūtu un ja bērnam nebūtu jāiet cauri tam, kam viņš iziet cauri, un arī, nonākot mūsu SOS bērnu ciematu aprūpē, ja mums vienmēr izdotos nodrošināt viņam visu to labāko, bet diemžēl dzīve ir dzīve un situācijas ir dažādas. Šajā darbā man ir tāds teiciens "kod, kurā pirkstā gribi – visi sāp", jo, ja bērnu izņem no ģimenes, tad tas ļaunums jau ir noticis, mēs varam censties kompensēt, un, cerams, pietiekami labi," teica Ģimenes modeļa aprūpes kvalitātes speciāliste un klīniskā psiholoģe Dace Beināre.

Beināre uzsvēra, ka ir arī daudz apbrīnojamu un spējīgu bērnu, kas ar visiem pārdzīvojumiem un pieredzi tiek galā, tomēr tas viņiem nebūtu jāpiedzīvo, tāpēc sabiedrībai būtu jādara viss, lai šādu bērnu būtu mazāk.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti