Montas dzīves pieredze, ceļojot apkārt, ir ļoti aizraujoša. Pati Monta sevi raksturo kā cilvēku iedvesmotāju. Un to viņa dara arī savos podkāstos - pirmie bija angļu valodā, tagad arī latviski. Pie tam viņas podkāstā var dzirdēt solo epizodes, kas nav nemaz tik bieži sastopamas latviskajos raidierakstos.
"Mana pirmā solo epizode bija par depresiju, es to ierakstīju laikā, kad man tā bija. Stāstīju, kā man ir, kā cenšos no tās tikt ārā. Vai varbūt pirmā bija angliski par, 10 lietām ko izdarīju pilnīgi garām. Tā bija vairāk tādas kā skaļa atzīšanās, jo caur "Instagram" es dzīvoju publisku dzīvi.
Atklātība cilvēkiem patīk. Tas ārējais greznais un nopulētais ir daudz, bet atklātība un uzticēšanās ir maz. Citiem tas varbūt ir neērti, bet man tas radīja brīvību. Un es to izmantoju.
Es nestāstu, piemēram, par attiecībām, kas ir starp mani un partneri, bet to. ko es stāstu, es stāstu ar domu, lai citi neizdara tādu pašu kļūdu kā es. Vai arī, ja tomēr kļūdījies, tad kārpamies ārā kopā. Pašpārmetumiem nav jēgas, jo visiem tā ir."
Tev ir skaidrojums, kāpēc latviešu valodā nav tādu solo podkāstu?
"Kauns. Cilvēkiem ir kauns runāt. Tas ir tāpat kā nostāties publikas priekšā un pateikt, "zini, kas ir, man bija depresija, es pieļāvu tādu kļūdu, esmu īsta lūzere". Es redzēju. kā to dara angļu podkāstos, kā tas cilvēkus atbrīvo un es zināju, kā tas ir man, ko tas man deva un man nebija jautājumu, vai es to gribu darīt vai nē. Es nesen stāstīju, kā man 4. klasē uzmācās, un man kopš tā laika ķermenis sastingst pie kāda ciešāka kontakta. Pēc tam man divas meitenes uzrakstīja, ka mans stāsts viņas rosināja atklāties. Tagad par uzmākšanās gadījumu es stāstu kā par savu dzīves pieredzi, bet kamēr to neizstāstīju, tas bija notikums, ko gribēju aizmirst, bet kas visu laiku mani ietekmēja. Stāstīšanā es iedvesmojos no angļu podkāstiem, kur redzēju, kā citi dara, runā par miljons reižu trakākām lietām nekā es esmu runājusi.
Un latviešu vidē tādu nav, jo es atbraucu atpakaļ, uz Latviju, satiku mammu, tēti, vecvecākus, pāris vecos draugus, tad sākās Covid-19, visu aiztaisīja ciet. Bet man nebija tādas vides, kur katru dienu jāsatiek cilvēki, jāskatās acīs un jādomā, ko viņi par mani domā. Un tā savā latviešu podkāstā tas aizgāja. Man ir vērtīgāk tas, ko izstāstu un citiem noder, nevis tas ko padomās."
Jā, interesanta likumsakarība, ka Tev apkārt, atgriežoties Latvijā pēc tik ilgas prombūtnes, nebija tik daudz to cilvēku, par kura viedokli Tu uztrauktos!
"Es pēdējos 12 gadus biju prom un nezinu, kas Latvijas sabiedrībā ir pieņemts, kā vajadzētu runāt un kā nevajadzētu runāt, par kuru tēmu var runāt un par kuru nevar.
Es esmu pieredzējusi dažādas vides, esmu Ošo komūnā dzīvojusi, kur cilvēki staigā kaili, ja vien to grib. Esmu satikusi cilvēkus, kas lieto narkotikas un tādus, kas dzīvo svētu dzīvi ašramā. Un tā visa ir patiesība, jautājums, kur Tu tajā atrodi sevi un kur Tu pats esi. Manas mammas patiesība ir, ka visi cilvēki zina, kas ir Jēzus, un kad viņai stāstu, ka tā nav, viņa netic, jo nav bijusi tajās pasaules vietās, kur nepazīst kristietību. Bet esmu daudz redzējusi. Un, ja Tu man teiktu, ka man nav taisnība un tā nevajag darīt, man ir vienalga. Jo es zinu, ka citur tas ir iespējams un ir "ok", tāpat kā ir "ok", ka Tu man nepiekrīti.
Monta stāsta, ka pagrieziena punkts, lai tiktu ārā no depresijas, bija, kad Monta sāka stāstīt kā jūtās. Spriedām, ka ja latviski būtu vairāk šādu pieredzes stāsti raidierakstos, tad tas būtu atbalsts citiem, kuri iet līdzīgu ceļu.
