ĪSUMĀ:
- Pirmās pieredzes – jau pusaudžu gados
- Uzmācas arī vīrieši varas pozīcijās
- Drošības nav arī cilvēku pūlī
- Pēc atraidījuma seko lamu gūzma
- Kā rīkoties, piedzīvojot šādas situācijas?
- Kā izskaust šādu uzvedību?
“Tās ir daudzas reizes,” sacīja Ilze*, atbildot uz jautājumu, cik bieži saskārusies ar šādu uzvedību. Pirmo reizi ar šādu uzvedību viņa saskārusies pusaudžu gados, un viena no spilgtākajām epizodēm, kas palikusi prātā, notikusi, kad Ilzei bijuši apmēram 18 gadi, – viņa gājusi pa lielveikalu un kāds cilvēks viņai iegrābies kājstarpē.
Ar līdzīgu pieredzi vasaras sākumā sociālajos tīklos dalījās vairākas sievietes – viena atklāja, ka pretimnācējs viņai ieķēries krūtīs, bet citai – kājstarpē. Abas situācijas notikušas gaišā dienas laikā publiskās vietās.
Taču nevēlami pieskārieni nav vienīgais uzmācības veids, daudz biežāk nākas dzirdēt seksuāla rakstura komentārus. “Smuks dibens. Smukas krūtis. Vai – kāds tev izmērs krūtīm?” ir daži no piemēriem, ko minēja Ilze.
Pirmās pieredzes – jau pusaudžu gados
Zane pirmo un vistraumatiskāko pieredzi atceras no ļoti agra vecuma, braucot sabiedriskajā transportā. Sēžot trolejbusā, kādā brīdī viņa pamanījusi, ka blakus stāv vecāka gadagājuma vīrietis.
“Vienā mirklī es saprotu, ka aiz manas grāmatas, ko turu sev priekšā, viņš ir izvilcis ārā savu locekli un vienkārši... Es nezināju, ko darīt, un vienkārši pievilku grāmatu pie deguna. Matīsa ielas pieturā viņš izkāpa ārā,” stāstīja Zane.
Ar uzvedību, kas neaprobežojas ar komentāriem vai piedāvājumiem, 12 gadu vecumā saskārusies arī Anna. Notikušo viņa raksturoja kā “vistrakāko un traumējošāko” pieredzi.
“Ar vilcienu aizbraucu uz galvaspilsētu, kur mašīnā pie “Origo” mani gaidīja tētis. Pa ceļam no stacijas pie manis pienāca kāds vīrietis, aiz jakas vilka mani prom un teica, ka mēs dosimies “papriecāties” un lai es nemaz nemēģinu kliegt,” atklāja Anna. “Es centos kliegt, bet šis vīrietis man spieda ciet muti. Skumjākais, ka apkārt neviens no desmitiem pieaugušo man nepievērsa uzmanību un nepalīdzēja. Šis vīrietis ar varu mani vilka prom, izsakot nepiedienīgus komentārus par manu izskatu. Tāpat viņš teica, ka es viņam iepatikos tikai kleitas dēļ.”
Kad viņa sākusi draudēt ar policiju un teikusi, ka gaida tētis, vīrietis meiteni pagrūdis un aizbēdzis.
Par notikušo meitene sākotnēji vainojusi sevi: “Pamatskolā es reti vilku kleitas, tomēr tieši todien to biju izdarījusi, un uz mirkli vainoju sevi – pati vainīga, ka uzvilki kleitu. Tikai pāris gadu laikā nonācu pie secinājuma, ka es neesmu vainīga pie tā, ka kādam pieaugušajam ir šādas problēmas.”
Arī Santa pirmo reizi ar nepiedienīgu uzvedību saskārusies pusaudžu vecumā, kad komentārus par meitenes ārieni izteikuši celtnieki, kam viņa gājusi garām.
“Jutos apjukusi, jo nesapratu, kāpēc viņi tā dara. Un biju nobijusies, jo biju viena pati, kaut arī domāju, ka virsū jau neviens man nenāks, jo viņi bija uz stalažām. Diezgan ilgi vēl jutos neomulīgi,” sacīja sieviete.
“Centra Dardedze” pārstāve Anda Avena norādīja, ka nereti šie gadījumi ir pēkšņi un negaidīti, kas sniedz emocionālu apmierinājumu un palīdz sasniegt mērķi tam, kurš šos komentārus izsaka vai pieskārienus izdara, savukārt upuris ir pārsteigts nesagatavots un nevar tik ātri noorientēties, kā uz to reaģēt.
“Viņš ir pārsteigts nesagatavots vietā, kurā viņam šķita, ka viņš ir drošībā. Un viņa robežas – vai nu emocionālās, vai fiziskās – tiek pārkāptas,” sacīja Avena.
Kā tas ietekmē cietušo, atkarīgs arī no upura personiskajām īpašībām, personības, taču kaut kādas pēdas šādi gadījumi atstāj tik un tā, norādīja “Dardedzes” pārstāve.
“Tas var uz ilgu laiku iesēsties atmiņā. Ja mums līdz šim nav bijusi nekāda pieredze intīmās attiecībās vai vispār šādā jomā, un šis ir viens no pirmajiem vai pirmais šāda veida komentārs vai pieskāriens, tas var palikt prātā un tādu nospiedumu radīt – ka tā ir aizskaroša un manas robežas pārkāpjoša,” sacīja Avena.
Viņa atgādināja, ka pusaudžu vecumā personība tikai veidojas un šajā laikā cilvēki ir viegli ietekmējami un šādas situācijas uztver citādāk nekā pieaugušie. Līdz ar to nevēlami pieskārieni var atstāt iespaidu uz turpmāko drošības izjūtu un pašapziņu.
Uzmācas arī vīrieši varas pozīcijās
Viena no pieredzēm, ar ko dalījās Santa, bija 2008. gada Dziesmu un deju svētkos, kuros viņa, tolaik 16 gadus veca, piedalījās kā koriste.
“Pēc koncerta, sadziedāšanās laikā, gāju cauri aizskatuves mājai, kas ir aiz estrādes, un pamanīju vienu no diriģentiem. Ļoti vēlējos pieiet un pateikties par koncertu un pārmīt kādu vārdu, jo biju pēc koncerta ļoti saviļņota,” stāstīja Santa. Apkārt bijuši vēl tikai daži cilvēki.
“Viņš pieliecās tuvu klāt man pie auss, es domāju, ka man kaut ko sacīs, bet viņš vienu roku aplika man ap plecu un sāka laizīt man ausi. Pēc dažām sekundēm viņš atliecās, laikam vēl pat man kaut ko teica, bet es neatceros, ko. Es pateicu paldies un aizgāju prom. Biju ļoti apjukusi un pārsteigta, jutos diezgan pretīgi, bet vispār nesapratu, ko pat domāt tajā brīdi. Aizgāju uz tualeti noskalot ausi, un domāju, kāpēc viņš tā darīja. Ilgi par to domāju un jutos diezgan bēdīga. Un vēlāk arī dusmīga. Šis palicis atmiņā kā nejauks atgadījums, jo pēc tam jutos dusmīgi un skumji. Un iespaids par diriģentu arī sabojājās,” atklāja sieviete.
Situācijā, kurā nepiedienīgi uzvedas vīrietis varas pozīcijā, piedzīvojusi arī Agnese. Viņa bijusi lekciju kursos, ko vadījis cilvēks, ar kuru uzņēmums, kurā sieviete strādāja, vēlējās veidot kopīgu projektu. Priekšniece palūgusi, lai Agnese ar šo vīrieti parunā.
Viss bijis normāli “līdz brīdim, kad viņš man pieskārās rokai, ar tekstu: “Vai, kas tad tas tāds?!”
Agnese sākumā padomājusi, ka kaut kas pielipis vai netīrs, taču izrādījās, ka vīrietis pamanījis vienu no viņas tetovējumiem. Viņa apjukusi un neko nav atbildējusi. Vīrietis prasījis, vai viņai ir vēl kādi tetovējumi, kas nav redzami, uz ko Agnese atbildējusi apstiprinoši un turpinājusi stāstīt par projekta ideju.
“Kopš tā mirkļa, varēja redzēt, ka viņš vispār neklausās, ko es stāstu, pilnīgi aizpeldējis kaut kur citur un viņš ar acīm tā kā mani “skenē” un, pusvārdā pārtraucot mani, teica: “Zini, man nav bijusi baigi lielā pieredze gultā ar tetovētām sievietēm. Es nezinu, kāds sekss ir ar tādām.” Un piemiedza ar aci.”
Tad vīrietis strauji nomainījis tēmu, un Agnese aizgājusi atpakaļ uz savu vietu. Dienas beigās viņa sapratusi, ka ir vēl viens jautājums pasniedzējam kā “profesionālim” un pēc lekcijas “sakostiem zobiem, gāju pie viņa”. Telpā bijuši vēl pāris cilvēki, tāpēc Agnese domājusi, ka varbūt viņš sapratis, ka tas nav pieņemami un neko neteiks. Taču, kamēr sieviete runājusi ar pasniedzēju, citi bija devušies prom.
“Gāju pakaļ savām mantām, lai ietu mājās. Viņš nāk man aiz muguras un jautā, uz kurieni es tagad iešu, varbūt mums ir pa ceļam, viņš varētu mani aizvest mājās, un tur es viņam varētu parādīt visus savus apslēptos tetovējumus. Tā intonācija tik gluma un pretīga, un vienā brīdī viņš man uzlika roku uz pleca, bet ne ilgi, es ātri nopurināju nost,” atcerējās Agnese. “Tajā brīdī man galvā vienkārši nesaslēdzās kopā, kā viņš šo visu ir paspējis jau safantazēt. Es pagriezos pret viņu, man izspruka ņirdzīgs: “Pfft, nē!” un es izgāju no ēkas.”
“Stulbākais ir tas, ka es sāku analizēt, kāpēc viņš tā atļāvās, vai es biju ne tā apģērbusies, vai es kaut ko ne tā pateicu un tā tālāk.
Nē! Bija ziema un man mugurā bija džemperis” stāstīja Agnese. Pēdējo sarunu bija dzirdējušas gaitenī sēdošās kursa biedrenes, un sieviete sākusi domāt: “Ko viņas padomās, varbūt viņas domā, ka es šādi mēģinu tikt pie labākām atzīmēm?”
Agnese sacīja, ka bija “pilnīgi neloģiskas domas galvā”.
Par notikušo viņa pastāstījusi pāris tuvākajiem draugiem un saņēmusi dažādas reakcijas – daļa aicināja rakstīt sūdzību mācību iestādei, ziņot priekšniecībai, bet citi pasmējušies, ka “čalis viņa vecumā mēģina paflirtēt”.
Drošības nav arī cilvēku pūlī
Lai arī varētu šķist, ka publiskās vietās cilvēki ir lielākā drošībā, diemžēl atklājas, ka nereti tā nav patiesība. Zanei, kurai pirmā pieredze ar seksuālo uzmācību bija trolejbusā, līdzīgas situācijas nācies piedzīvot vēl vairākas reizes.
Ar nepiedienīgu uzvedību sabiedriskajā transportā sastapusies arī Linda. Reiz viņa ar starppilsētu autobusu devusies pie vecākiem. Bija ziema, ārā bijis tumšs, bet brauciens ilgst apmēram četras stundas. Transports bijis diezgan pilns, un Linda priekšējā solā ievērojusi kādu vīrieti.
“Tas, kā viņš turēja telefonu, šķita mazliet aizdomīgi – kamera bija pavērsta pret mani,” stāstīja Linda. Sākumā viņa tam uzmanību nepievērsa, līdz tas palicis uzkrītoši ilgi. Logā aiz vīrieša bijis redzams telefona ekrāna atspulgs. “Izmakšķerēju no somas apakšas brilles, un man bija taisnība. Teju kā dienā atspulgā redzēju to, ka tieku filmēta.”
Nepatīkama pieredze bijusi arī Marijai, ko viņa piedzīvojusi kāda koncerta laikā, kad bija apmēram 17 gadu veca. “Bijām ar draudzeni, cilvēku bija ļoti daudz un, ejot cauri pūlim, sajutu uz sevis neskaitāmas rokas. Gan uz dibena, gan ķermeņa, gan krūtīm. Visur,” viņa stāstīja. “Tolaik biju maza un vispār nezināju, kā uz to reaģēt, tikai tik, cik ievilkties sevī, jo bija pretīgi.”
Taču pieskarties sievietēm varmākas atļaujas ne tikai apstākļos, kad visapkārt ir daudz cilvēku, kas varētu viņam ļaut pazust pūlī. Zanei reiz, ar autobusu dodoties uz darbu, kāds vīrietis, kāpjot ārā, nobrauca ar plaukstu gar pēcpusi un piemiedza ar aci. Savukārt Annas pieredze liecina, ka apkārtējie, kas pamana nepieņemamu uzvedību, mēdz būt vienaldzīgi.
“Gaidot trolejbusu, kāds vīrietis, vecāks par 40 gadiem, man uzšāva mežonīgi sāpīgu pliķi pa dibenu un vairākkārt centās pieskarties, sekoja un izteica ļoti seksuāla rakstura komentārus,” viņa stāstīja. Apkārt bijuši vairāki vīrieši, kuri smaidījuši un smējušies, un dažas sievietes, kuras centās pašas izvairīties no varmākas. “Tās pāris minūtes ir vienas no pretīgākajām visā manā dzīvē, jo tajā brīdī jutos bezpalīdzīga. Esmu sieviete, kas zina, ka lielākoties visu var pati, tomēr fiziski es šim cilvēkam neko nevarēju izdarīt. Centos viņa rokas aizsist prom, tomēr tas viņu neapturēja. Vienīgais risinājums bija iet uz citu pieturu, tomēr arī tas nelīdzēja, jo šis varonis izvēlējās man sekot. Vienīgais par ko es varēju domāt bija – vai tas ir normāli, ka man jākavē darbs, skrienot uz cita sabiedriskā transporta pieturu, jo kāds vīrietis nevar savaldīties?” viņa vaicā.
Pēc atraidījuma seko lamu gūzma
Lai arī reizēm pēc tam, kad vīriešiem tiek aizrādīts, ka viņu komentāri vai pieskārieni ir nevēlami, viņi liekas mierā, nereti tas mēdz izsaukt spēcīgu reakciju un tālāku sievietes pazemošanu.
“Pie pārejas gaidot luksoforā zaļo gaismu, kāds piedzēries vīrietis nostājas blakus un mēģinot aplikt roku ap vidukli un uzstāja, ka man vajadzētu viņam doties kaut kur līdz,” stāstīja Zane. “Kad pieklājīgi palūdzu, lai neaiztiek mani, viņš nosauca mani par vietējo mauku un klāt piebilda, ka man laikam esot mēnešreizes.”
Arī Linda atklāja, ka izvairīšanās no šādiem cilvēkiem mēdz beigties ar verbālu agresiju.
“Nevajag pat būt pusplikai sabiedrībā, lai dzirdētu komentārus – kādas skaistas kājas, ko dari šovakar, iedosi numuru?” Saņemot noraidošu atbildi, sekojot: “Kāpēc nē? Lepna esi? Mauka!”
Parasti no nevēlamiem tipiem atbrīvoties, saglabājot pieklājību, neizdodas, stāstīja Katrīna. “Sēžat, piemēram, ar draudzeni pie galdiņa, un piesēžas kāds nepazīstams vīrietis. Viņš nepajautā, vai grib kompāniju, vai drīkst. Nelaime ir tāda, ka liela daļa sieviešu ir audzinātas un socializētas tādā veidā, ka viņas neteiks neko. Viņas pie sevis purpinās, bet neko neteiks,” viņa sacīja, piebilstot, ka pati parasti aizrāda. Taču tas bieži tiek ignorēts.
“Tev jākļūst bezmaz vai rupjam, jākliedz, lai viņš liktu jūs mierā. Un tad viņš, protams, tevi nosauc par histēriķi vai trako lesbieti, vai vēl kaut ko. Bet mierīgā veidā reti izdevies atrisināt šādas situācijas, kad ir tā nevēlamā uzmanība.”
Līdzīga pieredze bijusi arī Zanei. “Esmu gan pati saņēmusi pārmetumus, gan redzējusi, kā pārmet citām sievietēm, kad publiski tiek lūgts, lai vīrieši šo uzmanību neizrādītu. Citi saka, ka tas viss jāuztver kā kompliments, sievietes esot pārāk dramatiskas. Manuprāt, šie vīrieši neapjēdz to, cik ļoti lielas bailes šīs situācijas rada, un varbūt, ja viņi to saprastu, kaut kas mainītos.”
Kā rīkoties, piedzīvojot šādas situācijas?
Sarežģīts moments, nonākot šādā situācijā, ir, ka tas notiek negaidīti, portālam LSM norādīja sertificēta klīniskā un veselības psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste Aiga Ukstiņa-Žieda. Uz to cilvēkiem ir trīs tipiskās reakcijas – cīnīties, bēgt vai sastingt.
“Mūsu varā nav īsti ietekmēt vai paredzēt, kā mēs tajā brīdī reaģēsim,” sacīja Ukstiņa-Žieda, norādot, ka jebkura no reakcijām ir normāla un adekvāta.
Psiholoģe sacīja, ka vienmēr ir svarīgi rūpēties par savu drošību un uzticēties intuīcijai, un, ja šķiet, ka kāda persona ir aizdomīga, mēģināt iet tuvāk cilvēkiem un iespējami izvairīties vai lūgt palīdzību apkārtējiem.
“Sievietēm mēdz būt ieaudzināts, ka jābūt atsaucīgām, laipnām, pieklājīgām. [Vajag] atgādināt sev, ja man intuīcija vai izjūta saka, ka kaut kas nav droši, man nav jābūt pieklājīgai,” viņa teica. “Es varu ļoti strauji mainīt ielas pusi, es varu pateikt: “Nenāc klāt!”. Es varu mēģināt izvairīties, tas ir reālākais – ja tas ir iespējams.”
Savukārt tad, ja šāda persona tuvojas pēkšņi, mēs nevaram prognozēt, kāda būs mūsu reakcija. Tas, ko var darīt pēc tam, ir mēģināt sevi emocionāli atbalstīt, norādīja psiholoģe. “Ļoti normāla, cilvēcīga reakcija būtu piezvanīt kādam draugam vai radiniekam – jebkuram atbalsta cilvēkam – un vienkārši ventilēt emocijas. Tā būtu pirmā ļoti veselīgā lieta, ko darīt,” sacīja Ukstiņa-Žieda.
“Emociju ventilēšana ir ļoti svarīga, lai mēs to spriedzi, bailes, dusmas, trauksmi, bezspēcības un netaisnības sajūtu mazinātu un gūtu atbalstu.”
Viņa norādīja, ka Latvijā ir gana daudz cilvēku, kuriem ir iepriekšēja vardarbības, tostarp seksuālas vardarbības, pieredze, kam šādi notikumi var “izcelt” iepriekšējās traumas. Par to var liecināt ieilgusi reakcija pēc notikuma, kas var izpausties kā ilgstošas bailes, panikas izjūta, izvairīšanās no vietām, kas saistās ar šo notikumu, trauksme, nedrošība, atkārtotas atmiņas par notikumu. Šādos gadījumos Ukstiņa-Žieda aicināja meklēt palīdzību, piemēram, zvanot cietušo vai krīzes tālrunim, runājot ar atbalsta personām. Ja tas nelīdz un turpinās ilgāk par divām nedēļām, psiholoģe aicināja meklēt speciālistu palīdzību.
Gadījumos, ja varmāka regulāri tiek manīts vienā apkaimē, viņa aicināja ieņemt aktīvu pozīciju un zvanīt policijai.
Katrīna stāstīja, ka dzīves laikā policijā vērsusies vairākkārt dažādu iemeslu dēļ, taču ne reizi pēc tam, kad piedzīvojusi seksuālu uzmācību, viņai šāda doma nav bijusi prātā.
Dažas par notikušo pastāstījušas draugiem vai citiem tuviniekiem, bet no sievietēm, ar kurām sarunājās portāls LSM, neviena nebija vērsusies policijā. “Šobrīd nav arī nekāds veids, kā kaut kur ziņot par pretīgu uzvedību, jo neviens jau neko nedarīs par pateiktu “joku” vai seksuāla rakstura izteikumiem, ejot pa ielu,” sacīja Santa.
Ilze uzskata, ka no vēršanās policijā šādos gadījumos nebūtu “nekādas jēgas”, jo “tas ir viens mirklis un viss”, un viņa nezina, kā varētu kaut ko pierādīt, tomēr viņa gribētu, lai būtu formāts, kā to iespējams darīt.
Valsts policijā (VP) portālam LSM apstiprināja, ka pašlaik seksuāla uzmākšanās nav definēta, taču tik un tā aicināja cietušos šādos gadījumos vērsties policijā.
“Šobrīd likumdošanā seksuāla uzmākšanas nav definēta un attiecīgi par to nav paredzēta atbildība. Taču tas nenozīmē, ka tā ir atļauta. Katrs gadījums tiek vērtēts individuāli un, ja persona jūtas aizskarta, aicinām vērsties ar iesniegumu Valsts policijā,” norādīja VP Sabiedrisko attiecību nodaļas vecākā speciāliste Gita Gžibovska.
“Saņemot iesniegumu, Valsts policija vērtē izdarītā pārkāpuma vai nozieguma smagumu un notikušā apstākļus. Seksuālas uzmākšanās gadījumi var tikt kvalificēti gan pēc Administratīvās atbildības likuma kā sīkais huligānisms, gan atsevišķos smagākos gadījumos arī pēc Krimināllikuma 160. panta pirmās daļas – par seksuālu vardarbību, par ko paredzētais sods ir krietni bargāks.”
Savukārt par to, vai ir zināms, cik bieži ir šādi gadījumi, Gžibovska skaidroja: “Ņemot vērā, ka nav atsevišķa panta par seksuālu uzmākšanos, Valsts policijai nav pieejama statistika par šādiem gadījumiem.”
Savukārt IeM portālam LSM uz jautājumiem, vai ar esošo likumdošanu ir gana problēmas risināšanai un vai ir apsvērts variants par papildu regulējuma ieviešanu, atbildēja: “Iekšlietu ministrijas rīcībā nav informācijas, ka pastāvētu šķēršļi, lai varētu vērsties pret personām, kas veic šāda veida darbības. Uzskatām, ka pašreizējais tiesiskais regulējums ļauj saukt pie atbildības attiecīgās personas, Valsts policijai katrā individuālā gadījumā vērtējot pārkāpuma būtību un raksturu.”
Kā izskaust šādu uzvedību?
Gan Katrīna, kura pēdējos divus gadus dzīvo ārvalstīs, bet sarunas laikā bija Latvijā, gan Ilze, kura agrāk dzīvojusi ASV, uzskata, ka Latvijā seksuālās uzmācības problēma ir izplatītāka nekā Rietumos.
Par to, kā mazināt šādu uzvedību, viedokļi dalās. Ieva pauda, ka to “izmainīt būtu praktiski neiespējami”, jo “vīrieši vienmēr seksualizēs sieviešu kustības, izskatu vai runas manieri”. Kaut gan atspoguļojums medijos vai kampaņas problēmu aktualizē, “lai redzētu kaut nelielus uzlabojumus, ir vajadzīgi darboties ilgtermiņā, nevis tikai ar uzplaiksnījumiem,” pauda sieviete.
Savukārt Santa uzskata, ka šādu uzvedību varētu mainīt sabiedrības izglītošana, ka tā nav pieļaujama. “Visu laiku runā tikai par to, ka meitenēm nevajag ģērbties tik atklāti un izaicinoši uzvesties, bet par to, ka vīriešiem vajadzētu būt pieklājīgiem un nevajadzētu šādi izturēties, runā maz vai vispār nemaz. Man liekas, mūsu sabiedrībā joprojām izplatīti seksistiski “jociņi” un uzvedība, un tas daudziem liekas normāli,” pauda sieviete.
Līdzīgi domā arī Anna, kura norādīja, ka šī ir milzīga problēma, ar ko viņas lokā saskārusies teju ikviena sieviete.
“Problēma, manuprāt, ir tajā, ka atsevišķi vīrieši nespēj sevi kontrolēt, kā arī daļa sabiedrības nespēj atzīt to, ka šāda rīcība ir nepieņemama neatkarīgi no apstākļiem,” viņa sacīja.
Viņasprāt, ir ļoti svarīgi mācīt tieši jauniešiem, kāda ir starpība starp nevainīgu komplimentu un seksuālu uzmācību.
“Tāpat uzskatu, ka jāmudina upurus runāt par savu pieredzi un jāsniedz viņiem atbalsts, ja tāds nepieciešams. Seksuāla vardarbība un uzmācība ir tādi tabu temati, par kuriem mums nepatīk runāt,” teica Anna, aicinot šīs tēmas aktualizēt, jo ir “droša, ka tie, kuri praktizē seksuālo uzmācību, vēlāk arī kļūst par seksuāliem varmākām. Domāju, ka ar cīņu pret seksuālu uzmācību mēs varētu arī cīnīties pret seksuālo vardarbību un dzimumnoziegumiem.”
Arī Ukstiņa-Žieda norādīja, ka ir svarīgi nebūt vienaldzīgiem, salīdzinot to ar bulingu skolās. “Klasē ir daži varmākas, bet vairums ir skatītāji. Principā vardarbība var notikt tikai tad, ja skatītāji neiejaucas, ja skatītāji ir vienaldzīgi vai ignorē notiekošo,” sacīja psiholoģe. Redzot šādus gadījumus, viņa aicināja novērtēt situāciju un kaut vai nostāties fiziski blakus otram. “Tas vienmēr ir par to: nepalikt vienaldzīgiem un atcerēties, – ja kādam dara pāri un es uz to skatos, man ir arī līdzatbildības daļa. Ar attieksmi mēs ļoti skaidri demonstrējam, ka šis [seksuāla uzmācība] nav OK.”
Kā norādīja Anda Avena, jautājums par šādas uzvedības toleranci ir jautājums par cieņu. “Te ir runa par to, cik lielā mērā sabiedrība ir iemācījusies cienīt sevi, cienīt otru cilvēku, cienīt viņa robežas,” sacīja “Dardedzes” pārstāve, norādot, ka izglītošanu var sākt jau bērnībā.
“Ir liels jautājums par to, kā mēs šo [izglītošanu] veicam ģimenē. Ka arī ar bērnu mēs nedarām visu, kas ienāk prātā, ka ņemam vērā, kā viņš jūtas, ņemam vērā viņa “nē”, kad tas ir iespējams. Šī trenēšanās jautāt piekrišanu, saņemt piekrišanu vai arī sadzirdēt to “nē” un ņemt to vērā sākas jau bērnībā,” sacīja Avena, piebilstot, ka iepriekšējām paaudzēm šīs prasmes, iespējams, trūkst.
Lai arī bērnu izglītošana varētu palīdzēt šīs problēmas izskaust nākotnē, ar tām joprojām saskaras un tās turpina veikt pieaugušie. Šādas uzvedības mazināšanai nepieciešams izglītot sabiedrību, ka arī šādas “mazās” lietas nav pieņemamas, sacīja Avena.
“Jo tolerantāki mēs esam pret mazām lietām, jo vieglāk tas var aiziet arī uz kādiem nopietnākiem aizskārumiem,” viņa teica. “Mums ir jāskaidro sabiedrībai, ka arī tie it kā nelielie aizskārumi nav maznozīmīgi, tie var radīt sekas, un tā ir tā sabiedrība, kurā būs arī tava ģimene un tavi bērni.”
Taču, kamēr šāda uzvedība tiek tolerēta, sievietes turpina ar to saskarties, un tas ietekmē viņu ikdienu. “Man ir 20 gadi, un es bieži vien baidos atrasties uz ielas viena pat gaišā dienas laikā. Tāda sajūta, ka māju nedrīkst pamest bez piparu gāzes vai kabatas naža,” pauda Zane.
*Visu rakstā minēto sieviešu vārdi ir mainīti.
