Pirmkārt, ļaujiet apsveikt Jūs un Lietuvu tās simtajā gadadienā! Lietuva bija pirmā no trijām Baltijas valstīm, kas pasludināja neatkarību, un tobrīd tas bija gana izaicinošs uzdevums. Vai fakts, ka bijāt pirmie no trijiem, kaut kādā veidā ir ietekmējis turpmākos simt gadus?
Artūrs Žurausks: Paldies par Jūsu apsveikumu! Es gribu norādīt, ka 1918. gada 16. februārī Lietuvas Padome nobalsoja par uz demokrātiskiem principiem balstītas Lietuvas valsts atjaunošanu ar galvaspilsētu Viļņā. Protams, mēs esam ļoti lepni par savu valsti, kas pirms simt gadiem pasaulē bija gandrīz pilnībā aizmirsta. Mūsu valstiskuma atjaunošanas pasludināšanai nenoliedzami bija milzīgs iespaids uz Lietuvas kā demokrātiskas valsts turpmāko attīstību. Tas ielika stabilus pamatus mūsu tālākajai virzībai. Tā kā mums jau iepriekš bija ļoti nopietna valsts kopīgi ar Poliju, mums bija arī spēcīgas tradīcijas. Jau 1920. gadā lietuvieši pirmo reizi piedalījās Seima vēlēšanās, un tas nozīmē, ka demokrātiskos principus mēs centāmies ieviest dzīvē jau no paša sākuma. Un šo tradīciju sekas mēs jūtam arī šodien, kad Lietuva ir vienlīdzīga valstu saimes dalībniece un kad mūsu unikālās vēsturiskās pieredzes dēļ mūsu balsi ne tikai sadzird, bet arī uzklausa.
Visu triju Baltijas valstu vēsture šo 100 gadu laikā ir bijusi visai līdzīga. Taču gribētu Jūs aicināt nosaukt trīs, jūsuprāt, galvenos notikumus, kas raksturo Lietuvu šo 100 gadu laikā.
Pirmo jau es minēju – tās ir 1920. gada pirmās demokrātiskās vēlēšanas, kas kalpoja par pamatu mūsu turpmākajai attīstībai. Otra varētu būt mūsu mežabrāļu pretošanās padomju okupācijai, kas pierādīja mūsu vēlmi būt neatkarīgiem un par to cīnīties. Un, protams, 1990. gada 11. marts, kad tika atjaunota mūsu neatkarība. Tie ir trīs galvenie notikumi, bet gribētos pielikt klāt vēl divus… Nē, pat trīs momentus. Viena ir Baltijas valstu vienotības izpausme, mūsu valstu iedzīvotājiem sadodoties rokās Baltijas ceļā. Otra ir pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO 2004. gadā. Un kā valstij, kurai otrā reliģija ir basketbols, noteikti ir jāatceras 1937. gads, kad Lietuvas nacionālā izlase kļuva par Eiropas čempioniem.
Jūs pieminējāt Baltijas valstu vienotību. Parasti, kad kaut kur pasaulē tiek runāts par neatkarības centieniem šajā reģionā, Baltijas valstis tiek minētas kā viens veselums. Kā Jūs raksturotu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pašreizējās attiecības? Vai tās ir tikpat ciešas kā agrāk? Vai varbūt šajās attiecībās vērojami kādi izaicinājumi?
Es gribētu uzsvērt, ka Baltijas valstis kopīgi tiek minētas ne jau kādas sakritības dēļ. Mūsu reģionus vēsturiski vieno spēcīgas sadarbības saiknes. Kopš neatkarības atjaunošanas mēs esam zinājuši, ka, tikai darbojoties kopā, mēs varēsim veiksmīgi integrēties eiroatlantiskajā saimē. Mēs kopīgi attīstām dažādus enerģētikas un transporta savienojumu projektus. Mēs tiešām esam kaimiņi, un globālā digitālā pasaule mūs ir satuvinājusi vēl vairāk, ļaujot vēl veiksmīgāk reklamēt mūsu valstis. Mēs redzam, ka politiskajos un drošības jautājumos mūsu pozīcijas ir praktiski vienādas. Protams, katrai valstij ir arī savas intereses, kuras tā cenšas aizsargāt. Es runāju arī par ekonomiskajām interesēm, jo
daudzkārt mūsu valstis atrodas ļoti sīvā konkurences cīņā par tirgu un klientiem. Tas ir pilnīgi normāli, taču galvenais, ka pamatā ir mūsu solidaritāte un sadarbība.
Runājot par interesēm - pavisam nesen asas diskusijas izraisījās par mūsu kopējo projektu “Rail Baltica”un Lietuvas puses iebildumiem pret uzņēmuma “RB Rail” izpilddirektori un valdes priekšsēdētāju Baibu Rubesu. Ir izskanējušas pamatotas bažas, ka šādu strīdu dēļ projekts var pat izgāzties vai var tikt zaudēta Eiropas Savienības nauda. Vai Jums neliekas, ka šie nelielie kaimiņu strīdi var pāraugt kaut kādā lielākā konfliktā?
Šis ir milzīgs projekts. Vairāk nekā piecus miljardus eiro liels. Un, protams, katrai valstij ir savas intereses, kuras mēs cenšamies aizstāvēt. Taču mūsu pozīcija ir absolūti skaidra – šis projekts ir jārealizē noteiktajā laikā. Nenoliedzami, šāda projekta gaitā parādās atšķirīgi viedokļi par vadības stilu un rodas dažādas jaunas idejas. Man tiešām šķiet, ka šoreiz jautājums ir par vadības stilu, un es esmu pārliecināts, ka visām trijām Baltijas valstīm izdosies atrast risinājumus šī projekta iekšienē.
Tātad, jūsuprāt, šeit ir jautājums tikai par biznesa jautājumiem un vadības stilu, nevis par politiskām domstarpībām?
Es domāju, ka jā. Jo mēs šeit politiku nesaskatām.
Es gribēju jautāt par vēl kādi interesantu lietu. Ja mēs runājam par investīciju vidi abās mūsu valstīs, tad redzam, ka lietuviešu investīcijas Latvijā sasniedz aptuveni miljardu eiro, kamēr latviešu investīcijas Lietuvā ir aptuveni trīs reizes mazākas. Ļoti iespējams, tas izskaidrojams ar veikalu tīkla “Maxima” klātbūtni Latvijā. Kas padara mūsu valsti par tik pievilcīgu investīcijām? Un varbūt Jums ir minējums par to, kāpēc latvieši tik nelabprāt investē Lietuvā?
Es domāju, ka izskaidrojums ir ļoti vienkāršs.
Mēs esam kaimiņi un, kā uzskata mūsu uzņēmēji, Latvija ir tikpat kā mūsu pašu mājas tirgus. Bet, protams, investīcijas no Latvijas puses vienmēr tiek laipni gaidītas.
Varbūt ir kādas īpašas sfēras, kurās Jūs vēlētos redzēt lielāku Latvijas uzņēmēju iesaistīšanos un lielākas investīcijas?
Tas, protams, ir atkarīgs no latviešu uzņēmējiem un no tā, kur viņi saskata labas biznesa iespējas. Inovatīvie sektori, dabaszinātnes, informācijas tehnoloģijas. Varbūt tad mums būtu iespējas kopīgi iziet plašākā tirgū. Es nerunāju par Krieviju, bet, piemēram par Āzijas tirgu vai kaut ko tamlīdzīgu. Manuprāt, ja būs interese, gan paši uzņēmēji atradīs veidus, kā to paveikt.
Jūs jau pieminējāt Krieviju, tāpēc es gribētu nedaudz pievērsties ārpolitikai. Pēdējo triju četru gadu laikā Lietuva ir pierādījusi sevi kā gana stingru Ukrainas pozīcijas aizstāvi, ir stingri nostājusies pret Krieviju. No otras puses, jums kaimiņos ir Polija, kas pēdējā laikā tiek visai pretrunīgi vērtēta par tās īstenoto konservatīvo un nacionālistisko politiku. Tomēr man rodas priekšstats, ka Lietuvas ārpolitiskā nostāja tiek visai labi sadzirdēta arī pārējā Eiropā. Kā Jūs pašlaik redzat Lietuvas pozīciju Eiropā?
Mēs tiešām cenšamies būt ļoti aktīvi uz Eiropas skatuves. Un mūsu nostāja, tāpat kā Eiropas Savienībai, ir balstīta uz vērtībām.
Ņemot vērā mūsu vēsturisko pieredzi, mēs zinām, ko nozīmē zaudēt savu zemi un kā ir būt okupētiem.
Tieši tāpēc mēs aktīvi iesaistāmies jautājumos, kas saistīti ar Gruziju un Ukrainu, jo mēs atceramies, kurš savulaik uzbruka Ukrainai, kurš nelikumīgi anektēja Krimu un kurš joprojām turpina karot Austrumukrainā. Tāpēc nekādu kompromisu nevar būt, jo jautājums ir par pamatvērtībām un starptautisko tiesību pamatprincipiem. Tieši balstoties uz šiem principiem, mēs arī veidojam savu politiku.
Runājot par Lietuvas kaimiņu Poliju: jūs abas esat katoļu valstis ar ilgu kopīgu vēsturi. Polijas vadība tiek kritizēta par tās visai nacionālistisko un konservatīvo politiku. Kā Jūs vērtējat kaimiņvalstī notiekošo, un varbūt Lietuva cenšas norobežoties no šādas politikas?
Nē, mēs nemaz nevaram distancēties, jo Polija ir mūsu kaimiņš, stratēģiskais partneris, kā arī ļoti nozīmīgs spēlētājs uz Eiropas skatuves. Man ir pārliecība, ka visas problēmas un izaicinājumi, kas saistīti ar Poliju, tiks atrisināti Eiropas Savienības iekšienē bez jebkādām sankcijām vai kaut kā tamlīdzīga. Tikai dialoga ceļā ir iespējams atrisināt jebkādas domstarpības.
Ir ļoti daudz diskusiju par pašas Eiropas Savienības nākotni, īpaši pēc Lielbritānijas izstāšanās no bloka. Tiek rosināta kodola valstu jeb eirozonas ciešāka integrācija. Kurš scenārijs ir vēlamākais Lietuvai – ciešākā integrācija, lielāka fragmentācija vai sadarbība kādās mazākās aliansēs?
Es domāju, ka mūsu pozīcija ir ļoti skaidra – mēs atbalstām ciešāku integrāciju. Jo mēs, tāpat kā Latvija, esam dziļi integrēti Eiropas Savienībā.
Eirozona, Šengena un tā tālāk. Tāpēc tikai šādā veidā – kopā – mēs varam būt spēcīgāki un ciešāk integrēti.
Tas pats attiecas arī uz NATO?
NATO bez jebkādām šaubām ir mūsu drošības un neatkarības garantija. Mums ir reālas kolektīvās aizsardzības garantijas, jo daudznacionālos alianses spēkus Lietuvā pašlaik pārstāv spēki no 23 alianses dalībvalstīm. Tā kā draudi mūsu drošībai joprojām saglabājas, visas NATO teritorijas aizsardzība gar alianses austrumu robežu arī turpmāk būs viena no mūsu galvenajām prioritātēm. Šajā gadā NATO samitā Lietuva un tās sabiedrotie centīsies panākt vēl lielākas drošības garantijas, veicināt ātrāku lēmumu pieņemšanu NATO.
Atgriezīsimies pie Lietuvas simtgades svinībām. Kādi būs šī gada centrālie notikumi, un kādus pasākumus apmeklēt Jūs aicinātu arī Latvijas iedzīvotājus?
Protams, centrālās svinības būs tieši šodien, 16. februārī Viļņa, uz kurām paredzējušas ierasties arī 12 ārvalstu līderu un karalisko ģimeņu delegācijas, tostarp arī Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Protams, būs arī ļoti plaša kultūras programma… Starp citu, tieši šorīt no Rīgas autoostas uz Viļņu startē bezmaksas autobuss, kura pasažieriem tiks piedāvāta plaša izklaides pasākumu programma Viļņā visas dienas garumā. Un es zinu, ka ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji bija pieteikušies uz šādu braucienu, lai piedalītos Lietuvas svinībās.
Protams, visa gada garumā būs ļoti plaša kultūras programma, kuras viens no galvenajiem akcentiem ir sadarbība ar pārējām Baltijas valstīm.
Tāpēc dažādi pasākumi notiks arī Latvijā, Igaunijā un citur pasaulē. Tā, piemēram, Baltijas simbolismam veltīta izstāde Parīzes Dorsī muzejā, kur no mūsu puses tiks rādīti Čurļoņa darbi un ko atklās Francijas prezidents. Tāpat koncerti Eiropas lielākajās koncertzālēs Varšavā, Berlīnē, Birmingemā, Stokholmā. Tāpat visas trīs Baltijas valstis aprīlī kopīgi piedalīsies Londonas grāmatu izstādē. Tā kā programma ir ļoti plaša un ceru, ka Lietuvu šogad ļoti spilgti saskatīs gan Eiropā, gan aiz tās robežām.
Arī Rīgā šī gada septembrī gaidāma mūsu operas un baleta tūre. Iespējams, ka iepriekš minētā izstāde no Dorsī muzeja nākamgad varētu atceļot arī uz Latviju.
Un noslēgumā gribētos uzdot tādu filozofisku jautājumu par nākamajiem 100 gadiem. Kādu Jūs vēlētos redzēt Lietuvu turpmākajā gadsimtā?
Gan es, gan mani tautieši noteikti vēlamies redzēt Lietuvu kā neatkarīgu, stabilu un ekonomiski attīstītu valsti ar augstākajiem dzīves standartiem.
Protams, ir ļoti grūti prognozēt turpmāko notikumu attīstību… Bet mēs pašlaik atrodamies uz ļoti laba ceļa, lai mūsu nākamās paaudzes varētu dzīvot drošā un plaukstošā valstī.
