„Viss sākās ar to, ka no Ventspils piezvanīja Ventspils muzeja pedagoģe Līga Reitere. Viņai vajadzēja tautastērpa vestei pogas. Tad izdomājām, kāpēc gan neizmantot viena santīma monētas. Ļoti apaļš un vēl smuks ģerbonītis virsū. Tā tas viss sākās. Pārsvarā virspusē ir ģerbonītis, jo, piemēram, vecajās etnogrāfiskajās pogās bija cara laika ērglis. Mēs domājām - kāpēc gan mēs tā nevaram?
Tā lieta ir tāda paliekoša. Mājas varbūt tas santīms kaut kur mētājas, bet, ja ir podziņas, tās var piešūt, nodot nākamajām paaudzēm,” saka rotkalis Andris Grebis.
Rotkalis spriež, ka cilvēki nozīmi var piešķirt arī gada skaitlim, kad santīms izgatavots. Kopā ar ģerboni gada skaitlis uz santīma pogas ir labi saskatāms.
”Ir pamatforma un pretforma, santīms pa vidu un bungājam. Ņemam nākamo izliekumu. Zīmējums tad paliek nemainīgs. Ja liec uzreiz, tad zīmējums var pazust. Roku darbs – tas tā labi izskatās,” dažu minūšu laikā pogu pagatavo rotkalis Roberts. Pogas izliektajā iekšpusē Roberts pielodē cilpiņu, caur kuru pogu var piešūt pie apģērba – krekla vai vestes -, kā nu katram pašam tīk. Vienai etnogrāfiskai vestei jāizkaļ pat četrdesmit pogas, stāsta rotkaļi: ”Tiek saglabāta mūsu Latvijas naudiņa, un tās vērtība tiek pat palielināta. Cilvēkiem patīk, izrāda interesi un ir labas atsauksmes, tad vēl lielāks prieks to darīt.”
Latvijas Bankai pret šādām radošām rotkaļu izpausmēm iebildumu neesot, stāsta Andris Grebis: ”Mums deva atbildi, tādu diezgan oficiālu, ka viņiem nav pretenziju, ka mēs tā pārstrādājam santīmus. Tāpat aiziet, bet šīs ir paliekošas, tādas latviskas zīmes.”
Cena par rotām nebūtu galvenais, viss būšot atkarīgs no pogu daudzuma un patērētā laika. Piecu un desmit santīmu monētu pārtapšana jau prasīs lielākus ieguldījumus. No citu rotkaļu konkurences liepājnieki nebaidās, sakot, ka šādas santīmu pogas nākotnē var kalpot arī kā labs suvenīrs ārvalstu tūristiem.
