"Mēs nevaram atļauties sagatavot tādus speciālistus darba tirgum, kur ir vai nu pārprodukcija vai arī speciālisti ir nekvalitatīvi. Tieši šī speciālistu atbilstība darba tirgum ir pats svarīgākais. Pretējā gadījumā mēs cīnāmies ar sekām. Un sekas ir ļoti negatīvas gan bezdarba izskatā, gan bieži vien arī emigrācijas procesā," uzsvēra LDDK vadītāja.
Viņa arī atzīmēja, ka pašlaik ir diezgan skaidrs, kādi speciālisti un kādas kvalifikācijas ir pieprasīti, pietrūkst un trūkst hroniski. „Joprojām ļoti pieprasīti un 3.-4.kursā izķerti tiek informāciju tehnoloģiju speciālisti. Viņi vēl nav pabeiguši, jau viņiem darba vietas ir iezīmētas,” stāstīja Meņģelsone. Tāpat trūkst dažādu spektru un jomu inženieru, kā arī speciālistu kokrūpniecībā, mašīnbūvē un metālapstrādē.
Savukārt pārprodukcija aizvien ir sociālajās zinātnēs, arī jurisprudencē. „Mēs atbalstām to, ka valsts budžeta finansētās studiju vietas vairāk novirzītas pieprasītajām profesijām, nevis tām, kam paliek pārprodukcija pāri. Protams, jāievēro zināms balanss, jo ne visi būs inženieri vai juristi. Bet jaunietim ir jādod skaidrs virziens vai ticami dati par to, kuras profesijas būs pieprasītas, lai viņi zinātu, kā rīkoties,” skaidroja Meņģelsone.
Norādot uz līdzsvara trūkumu starp bezdarbu un darba devēju grūtībām atrast speciālistus, Meņģelsone skaidro - bezdarbnieku kvalifikācijas un prasmes nesakrīt ar tām, kas vajadzīgs darba devējiem. Savukārt reģionos sociālo pabalstu dēļ nav ieinteresētības mainīt situāciju.
