Smiltenes novada zemnieku saimniecības ''Rožkalni'' saimnieka Ivara Ādamsona tehnikas novietnē tik tiešām ir moderna un jaudīga tehnika. Un tāda arī ir nepieciešama, jo saimniecība ir viena no lielākajām labības audzētājām Vidzemē.
“Daudziem traktoriem jau mums ir GPS tehnikas, uz kombainiem viss notiek jau caur satelītiem, tiek kartēts un darīts, tā kā visur vajadzīgi speciālisti, kuri māk apgūt un kuri attiecīgi var strādāt uz šādām iekārtām,” skaidro Ādamsons.
Šiem kombainiem un traktoriem, kuri aprīkoti ar modernām tehnoloģijām, pie stūres kurš katrs, kas uzskata, ka māk vadīt traktoru, nudien nevar sēsties.
Gatis Pētersons šīs zināšanas un prasmes apguvis uz vietas saimniecībā.
“Varbūt ne katrs to var, bet nekas jau sarežģīts nav; ja tu kaut ko saproti no datoriem un tādām lietām, tad nekādu problēmu nebūs. Tehnoloģijas iet uz priekšu, viss tiek datorizēts, mēs jau no tā neizbēgsim nekur,” norāda Pētersons.
Saimnieks Ivars Ādamsons stāsta, ka tāda ir arī saimniecības politika – pašiem apmācīt strādniekus, kuriem varētu tad arī uzticēt gudro tehniku. Ādamsons skaidro – apmācība notiek saimniecībā uz vietas un īpaša uzmanība tiek pievērsta tehnoloģijām un profilaksei, kā tehniku saglabāt.
Lauksaimniecības tehnikas ražotāju un tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Aigars Laurinovičs uzsver, ka
nozarē šobrīd it sevišķi trūkst zinošu speciālistu un nākotnē būs vēl jūtamāks kvalificētu mehanizatoru trūkums.
“Nav jau nekāda jēga no trula darba veicēja, kurš var naglu ar āmuru dzīt sienā, mums ir vajadzīgi zinoši darbinieki, mums ir vajadzīgi pirmkārt traktoristi, bet es tos gribētu saukt par mehanizatoriem, jo braukšana ar traktoru un darbošanās uz lauka ir kļuvusi daudz, daudz komplicētāka,” skaidro Laurinovičs.
Šobrīd it kā taču ir profesionālās skolas, kas sagatavo lauku mehāniķus, bet Aigars Laurinovičs vērtē, ka diemžēl rezultāta nav.
“Viņus sagatavo slikti, ir arī programmas, manā skatījumā, tādas dīvainas, nav diplomdarbu, ir kaut kādi mistiski eksāmeni un gandrīz vai tā, ka viņš tiek izvilkts cauri tai skolai. Kādreiz uz visām šīm vietām bija ļoti lieli konkursi un tas skaitījās prestiži. Vēl joprojām šinī nozarē var ļoti labi nopelnīt, bet nu ir pazudis tas prestižs un līdz ar to ir pazudusi kvalitāte,” sūrojas Laurinovičs.
''Rožkalnu" saimnieks Ivars Ādamsons, taujāts, kāpēc viņš, piemēram, neizvēlas ņemt darbā kādu profesionālās skolas audzēkni, atzīst, ka vairāk tomēr uzticas tiem darbiniekiem, kuri ir apmācīti pašu saimniecībā.
“Mums bija praksē no Zviedrijas - jaunietis 17 gados uzkāpa uz beidzamā traktora un mierīgi var strādāt, sēt un darīt visu, viņiem jau ir šī prakse tur, arī teleskopiskiem, parastiem, dažādiem iekrāvējiem, viņš jau to visu ir apguvis proftehniskajā skolā, viņš ir gatavs speciālists, kas ir gatavs uzreiz strādāt. Pie mums tas notiek tā, ka tad vecākie kolēģi ņem un māca,” uzsver Ādamsons.
Lauksaimniecības tehnikas ražotāju un tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Aigars Laurinovičs kā vienu no iemesliem, kāpēc profesionālās skolas nesagatavo zinošus šīs nozares speciālistus, min to, ka, pārņemot no Zemkopības ministrijas lauksaimniecības skolas, Izglītības ministrijai tās īsti tā arī neinteresē un nav rasta sasaiste ar to, kas būtu nepieciešams nozarei. Viņš norāda – Izglītības ministrija ar nozari nekomunicē, un rezultāts ir “pilnīgi graujošs.”
Šobrīd Lauksaimniecības tehnikas ražotāju un tirgotāju asociācija ir izteikusi priekšlikumu sēsties pie viena galda nozares profesionāļiem un Izglītības ministrijas ierēdņiem, lai kopīgi izstrādātu ilgtermiņa lauksaimniecības profesionālo izglītības programmu.
