Lieldienas gaidot olas krāso galvenokārt sīpolu mizās. To apstiprina Rīgas ielās sataptie cilvēki, kuri Latvijas Radio norādīja - sīpolu mizas ir galvenais līdzeklis olu krāsošanai, un bez tā nav iedomājamas īstas Lieldienas. Tiek arī meklēti atjautīgāki olu krāsošanas risinājumi, bet visa pamatā tomēr ir sīpolu miziņas.
Cilvēki stāsta, ka mēģina eksperimentēt ar dažādiem audumiem, dabas līdzekļiem, kas dod krāsu. Kāds krāsošanā iesaista vizbulītes un sniegpulkstenīšus. Tomēr sastaptajiem cilvēkiem vairāk pie sirds iet tradicionālā krāsošana sīpolu mizās.
Olu ēšana un krāsošana ir sena tradīcija, kuru piekopuši latvieši arī pirms simtiem gadu, stāsta Latvijas Universitātes filozofijas un socioloģijas institūta pētniece, folkloras kopas "Grodi" dalībniece Aīda Rancāne.
"Olas ir Lieldienu rituālais ēdiens, lai gan ne tikai Lieldienu, jo arī vēlāk Ūsiņos un vasaras svētkos ir krāsotas un lietotas olas, bet Lieldienās tas ir galvenais rituālais ēdiens," saka Rancāne.
Tādēļ olas jau iepriekšējā vakarā pirms Lieldienām tikušas krāsotas. To darījušas tikai saimes sievietes.
"Olas vajag daudz priekš Lieldienām, tādēļ, ka ir jāmainās ar olām, jādāvina, jāziedo, jāsitas, jāēd, tāpēc vajag tādu krietnu katlu," norāda Rancāne.
Ticējumos atrodamas ziņas, ka senāk olas krāsotas tikai sīpolu mizās. No tiem iegūstot dažādus sarkanīgus toņus – gan dzeltensarkanus, gan brūnganus. Tā bijusi nozīmīga krāsa, jo to saistījuši ar auglību, ražību, seksualitāti un dzīvību.
"Bet dziesmās tiek minēts, ka tās olas ir raibas. Tas nozīmē, ka var tā vienkārši salikt katlā un krāsot, bet var tās arī apslapināt un klāt pielikt sīpolu lapiņas vai kādas sūnas, vai skujiņas. Klāt var pielikt arī putraimus un tad ietīt lupatiņā, un tad likt katlā. Vai arī vienkārši notīt ar kādiem dzīpariem un tad likt katlā, kurā jau ir sīpolu mizas," stāsta Rancāne.
Viņa atklāj, kā vispareizāk olas sīpolu mizās vārāmas un kādas gudrības senie latvieši ievērojuši varot olas: "Liek aukstā ūdenī. Saliek mizas, salej ūdeni un saliek olas. Tad, kad ūdens sāk vārīties, kādas 10 - 15 minūtes pavāra. Vārot olas vajag pielikt sāli, lai krāsa labāk turas un neplīst olas.
Vēl būtiski, vārot olas, nerunāt, nepļāpāt, netaisīt troksni, bet darīt to klusumā, kas varētu nozīmēt, ka šim klusumam ir arī sava maģiska nozīme. Lieldienu rītā var ņemt tās ārā no katla, iztīt."
Tautas gudrības gan vēsta, ka ūdens, kurā vārītas olas, ir ļoti noderīgs. To, pēc ticējumiem, var izmantot rituālu veikšanai. Piemēram, atvairot vanagus no vistām. Savukārt, kad Lieldienas aizvadītas, olu čaumalas varot krāt. Senlatvieši ticējuši, ka tās turot mājās, čaumalas kalpos mājas aizsardzībai, veselībai un labklājībai. Savukārt saimē pirmajai apēstajai olai bijusi īpaša loma.
"Pirmo olu saimnieks sadala tik daļās, cik ir saimē cilvēku, ģimenes locekļu. Tad pa gabaliņam katrs apēd. Tas nozīmē, ka katrs cilvēks ir dabūjis daļu no kāda veseluma. Un tālāk šī daļa uzturēs saikni ar pārējām daļām un tieksies uz veselumu, un tas nozīmē, ka tā ģimene vai kopiena, vai cilvēki, kas ēduši vienu olu, būs draudzīgi un turēsies kopā," skaidro Rancāne.
Ar olām Lieldienās arī kaujas. Rancāne saka, ka, pirmkārt, tas ir jautri un azartiski, taču ne tikai. Senlatvieši šim rituālam piedēvējuši arī citas īpašības:
"Ar šo kaušanos arī notiek sava veida mainīšanās ar olām. Tas, kurš uzvar, tas var savākt olu no otra. Un pats sišanas akts ir uz auglību vērsts - un tādu ražību. Un tā olu maiņa ir nozīmīga caur to, ka stiprina saites un draudzību un saticību."
Vēl kāda neatņemama senlatviešu Lieldienu tradīcija ir olu ripināšana. Tas saistīts ar to, ka Lieldienas uzskata par laiku, kad mostas zeme, un olas ripināšana dod zemei spēku. Tāpat, ripinot olas, ir iespēja ar tām mainīties, stiprinot ģimenes un draugu saites.
