Jēdziens “hibrīdkarš” ir grūti definējams vai ieliekams rāmī. Tajā var iekļaut teju jebkuru darbību, ko pret savu pretinieku īsteno agresora valsts, lai panāktu sev labvēlīgu iznākumu konfliktā.
Eksperts skaidro – kāda ir atšķirība starp nosacīti “parastu” karu un hibrīdkaru. „Ja konvencionālajā karadarbībā galvenā cīņa notiek starp valstu karaspēkiem, starp dažādiem militāriem grupējumiem, tad hibrīdkarā primāri cīņa tiek vērsta vai iedarbība tiek īstenota pret citas valsts sabiedrību un lēmumu pieņēmējiem. Tas arī nozīmē, ka instrumentu klāsts, kas tiek izmantots, ir daudz plašāks,” skaidro Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis.
Tātad nevis tikai cīņa karavīram pret karavīru, bet arī pretinieka sabiedrības psiholoģiska ietekmēšana un spiediens uz politisko eliti.
Eksperta pieminētajā hibrīdkara instrumentu sarakstā var būt informācijas kampaņas, psiholoģisks spiediens, otras valsts amatpersonu ietekmēšana un dažādu ekonomisku sviru izmantošana.
Tāpat hibrīdkarā nereti izmanto kiberuzbrukumus, netradicionālus militārus paņēmienus, pat teroraktus un citus paņēmienus.
Informatīvais karš
Piemēram, informatīvajās kampaņās vai informācijas karā agresora valsts savai sabiedrībai iestāsta “pareizo” situācijas interpretāciju, bet pretinieka valstī izplata nomelnojošu un provocējošu informāciju. Mērķis ir saliedēt savu un šķelt pretinieka sabiedrību, diskreditēt otras valsts varu vietējā un starptautiskā līmenī.
Efektīvs var izrādīties arī spiediens uz pretinieka politisko eliti. „Vai nu tās darbības ir vērstas, lai saasinātu attiecības starp politiskajām partijām. Tās tikpat labi var būt vērstas, lai saasinātu cīņas noteiktu politisko spēku iekšienē. Var izmantot arī korupcijas tīklus, kas pastāv. Protams, iedarbība var būt vērsta uz to, lai amatpersonas un politiskā elite pieņem noteiktus citai valstij labvēlīgus lēmumus. Tikpat labi tā var būt vērsta, lai nepieņemtu lēmumus. Vai arī vienkārši, lai amatpersonas faktiski nepildītu savus amata pienākumus, kas ir izšķirīgi svarīgi valstu augstāko amatpersonu gadījumā, kuras ir atbildīgas par valsts drošību,” skaidro Cepurītis.
„Zaļie cilvēciņi”
Hibrīdkara kontekstā nevar ignorēt netradicionālus militāros paņēmienus.
Spilgts piemērs ir tā saucamie “zaļie vīriņi”, kas karo kādā no iesaistītajām pusēm, taču oficiāli nepieder nevienai no armijām. Viņu mērķis ir radīt apjukumu.
„Ja parādās cilvēks džinsos ar kalašņikova automātu vai tie paši "mazie zaļie cilvēciņi", kas ir apbruņoti, bet kuriem nav atšķirības zīmju, kas varbūt sākotnēji pat neīsteno noteikta veida karadarbību vai vardarbīgas aktivitātes, bet kā Krimas gadījumā, vienkārši tur atrodas. Tas padara daudz, daudz sarežģītāk identificēt šo apdraudētāju, agresoru. Ja tiek radīts apjukums, tad zināma neuzticība var izplatīties konkrētās valsts bruņotajos spēkos, lēmumu pieņemšanas struktūrās, kas var arī sarežģīt tālāko valsts rīcību. Tas, ko mēs redzam no Krimas mācības, ka laicīga nevēršanās pret “mazajiem zaļajiem vīriņiem” faktiski bija viens no iemesliem, kādēļ Krima tika zaudēta,” saka pētnieks.
Lai arī hibrīdkaram pagaidām nav zinātniskas definīcijas, varam rezumēt, ka tā pēc būtības ir militāra stratēģija, kurā papildus konvencionālai karadarbībai izmanto arī virkni citu instrumentu. Un galvenokārt šie pasākumi fokusējas nevis uz militārām darbībām, bet pretinieka valsts sabiedrības šķelšanu un elites nomelnošanu vai ietekmēšanu.
Bažas par Baltijas valstu drošību radās pērn, kad martā Krievija anektēja Krimu. Pēcāk prokrieviski kaujinieki iebruka Ukrainā. Krievija nekad nav atzinusi, ka kaujinieki no tās saņem bruņojumu. Tomēr Ukraina un NATO apgalvo pretējo.
Līdz ar karu Donbasā NATO daudz lielāku vērību pievērsa Baltijas valstu aizsardzībai. Patlaban Baltijā atrodas ASV un citu valstu karavīri.
