Politiski jutīgs jautājums
Īpašumu atdošanu neveiksmīgi mēģināja risināt vēl Aigara Kalvīša valdība. Tomēr viņa padomnieku izstrādātais un valdības atbalstītais likumprojekts 2006. gada nogalē Saeimā izgāzās. Pagājušajā gadā tieslietu ministrs un Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš kā savu atkāpšanās iemeslu publiski minēja nesaskaņas ebreju īpašumu atdošanas jautājumā.
Tomēr sarunas, lai arī pieklusušas, pilnībā nav apturētas. Tajās savu lomu spēlē arī ASV diplomāti. Pašreiz gan premjers, gan atsevišķi ministri pieļauj, ka ebreju kopienai varētu tikt atdoti vairāki reliģiskie un sabiedriskie īpašumi, kas pašreiz pieder valstij.
Bērziņš un Dombrovskis: Viss Saeimas rokās
„Pozīcija ir pavisam konkrēta. Latvijā denacionalizācijas process ir noslēdzies jau diezgan sen, labu laiku atpakaļ, kā zināms. Un šajā gadījumā tas neattiecas pat tieši uz ebreju sabiedriskajām organizācijām,” saka Valsts prezidenta Andra Bērziņa pārstāve Līga Krapāne. „Tas var attiekties uz jebkuru sabiedrisko organizāciju, kas ir juridiska persona, vai tā pārstāv kādu nacionālo minoritāti vai kāda cita grupa. Ja kādam vēl šobrīd ir pretenzijas uz kādu īpašumu, kas nav atdots kaut kādu iemeslu dēļ, tad tas ir tikai individuāls, turklāt Saeimas lemšanas jautājums. Tas nevar tikt pielemts ne prezidenta kancelejā, ne pie kādas atsevišķas amatpersonas. Tikai tad, ja par to lemj Saeima,” piebilst Krapāne.
Pirms gada Bērziņš izteicās, ka atbalsta valstij piederošo ebreju īpašumu atdošanu ebreju reliģiskajām un sabiedriskajām organizācijām. Tagad, kā apgalvo Krapāne, īpašumu jautājums abu prezidentu sarunās netika skarts. „Nē. Es varu pilnīgi droši apliecināt, ka nevienā no sarunu formātiem - nedz divpusējās sarunās, kur piedalījās tikai abi prezidenti, nedz delegāciju sarunās, nedz vakariņu gaitā netika šis jautājums nedz skarts, nedz arī par to tika uzrunāts Latvijas Valsts prezidents,” norāda Krapāne.
Sarunās ar premjeru Valdi Dombrovski un citiem valdības pārstāvjiem īpašumu jautājums tomēr ir izskanējis. Lai gan, kā otrdien pirms valdības sēdes sacīja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, tas esot noticis garāmejot. „Šī bija viena no tēmām. Varbūt daudz lielāka uzmanība tika vērtēta ekonomiskai sadarbībai un Tuvo Austrumu miera procesam, kas šobrīd mūs arī kā ES dalībvalsti interesē,” saka ārlietu ministrs.
Rinkēvičs atzīst, ka ideja par īpašumu atdošanu nav atmesta arī no Latvijas valdības puses, lai gan nebūt ne visi Saeimā un valdošajā koalīcijā to atbalsta. „Neapšaubāmi, Izraēlas puse augsti novērtē to, kas jau ir izdarīts. Un, protams, ka ir vēl jautājumi, kā jūs zināt, pie kuriem Latvijas valdība strādā. Pirmām kārtām sabiedriskās, reliģiskās celtnes, kas kādreiz ir piederējušas ebreju kopienai un kuru atdošana būtu tikai taisnīgs solis,” saka Rinkēvičs.
Līdzīgi otrdien izteicās arī premjers Valdis Dombrovskis ("Vienotība"): praktiski viss ir Saeimas rokās. „Te, protams, būtiskais jautājums ir, kad mēs virzāmies ar kādiem risinājumiem, tajā skaitā valdībā, ja tam ir nepieciešams arī Saeimas vairākuma atbalsts, ka šis jautājums tiek vienlaicīgi tiek risināts arī Saeimā. Vienkārši neatkārtojot Kalvīša valdības pieredzi, kur valdībā šos lēmumus pieņēma un pēc tam Saeimā noraidīja,” teica premjers.
Ebreju organizācijas: Taisnīgums princips pastāv vai nepastāv?
Aigara Kalvīša valdības sagatavotais likumprojekts, ko 2006. gada novembrī Saeima noraidīja, bija tikai vienu lappusi garš. Tomēr tam bija divi būtiski pielikumi: 14 ēku saraksts, ko ebreju kopienas vēlas atgūt kā nekustamo īpašumu, kā arī 285 savulaik atņemto īpašumu saraksts, kuras veidoja pamatu gandrīz 32 miljonu latu kompensācijai.
Tagad kompensācijas summa ir mazāka un arī īpašumu saraksts ir nedaudz īsāks.
„Nu, saprotiet… teiksim, Rīgā, Pērnavas iela 70. Šī ēka bija mūsu sarakstā. Zinām, ka tā ir…,” saka Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes valdes loceklis Dmitrijs Krupņikovs. „Tā ir ebreju nespējnieku patversme,” piebilst muzeja „Ebreji Latvijā” direktors Iļja Ļenskis. „Nesen izsolē ir pārdota. Ko mēs darīsim? Mēģināsim atņemt likumīgam īpašniekam? Vai lūgsim kompensēt pēc kaut kādas…” pabeidz Krupņikovs.
„Birznieka-Upīša 4. Pārdota izsolē. Tātad viņa arī nebūs sarakstā…” turpina Krupņikovs. „Bet principā šeit minētās ēkas mēs noteikti gribētu atgūt,” piebilst Ļenskis.
Ar Krupņikovu un Ļenski tiekos Rīgas Ebreju kopienas namā Skolas ielas 6. Padomju gados tur atradās Politiskās izglītības nams. Šī ir viena no vairākām ēkām, ko kopiena ieguva beztermiņa lietošanā no valsts bez tiesībām ieķīlāt vai pārdot.
„Ja kāds ir bijis tajā ēkā, ieejot tur, tu jau redzi, kam viņa ir kādreiz piederējusi. Par cik tur ir ebreju kultūras centrs, tika nopamatots, kādai vajadzībai tas ir nepieciešams un viņiem ar likumu tika noteikts,” saka bijušais Privatizācijas aģentūras valdes loceklis un premjera Kalvīša ārštata padomnieks Viktors Šadinovs.
Viņš tiek uzskatīts par vienu no zinošākajiem cilvēkiem privatizācijas un denacionalizācijas jomā. „Bet kas šajā atsevišķajā likumā ir tāds interesants? Te ir noteikts, ka Rīgas ebreju kopienai ir aizliegts atsavināt vai ieķīlāt īpašumu, kas viņiem šādā veidā ir atdots bez atlīdzības. Un, ja Rīgas Ebreju kopiena beidz pastāvēt, tad tas īpašums nododams atpakaļ valstij,” saka Šadinovs.
Tieši šis likuma punkts ebreju kopienas pārstāvjiem ne visai patīk. Tādēļ ēka jau 2006. gadā tika iekļauta to īpašumu sarakstā, ko Ebreju draudžu un kopienu padome vēlas pilnībā iegūt savā īpašumā. Lai gan Krupņikovam un daudziem pārējiem šis nav tikai jautājums par īpašumiem, bet gan par vēsturisku taisnīgumu. „Kāpēc jāatdod? Principā nepareizs jautājums. Kā var paturēt!? Svešu mantu… Kas ir morāle? Var aizbildināties ar likumdošanu, ka likums paredz vai neparedz, ka viņš bija tāds vai savādāks. Bet vai nu taisnīguma princips pastāv vai nepastāv? Otrais, es atkārtošos: kā var neatdot!?” retorisks ir Krupņikovs.
Vai mūsdienu ebreju organizācijas ir pēcteces agrāk pastāvējušajām?
Runājot par ebreju īpašumu restitūciju bieži parādās jautājums - kādēļ gan tas netika darīts jau 1990. gadu sākumā, kad notika denacionalizācija un īpašumu atgriešana.
Ļenskis atbild, ka mēģinājumi ir bijuši. Tomēr īpašumus valsts neesot atdevusi, jo tā brīža likums nebija piemērots ebreju specifiskai situācijai. „Visupirms tas netika izdarīts tādēļ, ka to nepieļāva Latvijas likumdošana,” saka Ļenskis.
Ebreju kopienas pārstāvji uzsver, ka īpašumus toreiz atdeva vai nu draudzēm vai nu kādai centrālai reliģiskai organizācijai, kas pārstāv noteiktu konfesiju. Piemēram, kūrijai vai sinodei. Bet ebrejiem tādu nebija. „Jūdaismam tā ir vēsturiski izveidojies, ka nav nekāda centra, nav nekādas reliģiskās organizācijas. Tas ir pretrunā ar jūdaisma garu (..) Attiecīgi arī Latvijas valsts uzskatīja, ka lielāko daļu ebreju īpašu nav iespējams atgriezt nekādai organizācijai,” skaidro Ļenskis.
Tomēr 2003. gadā lielākā daļa ebreju organizāciju izveidoja Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomi, kura šobrīd tad arī pretendē uz savulaik neatgūtajiem īpašumiem kā ebreju centrālā reliģiskā organizācija mūsu valstī.
Tieši to, ka šī organizācija tika nodibināta tikai 2003. gadā un nav skaidri pierādīta tās pēctecība, izmanto ebreju īpašumu atdošanas pretinieki. „Tās ebreju organizācijas, reliģiskās draudzes un kultūras biedrības, kas pastāvēja no 1989. gada, ir apvienojušās. Respektīvi, mēs nevaram teikt, ka tā ir kaut kāda jauna organizācija. To dibināja tie paši cilvēki, kas gribēja izveidot lietussarga organizāciju, „umbrella organization” [virorganizāciju] kā to angliski sauc. Tāpēc mēs uzskatām, ka jautājums, ka tā ir jauna organizācija ir nerelevants šajā ziņā,” savu viedokli pamato Ļenskis.
Vai būs prasības no citām kopienām?
Denacionalizācijas laikā un arī vēlāk īpašumus biedrībām pārsvarā atdeva pēc tiesas sprieduma, saka bijušais Privatizācijas aģentūras valdes loceklis Šadinovs. „Princips atkal pamatā ir tāds: ja tā organizācija var pierādīt, ka viņa ir tā organizācija, kurai līdz 1940. gadam piederēja šīs īpašums - tiesību saistību pārņēmēja, ko parasti nodibināja ar tiesas spriedumu - tad viņiem šo īpašumu atjaunoja,” saka Šadinovs.
Arī pēc denacionalizācijas vairākas biedrības ir spējušas pierādīt, ka tās pārņem iepriekšējo organizāciju saistības. „Tur viss ir atkarīgs, kādam mērķim šīs īpašums tagad ir vajadzīgs,” saka Šadinovs.
Tādos gadījumos līdz šim tika pieņemti atsevišķi likumi. „Viena lieta, ka, piemēram, var atjaunot, pierādīt, ka viņi ir tiesību saistību pārņēmēji… Nu, piemēram, bija tāds likums "Par īpašumu tiesību atjaunošanu ebreju slimnīcas „Bikur Holim” biedrībai". Tātad, biedrība pierādīja, viņa atjaunoja savu darbību, pierādīja, ka tā ir tiesību saistību pārņēmēja, un ar atsevišķu likumu viņiem atdeva,” norāda Šadinovs.
Savukārt ebreju skolas vajadzībām no valsts piešķīra citu tās rīcībā esošo ēku, nevis kādreizējo skolas ēku, kas tagad atrodas avārijas stāvoklī, saka Šadinovs. Tomēr, ja par reliģiskiem un sabiedriskiem īpašumiem sarunas, kaut lēni un neregulāri, bet notiek, par materiālo kompensāciju pašreiz Latvijas politiķi nav gatavi runāt.
Prasītā summa no sākotnējiem 32 miljoniem ir sarukusi aptuveni uz pusi, jo iepriekšējā likumprojektā tā tika balstīta uz īpašumu kadastrālo vērtību, kas ir krietni sarukusi kopš 2006. gada. Arī par šo aprēķināšanas kārtību izskan šaubas, jo denacionalizācijas laikā īpašumu vērtība tika rēķināta citādāk. Naudu esot paredzēts ieguldīt īpašā fondā un tiks izmantota ebreju kopienas sociālajām un kultūras vajadzībām.
Tomēr Ļenskis saka, ka viņi ir gatavi runāt ar valsti par visām detaļām. „Mēs vadāmies no tā, ka Latvijas Republika ir arī mūsu valsts. Un tāpat, kā tu nevari teikt, ka roka neesmu es un rokai ir kaut kādas absolūti citas intereses nekā man pašam, - tāpat šeit nevar teikt, ka mēs runājam tikai ar ebreju kopienu. Tā ir sastāvdaļa no valsts un sabiedrības dialoga,” norāda Ļenskis.
Neformālās sarunas ar juristiem liecina, ka neatbildētu jautājumu joprojām ir daudz. Izskan arī bailes, ka īpašumu atdošana ebreju organizācijām var izraisīt prasības no citām kopienām vai arī grūti paredzamas sekas. Līdz ar to kompromiss vēl būs jāmeklē.
