Artūrs ir no Alūksnes un strādā tiešajā pārdošanā, paralēli cenšoties attīstīt savu interneta veikalu. Liepājnieks Ritvars ir Mūzikas akadēmijas students un piestrādā Zemessardzes orķestrī. Abi iepazinušies hostelī Rīgas centrā, kur patlaban ir pastāvīgi iemītnieki.
Sākumā Ritvars Rīgā īrējis dzīvokli, taču drīz sapratis – tas nav pa kabatai: „Es meklēju lētāko variantu, kur var apmesties tuvāk skolai, un es atradu šo vietu, kur izmaksas ir diezgan lētas, salīdzinot tieši ar dzīvokļiem. Dzīvokli, īpaši apkures sezonā, ir ļoti grūti atļauties.”
Artūrs uz Rīgu pārvācās pēc pamatskolas, jo Alūksnē neredzēja izaugsmes iespējas. Līdzīgi kā Ritvars, mēģināja īrēt dzīvokli, bet tas „apēdis” pārāk lielu daļu brīvo līdzekļu. Lai mazāk tērētu sev un vairāk varētu ieguldīt biznesā, viņš pārcēlies uz hosteli, par kuru mēnesī jāmaksā 80 eiro. Pagaidām viņš citu dzīvesvietu nemeklē.
Uz to, ka brīžam sanāk dzīvot vienā istabā ar vēl deviņiem cilvēkiem, viņš skatās filozofiski: „Protams, visiem jau gribas kaut ko savu. Citam gribas savu dzīvoklīti, savu māju, mašīnu vai vēl kaut ko. Bet es uz to skatos tā: tu vari pirkt sev dārgas drēbes, dzīvot šikā dzīvoklī, bet tajā pašā laikā cilvēks arī paliek tur, kur viņš ir. Tāpēc, ka viņš visu naudu, ko nopelna, uzreiz iztērē. Lielākā daļa cilvēku, kas dzīvē ir kaut ko sasnieguši paši savām rokām, viņi sāk no nulles. Viņi sākumā nestaigā „Armani” drēbēs. Viņi sāk no nullītes.”
Dziedātāja Alīna ir rīdziniece, taču arī viņa mēdz palikt hostelī, ja vairākas dienas pēc kārtas darbs prasa būt centrā. Esot lētāk, nekā ar vairākiem sabiedriskajiem transportiem doties no un uz mājām.
Viņa novērojusi – jauniešus uz Rīgu ved ne tikai mācības vai darbs, bet vilinājums dzīvot valsts lielākajā un šķietami dzīvelīgākajā pilsētā. „Piemēram, man vasarā bija kaimiņienes, meitenes, ar kurām bija saskarsme hostelī, viena bija no Daugavpils, viena no Liepājas. Vienai bija 18, otrai 19 [gadi]. Viņas atbrauca uz Rīgu meklēt darbu. Ne tāpēc, ka viņām tur nebija iespēju atrast, bet tāpēc, ka gribējās kādu „action”, gribējās kaut ko jaunu izmēģināt Rīgā,” stāsta Alīna.
Savukārt Lauris no Aizputes pagasta atbraucis atpūsties. Viņš ir viens no retajiem, kurš, kādu laiku padzīvojis Rīgā, tomēr atgriezies dzimtajā pusē. Darbojas mežistrādē un pārliecināts – lauki nav pavisam bezcerīgi: „Reģionos vajadzētu būt vairāk darba iespējām. Ja būtu darba iespējas, es domāju, ka cilvēki atgrieztos atpakaļ. – Jūsu paša dzimtajā pusē – cik lielas ir darba iespējas? - Pagaidām tur ir ļoti minimāli, bet pamazām veidojas. Veikals taisās vērties vaļā, pamazām veidojas vēl darba vietas.”
Hosteļa menedžeris novērojis – dzīvošana šeit mēdz būt starpposms. Šeit cilvēki sapazīstas un vēlāk pa pieciem, sešiem kopīgi noīrē dzīvokli. Te apmetušies visdažādāko vecumu un profesiju ļaudis.
„Tas varbūt parāda mazliet par valsti kaut ko – šeit dzīvo no policijas, tas uzreiz liecina par algām, kas tur ir. Ir, kas mani visvairāk izbrīnījis, sieviete no Valsts ieņēmumu dienesta. Ir bijuši medicīnas pārstāvji. Viņi taupa naudu, viņi var varbūt atļauties dzīvokli, bet tas tomēr mazliet liecina, ka tajās jomās nav līdz galam kārtībā,” stāsta hosteļa menedžeris Ernests Rieksts.
Par Latvijas novadu attīstības stratēģiju un to, vai Latvija nākotnē būs tikai Rīga, skatieties LTV nākotnes stratēģijas diskusiju «Lielais jautājums», ceturtdien, 23. aprīlī, plkst. 21.15. Studijā tiksies divas ekspertu komandas, kas katra aizstāvēs savu nākotnes vīziju par Latvijas reģionu attīstību. Diskusijā piedalīsies arī pašvaldību vadītāji, premjere Laimdota Straujuma un valdības ministri, kā arī uzņēmēji.
