“Mēs esam atkal pazaudējuši un atdevuši to, pēc kā gājām – esam atdevuši savu brīvību,” sacīja Kalniņš.
Viņš atzina, ka viņam nav atbildes par to, kas notika ar Latviju 1940.gadā, bet nepamet sajūta, “ka paši atdevām šo brīvību, jā, bija pārspēks, bet atdevām, pametām kaujas lauku”. Un tad esam “sev uzbūvējuši himeru, elku – okupāciju”, sprieda komponists.
Un dažus gadus pēc brīvības atgūšanas “atkal to atdevām, bet nebija pārspēks, šoreiz mums izkrāpa šo brīvību”. Un “arī šeit esam uzbūvējuši sev himeru un elku un nosaukuši to par briesmoni pie Latvijas robežas – Krieviju, un šis ir mūris, siena, aiz kuras mēs noslēpjam savu iztapību un paklausību jaunam parādes komandierim un nespēju pašiem pārvaldīt savu valsti”, klāstīja Kalniņš.
Viņaprāt, “esam piekrāpti, mums teica, ka būs drošība, bet ir otrādi, valsts nokļuvusi lielā nedrošībā”.
Kalniņš arī klāstīja, ka saprotot Krievijas pašreizējo režīmu, jo rietumvalstu demokrātijas nešana sevi parādīja Irākā, Sīrijā un “šī demokrātijas nešana jau sāk izplest savus spārnus virs Krievijas, un es saprotu, ka tas, ko dara Krievija, Krievijas prezidents, ir nepieļaut tādas demokrātijas ievazāšanu”. “Un arī Latvijai vajadzēja nepieļaut šādas demokrātijas ievazāšanu Latvijā,” sacīja Kalniņš.
Kalniņš arī atzina, ka nevar apstiprināt savus iepriekšējos izteikumus, ka bija nomaldījies, iesaistoties politikā, lai gan viņš atzina, ka savus mērķus nesasniedza.
“Gāju politikā, lai mēģinātu manai brīvību atguvušai valstij palīdzēt kļūt tādai, kādu es iztēlojos,” sacīja Kalniņš, piebilstot, ka zina – “ne politiskās partijas, ne kur nu vēl indivīdi nevar ietekmēt tādas parādības kā cunami, un pat tautas nespēj izbeigt karot savā starpā”.
“Tagad var vērtēt, cik tas bija nepieciešams man kā cilvēkam, kam misija šai pasaulē ir rakstīt notis”, uz to nevar atbildēt, bet ir skaidrs, ka mūzikai atrauts milzu daudz laika, un “politikā nepanācu to, ko cerēju panākt – lai mana valsts atbilstu tam, kā es biju iztēlojies, kādai valstij jābūt”.
