1948. gadā apvienotās latviešu – lietuviešu grupas partizāni Īles mežos izbūvēja Baltijas valstīs lielāko bunkuru, lai turpinātu cīnīties pret padomju varu. 1949. gada 17. martā 24 partizāni, kas tobrīd atradās bunkurā, izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru lielo Valsts drošības ministrijas jeb čekas karaspēku. Bojā gāja 15 partizāni, deviņi tika sagūstīti un kopā ar atbalstītājiem izsūtīti uz Sibīriju.
Tradicionāli katru gadu 17. martā – pēdējās kaujas atceres dienā – pie atjaunotā bunkura tiek rīkots piemiņas pasākums.
Piemiņas pasākumā piedalīsies arī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis (Zaļo un Zemnieku savienība), Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš, tāpat Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes komandieris pulkvedis Andris Rieksts, Zemessardzes veterāni, Latvijas un Lietuvas nacionālo partizānu apvienības, kā arī Latvijas Nacionālo karavīru biedrības, Latviešu Virsnieku apvienības pārstāvji.
1992.gadā zemessargi kopā ar Daugavas Vanagiem un patriotisko organizāciju pārstāvjiem atraka saspridzināto bunkuru, savāca kritušo kaujinieku kaulus un apbedīja Dobeles Virkus kapos. Pie bunkura tika uzstādīts Baltais krusts, piemiņas akmens un granīta stēla.
Jau ziņots, ka Īles nacionālo partizānu bunkurs bijis lielākais bunkurs Baltijas valstīs. Īles bunkurs pirmoreiz tika atjaunots 2009.gadā. Trīs gadus vēlāk iebruka. Vēlāk tas izbūvēts pamatīgi ar betonu.
