Georgs Andrejevs aizgāja mūžībā šā gada jūlijā 89 gadu vecumā.
"Cilvēks ar šarmu un stingrību, cilvēks, kurā ieklausījās gan Latvijā, gan pasaulē," – tā par Georgu Andrejevu izteicās viņa laikabiedri un darba turpinātāji.
Georgs Andrejevs par Latvijas ārlietu ministru kļuva neilgi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, – valstij svarīgā brīdī, kad tapa Latvijas ārpolitikas pamati.
Tad bija jāspēj runāt gan ar tuvākajiem kaimiņiem, gan ar Rietumiem un arī ar Krieviju, gan arī jāpieņem tālredzīgi lēmumi, piemēram, lai no Latvijas aizietu Krievijas karaspēks, kas pavēra valstij ceļu uz starptautiskajām organizācijām.
"Gan diskusija par Skrundas lokatoru, gan militāro pensionāru jautājums bija gana būtisks, gana principiāls, un rezultāts bija tāds, ka Krievijas bruņotie spēki aizgāja no mūsu valsts. Tas mums pavēra ceļu kļūt par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts pilsoņiem," uzsvēra ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.
Sadarbību ar Georgu Andrejevu atcerējās arī bijušais Zviedrijas premjers un ārlietu ministrs Karls Bilts, kurš cieši strādāja ar savu kolēģi no Latvijas, palīdzot pārliecināt Rietumus par Latvijas iekļaušanu starptautiskajās organizācijās.
"Šeit bija ļoti grūti pieņemt lēmumus, jo daži no tiem bija sarežģīti gan pēc būtības, gan tāpēc, ka pa par tiem ārpusē bija maz informācijas. Piemēram, par Skrundas lokatoru. Tas bija ļoti slepens objekts, par ko tikai nedaudzi zināja pašā Latvijā, nemaz nerunājot par manu zemi – Zviedriju. Bet pēkšņi radās vajadzība zināt pilnīgi visu, lai varētu, piemēram, runāt ar Krieviju un būt ļoti uzticams, lai panāktu vienošanos.
Un šeit ministrs Andrejevs spēlēja kritiski svarīgu lomu," atceras Bilts.
Georgs Andrejevs bija arī Latvijas vēstnieks Kanādā un Eiropas Padomē Strasbūrā, kā arī Eiropas Parlamenta deputāts.
Piemiņas pasākumā klāt bija arī Georga Andrejeva kundze Anita, mazbērni un mazmazbērni.
Andrejeva mazdēls Artūrs Okuņs atcerējās, kā, vēl mazs būdams, devies vectēvam līdzi uz Augstākās Padomes deputātu sēdēm.
"Tās ir manas pirmās bērnības atmiņas – barikāžu laiks, ar omu gājām uz 2. vidusskolu barot barikāžu dalībniekus, kad opis bija Saeimas namā. Tas man deva tādu citu skatu uz pasauli, es jutos, ka ātri izaugu. Es vairs nebiju mazs bērns tajā laikā. Ir interesanti satikties ar cilvēkiem, kurus satiktu tajā laikā un tagad mūsdienās – trīsdesmit gadus vēlāk."
"Viņš mīlēja Latviju, un Latvija mīl viņu," par savu vectēvu teica Artūrs Okuņs.
