4.maija runu Āboltiņa sāka, aplūkojot, vai sabiedrība apzinās brīvības nozīmi. Viņas runa, kas ilga 20 minūtes iezīmējusi virkni aktuālu jautājumu. Viņa piemin neatkarības atgūšanas laiku, pašreizējo tuvošanos Eirozonai, aicinot veidot plaukstošu, neatkarīgu un eiropeisku Latviju. Tomēr piemin arī nevienlīdzību un sabiedrības iekšējo pretnostatīšanu.
Tāpat Āboltiņa aplūkojusi emigrāciju, ģimeņu labklājību, bezdarbu, atminas iestāšanos augstskolā Padomju Latvijas laikā un tā laika pārbaudījumus, piemin pašvaldību vēlēšanas, kā arī iedzīvotāju atsvešinātību no valsts.
Par veiksmīgu runu sauc Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš. Viņš uzskata, ka Āboltiņa aptvēra tos nozīmīgos jautājumus, kurus šobrīd saista ar Latvijas valsts pastāvēšanu un tās problēmām. Uzskaitījums gan varēja būt īsāks, piemēram, iztiekot bez personiskās pieredzes par iestāšanās sarunām augstskolā Padomju Latvijā.
Liniņš norāda, ka būtu svarīgi arī pārdomāt pasāžu par solidaritāti, jo nevis pretstatos un meklējama solidaritāte, bet gan tad, kad sabiedrības grupas, kuras ir labāk situētas dalās ar citiem, piemēram, atbalstot adekvātu nodokļu politiku.
Viņš atzīmē, ka nav sadzirdējis aktīvu priekšvēlēšanu aģitāciju.
Bet politologs Juris Rozenvalds pauž, ka politiķe savā runā paspējusi arī aģitēt par savu partiju „Vienotība”. Viņš atzinīgi vērtē, ka politiskā elite pamanījusi virkni problēmu, par kurām runā no Saeimas tribīnes, tomēr līdzās uzskaitījumam trūka piedāvāto risinājumu, tāpēc lasījums bijis deklaratīvs.
Līdzās ikdienas problēmu risināšanai, Āboltiņa pieminēja arī mūžībā aizgājušo dzejnieku Imantu Ziedoni. Viņš tikko būtu nosvinējis savu 80 gadu dzimšanas dienu, bet pirms 23 gadiem viņš bija viens no deputātiem, kas nobalsoja par neatkarības deklarācijas pieņemšanu.
