Ko dara politikas zinātnieks? Saprotu, ka analizē, dara to publiski, taču man šķiet, ka tā ir tikai viena loma.
Pamatā mēs analizējam varu, jo politika ir cīņa par varu. Politikas zinātnei ir trīs lielas apakšjomas. Viena ir starptautiskās attiecības, kura pēta diplomātiju, kara darbību, terorismu un šādas lietas. Otra ir politikas filozofija, kuru pārstāv mani kolēģi Ivars Ijabs, Juris Rozenvalds, un viņi runā par to, kā būtu, ja būtu, – par ideālajiem tipiem, par to, kā valsti labāk pārvaldīt, un tā joprojām. Un trešā ir nozare, kurā es strādāju, – salīdzināmā politika. Mēs pētām iekšpolitikas jautājumus – politiskās partijas, likumus, demokrātiju, kā tā izskatās.
Vai politikas zinātnes pētījumiem vispār ir jāpiešķir finansējums?
Noteikti! Aristotelis politikas zinātni aprakstījis kā vadošo zinātni. Kāpēc? Jo politika nosaka visu – to, ka mēs te sēžam brīvā un neatkarīgā Latvijā Eiropas Savienībā un varam brīvi pārrunāt jebkuru tematu un, visticamāk, mūs tagad neapcietinās. Un, ja arī apcietinās, visticamāk, nespīdzinās. Politika nosaka visu kopējo vidi, kurā funkcionē sabiedrība, ekonomika, uzņēmēji, ģimenes utt. Un tāpēc to ir svarīgi pētīt.
Tajā, ko tu saki, es saskatu socioloģiju, ekonomiku, kaut ko no psiholoģijas, demogrāfijas. Vai politikas zinātne ir kā lietussargs tām visām, tāda kā sintētiska zinātne?
Apzīmējumu “sintētiska zinātne” nebiju dzirdējis, bet tas arī nav nepareizi. Politikas zinātne ir relatīvi jauna. Ja socioloģija var lepoties ar Maksu Vēberu no 19. gadsimta, politikas zinātnē pirmie varoņi parādījās pēc Otrā pasaules kara – 50.– 60. gados. Zinātne kā tāda attīstījās aukstā kara apstākļos. Tolaik uzstādījums no ASV puses bija vienkāršs – kas mums būtu jādara, lai uzvarētu aukstajā karā un veicinātu demokrātiju un tās attīstību visā pasaulē.
Mūsdienās uzmanības centrā, protams, ir citi jautājumi, piemēram, tas, kā mainās demokrātija pasaulē, kā notiek tās lejupslīde, retorika, kas starp medijiem un politiķiem kļūst daudz asāka, kāpēc un kā sāk mainīties tā politiskā vide, kurā dzīvojam.
Kas tev kā zinātniekam patīk politikas zinātnē, kāpēc tu tur darbojies? Doktora grādu tu dabūji 2006. gadā, un kopš tā laika esi noturējies un projām neej.
Mana interese par politiku sākās krietni pirms doktorantūras studijām. Lielāka interese man parādījās tad, kad es sāku dzīvot Latvijā – 1993. gadā. Tas gads bija ļoti interesants – notika Saeimas vēlēšanas pēc neatkarības atgūšanas, bija cīņa par varu, prezidenta ievēlēšana. Vide bija ļoti interesanta. Sāku strādāt LU starptautiskā projektā “Eirofakultāte”, kur bija iespēja sadarboties ar ļoti zinošiem kolēģiem no Norvēģijas, Dānijas, Zviedrijas, ASV, kuri bija atbraukuši uz Latviju, Igauniju un Lietuvu, lai piedalītos studiju un zinātniskā procesa attīstībā sociālajās zinātnēs. Pirmais grāds bija modernajā vēsturē, un, ja godīgi, jau pēc pirmā gada sapratu, ka tā nebija pareizā izvēle, mani vairāk interesēja 20. gadsimts, mazāk 16. gadsimta kari Lielbritānijā. Taču, no otras puses, vēsture ir labs pamats, jo zini, kā pasaule attīstījusies.
Vai ir kaut kas, kas tev nepatīk politikas zinātnē?
Salīdzināmajā politikā man visas tēmas šķiet pietiekami interesantas. Mani mazāk interesē vai vairāk sakaitina politiskā kultūra zinātnes vidē un sabiedrībā – ja mēs kaut ko nesaprotam vai nevaram izskaidrot, tad atbildam, ka tā ir mentalitāte. Kāpēc Latvijā ir tik daudz partiju? Nu, tā ir latviešu mentalitāte. Kāpēc balso par populistiskām partijām? Nu, tā ir mentalitāte. Šie skaidrojumi ir ļoti neadekvāti, vairāk jāfokusējas uz institūcijām, uz likumdošanu. Problēmām Latvijas politiskajā sistēmā parasti ir kaut kāda institucionāla bāze.
Kāpēc Saeimas vēlēšanās piedalījās 16 partijas? Kāpēc cilvēki “lec” no vienas partijas uz citu? Mēs jau zinām to atbildi – jo ir šausmīgi vienkārši dibināt partiju.
Ir vajadzīgi tikai 200 cilvēku, lai nodibinātu! Ivar, mēs varētu abi sagrabināt kopā mūsu studentus un mierīgi dibināt partiju kaut rīt. Un Latvijā kaut kas tāds jau ir noticis.
Vai un cik politikas zinātne var kaut ko prognozēt?
Tu šobrīd runā ar cilvēku, kurš neprognozēja ne Trampu, ne “Brexit”. Tāpēc acīmredzot – nē. Ir bijuši pētījumi par šo jautājumu. ASV zinātnieks Filips Tetloks (Philip Tetlock) 30 gadus pētīja politiskās prognozes, kas bija izskanējušas televīzijas ēterā. Viņš secināja, ka politikas ekspertu atbildes izrādījās pareizas aptuveni 50% gadījumu.
Zinātnieks vēlāk iedziļinājās šajā tēmā un apgalvo, ka, ja cilvēki tiešām ir eksperti, iedziļinās jautājumos, viņi ir gatavi mainīt savas prognozes, ja mainās kaut kādi faktori, tad viņi var prognozēt ar aptuveni 65% precizitāti, bet sasniegt kaut ko vairāk ir neiespējami, jo politiskos lēmumus ietekmē ārkārtīgi daudz faktoru.
Ir daudz cilvēku, kuri netic, ka meteorologi ir tie, kuri vislabāk spēj prognozēt nākotni. Bet politikas zinātnes gadījumā droši vien ir liels sabiedrības spiediens – intervē, gaida, prasa. Taču, ja salīdzina ar citām zinātnēm, piemēram, ekonomiku, politikas zinātne nav sliktākās pozīcijās.
Nē. Ir dažas vienkāršas lietas, kuras mēs varam prognozēt, bet tās jau nav nekādas ģēnija tipa prognozes. Piemēram, pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām bija skaidrs, ka valdību izveidot būs sarežģīti. Un arī to, ka pirmā valdība, kuru izdosies izveidot, diez vai būs dzīvotspējīga četrus gadus, jo ideoloģiskās pretrunas ir pārāk lielas. Taču prognozēt, kas ilgtermiņā notiks ar Eiropas Savienību vai arī Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātus, ir daudz grūtāk.
Kas tagad notiek ar demokrātiju pasaulē? Vai demokrātijas kvalitāte mazinās?
Šobrīd piedzīvojam demokrātijas recesiju. Amerikāņu zinātnieks Semjuels Hantingtons (Samuel Huntington) savulaik ir rakstījis par to, ka demokrātija ir viļņveidīga – sākumā bija viens garais vilnis, kas sākās 19. gadsimtā, kad vairākas valstis kļuva par demokrātijām. Tad bija pretvilnis, kad dažas demokrātiju zaudēja. Otrais vilnis bija pēc Otrā pasaules kara. Trešais vilnis sākās 70. gados. Šobrīd mēs, acīmredzot, piedzīvojam pretvilni.
Pēdējos 13 gados visi lielie demokrātijas pētījumi, piemēram, “Freedom House” un citi, liecina, ka demokrātijas kvalitāte sarūk un valstis vairs nekļūst par demokrātijām.
Daudzas valstis, par kurām cerēja, ka tās varētu kļūt par demokrātijām, piemēram, Baltkrievija un Krievija, par tādām nav kļuvušas. Arī pēc arābu pavasara nav veidojušās demokrātijas, bet drīzāk stiprinājies autoritārisms.
Kā var izmērīt demokrātijas kvalitāti?
Ir ļoti daudz faktoru, kas to nosaka. Viens ir mediju brīvība, un to var mērīt pēc tā, vai ir pieņemti kādi jauni likumi, kas mediju brīvību ierobežo, vai ir uzbrukumi žurnālistiem – mutiski no politiķiem vai ietekmīgiem cilvēkiem, vai arī fiziski uzbrukumi, slepkavības. Cits kritērijs – pilsoniskā sabiedrība, – cik liela tā ir, cik lielā mērā iesaistās procesos, cik ir nevalstisko organizāciju, cik liels ir to finansējums. Modernu liberālo demokrātiju veido daudzi elementi, un, pētot demokrātiju, tiek analizēts katrs no tiem.
Liberālo demokrātiju raksturo spēcīgas institūcijas – likumdevēji, tiesu vara, mediji, pilsoniskā sabiedrība, nevalstiskās organizācijas un citas institūcijas, kas sargā indivīdu, sevišķi minoritāšu, tiesības pret autoritārismu un nodrošina to, ka politiskie līderi nekļūst pārāk spēcīgi un ietekmīgi un vēršas pret sabiedrību vai tās daļām.
Tādēļ spēcīgas institūcijas demokrātijā ir būtiskas, jo tās balansē varu prom no līderiem.
Kāpēc man kā pilsonim ir svarīga preses brīvība? Kāpēc tas ir svarīgi?
Demokrātija ietekmē ekonomisko attīstību. Valstis, kas ir attīstītas un ir demokrātiskas, mēdz augt daudz, daudz ātrāk nekā valstis, kas ir slēgtas. Tas ir signāls uzņēmējiem, ārvalstu investoriem, aizdevējiem – viņi investēs tur, kur ir drošāk. Tas ir svarīgi arī tūristiem.
Kāpēc daļai sabiedrības jaunās liberālās brīvības nepatīk? Piemēram, Polijā, Ungārijā? Vai ASV?
Mūsu pasaules daļā politiskās un pilsoniskās sabiedrības institūcijas ir relatīvi jaunas – 25–28 gadus vecas, un tās īsti līdz šim nav tikušas pārbaudītas. ASV tās ir līdz pat 240 gadus vecas, pārbaudītas daudzas reizes, tiek pārbaudītas šobrīd atkal, taču to iedibinātās normas un tradīcijas ir nostiprinājušās un iesakņojušās tik spēcīgi, ka, visticamāk, izturēs arī Trampa režīma spiedienu.
Savukārt mūsu pusē, kur šīs normas nav nostiprinājušās, varam runāt par kārtējo demokrātijas krīzi vai pārbaudījumu. Kembridžas Universitātes profesors Deivids Ransmens (David Runciman) apgalvo, ka demokrātija šobrīd piedzīvo pusmūža krīzi. Pusmūža krīzes skartie domā – kā strādāt nākotnē, kādas jaunas drēbes uzvilkt, vai mainīt dzīvesbiedri. Šāda krīze faktiski ir neizbēgama, jo laiks iet uz priekšu, sabiedrība un kādreiz politiskā sistēma īsti tam neturas līdzi, un tad politiskajai sistēmai ir jāmainās līdzi tam, kas notiek sabiedrībā, vai arī jāmirst.
Psiholoģijā to raksturo kā brīdi, kad cilvēks saprot, ka viņš mirs un ka šis brīdis ir tuvāk, nekā viņam agrāk šķita, pirms 10–15 gadiem.
Tieši tā. Ransmens saka – mums ir jāsaprot, ka kaut kad demokrātija mirs. Tas varbūt būs pēc 10, 50 vai 100 gadiem, bet kaut kad šī politiskā sistēma mainīsies. Un viņš ierosina sākt domāt par to, kādas demokrātijai varētu būt alternatīvas, kā sabiedrība varētu izskatīties pēc demokrātijas. Mēs redzam, ka latvieši ir ļoti neapmierināti ar savu politisko sistēmu un neuzticas politiķiem, partijām, likumdevējiem un izpildvarai. Un neuzticas arī viens otram. Un tas viss kopā liek domāt – varbūt ir laiks kaut ko mainīt? Bet kopumā Eiropā ir līdzīga trauma pret politiku. Latvijā politiskajām partijām uzticas 4–8%, Eiropā šis skaitlis svārstās no 20–30%.
Ko tu vēlētos pētīt, ja tev būtu brīva izvēle un liels grants ideālā pētījuma veikšanai?
Man aktuāls šķiet jautājums par to, kā kopumā uzlabot politisko sistēmu. Gribētu pētīt alternatīvas – kā mēs varētu ieviest tādu politisko sistēmu, kurā cilvēki vairāk uzticētos politiskajām partijām, indivīdiem. Ko mēs varam darīt, lai uzlabotu Satversmi, politiskās institūcijas, vēlēšanu sistēmu, lai cilvēki būt priecīgāki. Gribētu saprast, vai Saeimā jābūt 100 deputātiem, vai tai būtu jāatrodas Jēkaba ielā, Rīgā, vai arī citā vietā Latvijā. Varbūt mums jāpiešķir vēlēšanu tiesības no 16 vai no 14 gadiem? Jo šobrīd vēlētāju vidū dominē pensionāri, un mēs zinām, ko pensionāri grib – lielākas pensijas un veselības aprūpi. Tas, protams, ir svarīgi, jo pensijas ir mazas, taču tajā pašā laikā ignorēti tiek jaunieši, atstājot novārtā investīcijas augstākajā izglītībā.
Kas notiks ar populismu tuvāko gadu laikā?
Domāju, ka populisms tikai augs un izplatīsies. Politikas zinātnē populismam ir ļoti skaidra definīcija – populisti kopā ar tautu sevi pozicionē pret politisko, birokrātisko eliti – mēs esam tie labie, jūs esat tie sliktie.
Mums Latvijā ir pirmā populistiskā politiskā partija Latvijā. Un es to nelietoju kā lamuvārdu.
“KPV LV” sevi ir pozicionējuši kā tīrākie populisti – viņi nav nedz labēji, nedz kreisi. Tas nozīmē, ka viņi varēs ļoti elastīgi reaģēt uz dažādiem izaicinājumiem, jo viņiem nav ideoloģijas, kas viņus piespiež reaģēt vienā konkrētā veidā.
