Cerības uz ērtāku velosipēdu pārvadāšanu autobusos – no 2021. gada

Ikviens velotūrists, kas kādreiz mēģinājis nokļūt attālākā Latvijas vietā ar autobusu, pazīst mūžīgo neziņu – varēs vai nevarēs autobusā ielikt savu braucamrīku? Līdz ar aktīvā tūrisma sezonu šis jautājums atkal kļuvis īpaši aktuāls. Taču vismaz tuvākos pāris gadus arvien nāksies paļauties uz šoferu labvēlību un tukšu bagāžas nodalījumu, jo prasību atvēlēt vietu velosipēdiem iekļaus tikai jaunajos līgumos ar pārvadātājiem, kas stāsies spēkā 2021. gadā.

Cerības uz ērtāku velosipēdu pārvadāšanu autobusos – no 2021.gadaMāra Rozenberga

    Darbadienas rīts Rīgas Starptautiskajā autoostā. Uz soliņa sēž apjucis sirms kungs ar blakus pieslietu velosipēdu. Volfgangs ar velosipēdu 17 dienās atbraucis no Vācijas, apceļojis Baltiju un tagad gribētu ar autobusu atgriezties Berlīnē. Bet nav zinājis, ka arī starptautiskajos autobusos no Rīgas nav vietu velosipēdiem, pie kā viņš pieradis dzimtenē.

    „Vācijā ir tādi pārvadātāji, kuru autobusi ir speciāli aprīkoti ar riteņu turētāju ārpusē, autobusa aizmugurē. Un es jau iepriekš internetā varu nopirkt biļeti gan sev, gan ritenim. Tā varu aizbraukt gan uz Parīzi, gan Prāgu un Londonu. Tagad es sēžu un gaidu autobusu uz Viļņu, un ļoti ceru, ka šoferis piekritīs paņemt manu riteni," saka Volfgangs.

    Ar līdzīgu neziņu kā Volfgangs saskaras arī riteņbraucēji, kas vēlas garākus gabalus mērot ar autobusu, lai tiktu līdz kārotajam velomaršrutam, uz ko vilciens neved. Šoferis Andis, kurš tikko no Liepājas atstūrējis „Nordeka” autobusu, apliecina, ka savos autobusos velosipēdus uzņem – ja vien ir vieta. Ja nav daudz somu, tad ļaujot likt bagāžā arī neizjauktus.

    „Parasti lielākās problēmas ir uz Kolku. Tur ir čemodāni, tur ir riteņi, un mēdz būt tā, ka arī nevar paņemt. Bieži nav tā, ka jāatsaka, bet reizēm gadās, piemēram, ja ir zvejnieksvētki. Autobuss ir tik liels, cik ir,” saka šoferis.

    Bet šoferis Antons no „Daugavpils autobusu parka” riteņus prasa izjaukt un iepakot, lai nenosmērē pārējo bagāžu. Arī citi uzrunātie šoferi iespēju robežās velosipēdiem neatsaka.

    „Es ceru, ka šis kungs zina, ko dara,” saka Rīgas Starptautiskās autoostas Loģistikas daļas vadītāja Elita Lukjanoviča, kad autoostas uzgaidāmajā zālē redzam kādu vīru ar riteni. Jautāju – kādas ir viņa oficiālās izredzes tikt kādā autobusā? „Viņam ir iepriekš jāpainteresējas, ar kādu autobusu viņš brauks – cik tas būs liels, vai tas nebūs mikroautobuss. Šī informācija ir pieejama, vai nu zvanot uz mūsu izziņu tālruni, vai arī mūsu mājaslapā, ailē pie autobusu ietilpības,” skaidro Lukjanoviča.

    Taču tas ir tikai pirmais solis. Ja redzams, ka brauks lielais autobuss, jādodas pie šofera un, kā jau es to iepriekš darīju, jājautā, vai būs vieta ritenim. Bet, ja vadītājs atsaka?

    „Ja cilvēks būs iegādājies biļeti kasē un pēc tam autobusa vadītājs viņu nepaņems, protams, mēs atgriezīsim naudiņu. Jā, godīgi sakot, diezgan švaki mums ir ar tiem autobusiem un riteņiem. Un ar starptautiskajiem reisiem – tur ir pavisam sarežģīts stāsts. Gadās, ka mums ir jāatgriež nauda par biļeti. Sevišķi vasarā, kad ir sezona, tā ir diezgan bieža prakse,” viņa atzīst.

    Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācijas vadītājs Ivo Ošenieks norāda – līgumos, ko valsts pirms 11 gadiem slēdza ar pārvadātājiem, prasības par riteņiem nebija.

    „Un, otrkārt, lielākā daļa šo autobusu ir tūrisma klases autobusi. Līdz ar to objektīvu apstākļu dēļ autobusi, kas pašlaik kursē šajos maršrutos, ir vairāk domāti pasažieriem ar vai bez bagāžas, nevis velosipēdu pārvadāšanai,” viņš norāda.

    Ministru kabineta noteikumi paredz, ka velosipēdus par maksu pārvadā sabiedriskajā transportlīdzeklī, kurā ir speciāli velosipēdu turētāji. Ja šādu turētāju nav, pārvadājamo velosipēdu skaitu un to atrašanās vietu sabiedriskajā transportlīdzeklī nosaka pārvadātājs. Uz jautājumu, vai uz autobusiem nevarētu uzstādīt, piemēram, riteņu turētājus ārpusē, kā tas redzēts citās valstīs, Ošenieks raugās skeptiski. Tās būtu papildu izmaksas, bet ar valsts doto naudu jau tagad nepietiekot.

    „Mēs pašlaik neesam veikuši aprēķinus, cik tas kopā varētu izmaksāt. Jo stāsts jau nav tikai par pašu fizisko riteņu izvietošanu – rāmi, stiprinājumiem. Stāsts ir arī par apdrošināšanu, ja ritenim kaut kas notiek.

    Tas nav kā privātai mašīnai, kur vienkārši uzliekam sastatnes uz jumta, piestiprinām un braucam,” uzsver Pasažieru pārvadātāju asociācijas vadītājs.

    Iespējams, situācija varētu mainīties no 2021. gada, kad stāsies spēkā jaunie līgumi ar pasažieru pārvadājumiem. Autotransporta direkcija iepirkumu sludinās jau šovasar. Tie pārvadātāji, kas varēs nodrošināt riteņu pārvadāšanu, saņems papildpunktus. Bet šī prasība nebūs obligāta. Direkcijas vadītājs Kristiāns Godiņš gan norāda – vismaz būs iepriekš zināms, kuros autobusos riteņus ņem.

    „Mēs zināsim, cik autobusu būs speciāli pielāgoti, un ideālā variantā arī pieturvietās uz plāksnēm šādu informāciju varēsim attēlot. (..) Mēs ceram, ka būs zināmi un attēloti konkrēti laiki, kuros brauc autobusi vai nu ar speciālu riteņu turētāju, vai lielas ietilpības autobusi, kuros var ievietot velosipēdu,” viņš paskaidro.

    Jautājumu par velosipēdu pārvadājumiem autobusos aktualizēja stāsts par jauno tūrisma projektu „Zaļie dzelzceļi”, par ko nesen vēstīja Latvijas Radio. Ja, piemēram, esat rīdzinieks, nevienā no maršrutiem abos galos nav iespējams nokļūt ar vilcienu. Tas nozīmē – ja vēlaties ar velosipēdu izbraukt nesen iekārtoto vecā dzelzceļa maršrutu Ieriķi – Gulbene, galamērķī Gulbenes autoostā jums nāksies cerēt uz šofera labvēlību, lai nokļūtu mājās.

    Saistītie raksti
    Latvijā
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti