Atvērtie faili

#95 Ko sagaidīt jauniešiem, kuri būs pirmie karavīri valsts aizsardzības dienestā?

Atvērtie faili

#97 Vai mēs vairs panāksim Lietuvu un Igauniju dzīves līmenī un ienākumos?

#96 Bija ieaudzināts, ka tu esi "ruskijs". Pieminekļa vairs nav, apmeklētāji paliek

Biju audzināts, ka tu taču esi «russkij» – pieminekļa Uzvaras parkā vairs nav, tā apmeklētāji paliek

Kopš kara sākuma Ukrainā un notikumiem ap pieminekli Uzvaras parkā sociālajos tīklos, presē un pirmsvēlēšanu debatēs izskan dažādi viedokļi par to, kā Latvijā vērtēt integrācijas politiku. Arī Latvijas Radio raidījums "Atvērtie faili" pievērsās šīs tēmas izpētei. Krievu jaunieši stāsta, ka viņu piederības sajūtu Latvijai iepriekšējos gados ir veicinājusi latviska vide un labi skolotāji. Tikmēr jauns pētījums atklāj krieviski runājošās sabiedrības daļas noskaņojumu.

ĪSUMĀ:

Tu taču esi ''russkijs'' un citi stāsti

Ir septembra vidus un Latvijas Radio ieradies ciemos pie divām rīdziniecēm – Darjas un Sofijas. Viņas abas ir Latvijas nepilsones.

Kas tie par zirdziņiem? 

Darja: Veikalā nopirku paklājus grīdām, es noliku uz sienas.

Tas ir skaistuma elements primāri vai arī skaņai?

Darja: Vienkārši skaistums. Ja negrib lielu gleznu, tad labāk…

...paklāju?

Darja: Jā. 

Nepilnus 60 gadus vecā Darja un 33 gadus vecā Sofija ir māte un meita. Mazajā divistabu dzīvoklī mitinās arī trīs Sofijas bērni, kuri ir skolas un pirmsskolas vecumā. Pie durvīm ir pielīmēts plakāts ar alfabētu. "F" burtu tajā apzīmē karogs, kas ir izkrāsots Krievijas krāsās. Latvijas prezidenta vārdu viņas nevar pateikt, bet pazīst viņu pēc izskata. Savukārt premjeri pārāk bieži mainoties.

Viņuprāt, dzīve Latvijā ir ārkārtīgi smaga, un Latvijas politiķiem vajadzētu ņemt paraugu no Vladimira Putina. 

"Tāpat kā mamma saka – Putins tomēr domā par cilvēkiem.

Par pensijām. Visu palīdz. Tāpat arī sievietēm ar bērniem, kur daudz ģimeņu. Dod pabalstu uz 1. septembri, lai sagatavotu bērnu [skolai], mums tāda nav," stāstīja Sofija.

Atbildot uz jautājumu, kāpēc viņas domā, ka Putins rūpējas par cilvēkiem, Sofija sacīja: "Vienkārši, kad skatās krievu ziņas, kad vēl pa televizoru rādīja kanālus, tad te paklausies vakarā ziņas, ja ir laiks. Nu, un tad tur stāsta, ka Putins iedevis pirmklasniekiem to un to. Klausies latviešu ziņas – mums dod tikai mazturīgajiem un trūcīgajiem to palīdzību. Bet parastajām ģimenēm neko nedod. A es ar bērnu uz skolu. Tad tu tā paklausies, un jā – Putins par kaut ko domā, ne tikai par tiem kariem un viss. Bet mūsējie domā tikai, kā vairāk naudas kabatā. Atvainojiet... Vienkārši citus vārdus nevaru atrast."

Kaut arī abas sievietes Latviju uzskata par dzimteni, par pilsonēm viņas negrib kļūt, jo stāsta, ka vēlēšanās nav, par ko balsot. Sarunā Sofijas māte nostalģiski atceras, ka padomju laikos cilvēki ir kopumā dzīvojuši draudzīgāk. 

Darja un Sofija, tāpat kā daudzi citi krievvalodīgie Latvijā, ir gadiem ilgi dzīvojušas Krievijas informatīvajā telpā. Kremļa televīzijas kanāli ir tīši izplatījuši sagrozītu un nepatiesu informāciju par Otrā pasaules kara notikumiem, dezinformāciju, kā arī propagandu. To caurvij Krievijas līdera sēras par Padomju Savienības sabrukšanu.

Viņas bēdājas par to, ka Uzvaras parkā nojauca pieminekli. Darja pastāstīja, ka pie monumenta abas sievietes mēdza iet, lai pieminētu savu vectēvu. Uz jautājumu, kāpēc latvieši 9. maiju neuzskata par svētkiem, viņām nav atbilžu.

Uzvaras parka svinībās senāk piedalījās arī 28 gadus vecā Vladislava Romanova. Viņa ir dzimusi Daugavpilī, strādā par reklāmas speciālisti un tagad dzīvo Rīgā. Vladislava pastāstīja, ka bērnībā viņa brauca uz Rīgu un dejoja uz svētku skatuves, kas bija uzslieta parkā.

"9. maijs man bija mīļākie svētki gadā," sacīja sieviete.

Kad Vladislava bija sasniegusi pusaudzes vecumu, tad latviešu valodu skolā viņai sāka mācīt skolotāja Inga Sokolova.  

"Un tad mēs sākām runāt ar to manu skolotāju Ingu. Un viņa teica: "Klau, kāpēc tu to dari? Kāpēc? Kas ir tas iemesls?" Un es, ja godīgi, apjuku, jo neviens nekad to nebija prasījis," atcerējās Vladislava. Tieši pateicoties savai latviešu valodas skolotājai, viņai izdevās izrauties no Putina televīzijas skavām un paraudzīties ārpus tā dēvētās krievu pasaules. 

"Un tad viņa arī izstāstīja par uzvaru. Viņa teica, kamēr krievi svinēja uzvaru, tad viss Kurzemes reģions pēc uzvaras, tur visas sievietes, visas mazās meitenes, vecās omītes bija izvarotas no krievu karavīriem," stāstīja Vladislava.

Viņa saprot, kāpēc 9. maijs Latvijas iedzīvotājiem nav svētku diena. 

Vladislavai pilsonība ir jau kopš dzimšanas, jo viņas tēvs ir pilsonis, bet viņas māte vēl joprojām ir nepilsone, kura dzīvo Daugavpilī. Tomēr ledus ir sakustējies. Viņa skubināja savu mammu naturalizēties, un brutālais Krievijas armijas iebrukums Ukrainā ir pamudinājis arī māti censties iegūt pilsonību.

Pie Piņķu baznīcas, kas atrodas pusstundas brauciena attālumā no Rīgas, Latvijas Radio sastapa kādu jaunieti. Viņš pastāstīja, ka viņu sauc Artūrs Lataks. Viņš ir programmētājs, vecuma grupā no 25 gadiem līdz 35 gadiem.

Artūrs ir dzimis nepilsoņu ģimenē un uzaudzis Purvciemā. Līdzīgi kā Vladislavai, arī viņa bērnība aizritēja pie televizora ekrāna, kur ģimenes locekļi vēroja Putina svētku uzrunas. 

"Tajā vecumā, kā lai tā maigāk pret sevi pasaka, biju krieviski noskaņots. Ka Latvija, ka latvieši kā valsts… Nevarētu teikt, ka nepatika.

Bet bija ieaudzināts, ka tu taču esi russkijs un tā tālāk, un tā tālāk – viss no tā izrietošais," stāstīja Artūrs.

Pilsonību viņš ieguva skolas gados. Kad viņa domas par Latviju sāka mainīties?

"Es domāju, tajā brīdī, kad vairāk sāku domāt ar savu galvu, nevis vienkārši to, ko mamma pastāsta, ko radinieki pastāsta un tā tālāk. (..) Es pēc devītās klases aizgāju mācīties uz tehnikumu. Tur bija visa tā latviskā vide. Tur bija daudz vairāk latviešu cilvēku nekā krievu cilvēku. Un tad tā pamazām, pamazām…" vīrietis atcerējās.

Arī Artūrs centās pārliecināt mammu, ka nevar ticēt Kremļa meliem: "Jā, jo viņa skatās visas tās ziņas, ja tās var nosaukt par ziņām. Un riktīgi uzsūca to visu. Man nešķiet, ka viņa ir cilvēks ar kritisko domāšanu. Es ceru, ka tas viņu neaizvainos tagad, bet mēs runājām, un es viņai mēģināju parādīt, kā lietas notiek īstenībā, ka tās lietas tiek atmaskotas, par kurām tiek runāts. Tad viņa beigās pamainīja to savu pozīciju." Sākotnēji mammai šķitis, ka, ja Krievijā pie varas esošie dara kaut ko, tad tā vajag.

Latvijā gadu no gada pie Uzvaras pieminekļa Rīgā ir devušies tūkstošiem cilvēku, tostarp ar PSRS un Krievijas karogiem. Un tas notika arī šogad – pēc tam, kad Kremlis izvērsa plašu un asiņainu karu Ukrainā.

Kaut arī Artūrs un Vladislava saviem tuviniekiem ir centušies palīdzēt izrauties no dezinformācijas, viņiem abiem tieši izglītība latviešu valodā palīdzēja iekļauties Latvijas sabiedrībā. 

Latvijā ir vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju, kuri ikdienā lieto krievu valodu, un krietni lielākā daļa no viņiem jeb 450 tūkstoši ir krievi. 

Tas ir bijis politiķu un atbildīgo amatpersonu uzdevums – viņus integrēt Latvijas sabiedrībā. 

Krievu skolu reforma un integrācija no 2004. gada

2004. gada maijā Latvijas mazākumtautību skolās sākas pāreja uz bilingvālo izglītību. Krievu skolu aizstāvības štābs rīkoja protesta akciju.

Sabiedrības uzmanības centrā bija nonācis integrācijas lietu ministrs Nils Muižnieks. Opozīcijas politiķi no "Jaunā laika" – partijas, kas nesen bija zaudējusi premjera krēslu –, prasīja viņa demisiju. Deputāts Krišjānis Kariņš (tagad "Jaunā Vienotība") pat toreiz Saeimas sēdē tribīnē sacīja: "Nila Muižnieka darbība kā īpašu uzdevumu ministram sabiedrības integrācijas lietās sekmē diemžēl nevis sabiedrības integrāciju, bet tās šķelšanos."

"Jaunā laika" deputāti slavēja bijušo izglītības ministru no savas partijas Kārli Šadurski, bet asi kritizēja Muižnieka paveikto. 

"Kamēr Muižnieka kungs ir lasījis gudras grāmatas, Saeimas kreisie spēki ir pulcējuši skolas bērnus uz mītiņiem un nekārtībām. Ir iznācis tā: kamēr Muižnieka kungs gudri domā, kreisie spēki naski rīkojas," izteicās Kariņš.

Ministra amatā Nils Muižnieks nenoturējās. Šobrīd viņš ir starptautiskās cilvēktiesību organizācijas "Amnesty International" reģionālais direktors. Vēl augustā viņš aizstāvēja organizācijas bēdīgi slaveno ziņojumu, kurā tā kritizēja Ukrainas armiju par militārās tehnikas un bruņojuma izvietošanu dzīvojamajos rajonos. 

Muižnieks atcerējās: "Bija skaidrs, ka man būs ļoti grūts uzdevums, kad es biju ministrs, tas bija no 2002. gada līdz 2004. gadam. Divās valdībās – Repšes un Emša valdībā. Jo politiskajā elitē nebija vienprātības par to, ko mēs īsti gribam. Un bija skaidrs, ka tur dauzīs no visām pusēm. Kā arī bija."

Pēc Muižnieka stāstītā, reformas laiks bija ļoti bīstams, aktīvi strādāja toreizējā prokrieviskā Saeimas opozīcija – īpaši partiju apvienība "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā".

"Situācija bija ļoti sarežģīta, jo tur Krievija ļoti aktīvi lēja eļļu ugunī.

Finansēja to opozīciju, un opozīcija bija ļoti kareivīgi noskaņota. Viņi draudēja apmēram tā – mēs jau nezinām, vai mēs varēsim kontrolēt cilvēkus, kas iziet uz ielām. Var jau būt, ka izsitīs visus Vecrīgas logus! Tas bija tāds drauds. Mums vajadzēja pret draudiem, vardarbību ļoti stingri vērsties," stāstīja Muižnieks.

Kā tieši Repšes valdība vērsās pret piketa rīkotājiem? Bijušais ministrs paskaidroja: "Bija arī mediji, kas viņus atbalstīja, un atsevišķi uzņēmēji, un mēs tur vērsāmies. Tur ekonomikas policija ieradās pie medijiem un pārbaudīja, vai programmatūrai bija licence. Izrādās, ka nebija,  un tad apklusināja tos medijus."

Viņš neatminējās, pret kuriem medijiem tieši vērsās, bet Latvijas Radio arhīvs atgādina par šādu notikumu: "Ekonomikas policijas birojs ierosinājis krimināllietu pret nelicencētu datorprogrammu lietošanu izdevniecības namā "Fenster". Šodien apķīlāti un atsavināti vairāk nekā 100 uzņēmuma datoru, ziņo aģentūra LETA. Ierosināta krimināllieta par nelikumīgām darbībām ar autortiesību objektiem. "Fenster" izdod vairākus laikrakstus. Galvenokārt krievu valodā."

Starp šiem laikrakstiem bija "Vesti Segodņa" un "Vesti". Muižnieks arī pastāstīja, ka Emša valdības laikā Doma laukumā Izglītības un zinātnes ministrija organizēja lielu koncertu, lai ar tā palīdzību slāpētu krievu skolu gājienu. 

"2004. gada 1. septembrī, kad bija domāta milzīgākā demonstrācija, mēs jau bijām veikuši tos profilaktiskos gājienus ar kareivīgo opozīciju. Un mēs izsūtījām policiju uz ielām diezgan brangā skaitā, un vienlaikus rīkojām milzīgu rokkoncertu ar vislabākajām grupām. Atvilinājām visus tos jauniešus uz to koncertu, lai viņi neiet uz demonstrāciju. Tā arī sākās skolas gads, un protesti pierima, un viss aizgāja mierīgi, bet tas bija tāds riska moments," stāstīja Muižnieks.

Koncertā piedalījās gan latviešu, gan krievu auditorijai iemīļoti mākslinieki, bet no Krievijas atbrauca "Mumij Troļ". Piketa rīkotāji koncerta rīkotājiem un mūziķiem pārmeta, ka cenšas traucēt demonstrācijai. Bet viņi kritiku noraidīja un sacīja, ka pasākums ir domāts tikai bērnu priekam un ar štāba gājienu tam nav nekādas saistības. 

Muižnieks stāstīja, ka tolaik Latvijā vēl pastāvēja obligātais militārais dienests un jauniesauktajiem vajadzēja organizēt latviešu valodas kursus. 

"Iedomājaties, cilvēki, kas beidz vidusskolu Latvijā, nemācēja saprast pavēles. Un mums vajadzēja bruņotajos spēkos organizēt latviešu valodas kursus. Tas mani pārliecināja, ka kaut kas nav kārtībā, pavisam nav kārtībā," norādīja Muižnieks.

Pēdējais integrācijas lietu ministrs bija Oskars Kastēns. Viņš izteicās: "Varbūt man pārmeta daudzi kritiķi, sevišķi no kreisā spārna, to, ka es neveltu pietiekami daudz uzmanības krievvalodīgo integrācijai."

Lai ekonomiskās krīzes laikā meklētu iespējas, kā ietaupīt valsts naudu, Saeima ministra amatu likvidēja 2008. gada nogalē.

"Es domāju, ka mans redzējums, ka, ciniski izsakoties, laiks strādā pret šo kopienu, ka izaug jauna paaudze, kurai ir citas vērtības, viņš izrādījās pareizs ilgtermiņā," stāstīja Kastēns. Viņš atsaucās uz pētījumu, kuru veica pēc Latvijā bāzētā neatkarīgā mediju izdevuma "Spektr.Press" un Zviedrijas vēstniecības pasūtījuma. To publicēja pirms diviem gadiem. Tas vēsta, ka krievu jaunieši Latvijā savas domas un uzskatus arvien vairāk balsta Rietumu vērtībās. 

"Laiks ir nežēlīgs, šī vecākā paaudze paliek arvien mazāk – tie, kas atceras, cik Padomju Savienībā bija garšīgs saldējums un cik mēs draudzīgi dzīvojām vienā pulciņā. Protams, no latviešu viedokļa raugoties, gluži īsti tā nebija, jo bija priviliģētākas šķiras un bija mazāk priviliģētas, bet šī jaunā paaudze to neatceras. Viņi redz ikdienu, viņi neskatās programmu "Vremja", viņi skatās "Netflix"," klāstīja Kastēns.

Latvijas Radio viņam jautāja, kāpēc viņš iepriekš necīnījās par to, lai valdība saglabātu integrācijas lietu ministra amatu. Kastēns sacīja:

"Es jums varētu atbildēt ar pretjautājumu, kā tas ir pieņemts Odesā – vai tas, ja tiktu saglabāts integrācijas sekretariāts, veicinātu… Vai šā gada maijā pie pieminekļa nebūtu šo cilvēku? Viņi būtu.

Viņi tāpat būtu. Kā jau es teicu, tie ir pārsvarā vidējās un vecākās paaudzes cilvēki, kuri dzīvo pagātnē, nevis tagadnē. Un šis piemineklis ir viņu simbols, PSRS mantojums, Uzvaras piemineklis, kurš faktiski ir viņu ideoloģijas stūrakmens."

Laikā, kad Kastēns ieņēma ministra amatu, tad sabiedrības integrācijas jautājumi kļuva par iecienītu strīdus ābolu politiķiem. Bet sabiedrības integrācijas pamatnostādnes, kam būtu jāstiprina demokrātiska, iekļaujoša un pilsoniska sabiedrību, pēc sekretariāta likvidēšanas pazuda no politiķu dienaskārtības. Kritiķi no Saeimas partijas "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" pārmeta, ka tajās ir pārlieku liels uzsvars likts uz multikulturālismu un esot pamanāmi centieni atbalstīt divkopienu valsti. Kastēns pastāstīja: "Par kaut kādu divvalodību vispār nebija nekādas runas, un to es kategoriski noraidu."

Jauns pētījums liecina par krievvalodīgo cilvēku apjukumu

Pusgadu pēc tam, kad Krievija sāka pilna mēroga karu Ukrainā, Latvija nojauca Uzvaras pieminekli. 

Pieminekļa vairs nav. Bet valstī aizvien ir vairāki simti tūkstoši krievvalodīgo, kuru attieksme pret Krieviju ir dažāda. Piemēram, Darja un Sofija, kuras ir izvēlējušās pozīciju, kur nav skaidra viena agresora. Bet šā gada 9. maija televīzijas ziņu sižetos vairāki sanākušie bravūrīgi izteica atbalstu Krievijai. Kāda sieviete Latvijas Televīzijai sacīja: "Var safabricēt visu, ko vien vēlies. Samontēt jebkuru video. Un pasniegt, ka to pastrādājusi it kā Krievija. Krievija to nedara. Krievija visus glābj. Tā ir taisnīga valsts. Visiem palīdz."

Ko iesākt ar tiem cilvēkiem, kuri ir gatavi ieklausīties Vladimirā Putinā? Latvijas prezidents Egils Levits Latvijas Radio raidījumā "Labrīt" dienu pirms pieminekļa nogāšanas piedāvāja nelojālo krievu sabiedrības daļu izolēt: "Negatīvais efekts ir tas, ka viena neliela daļa – mēs labāk redzam šo krievu sabiedrības vienu daļu, kura nav lojāli mūsu valstij. Un mūsu uzdevums ir tikt ar to galā, respektīvi, to izolēt." 

Prezidenta atbilde gan rada jautājumu – ko tieši nozīmē izolēt veselu sabiedrības daļu? Latvijas Radio vērsās pie Levita padomnieces kultūrpolitikas jomā, bijušās kultūras ministres Sarmītes Ēlertes. Viņa skaidroja: "Tas ''jāizolē'' nozīmē – ja kāds vēršas pret ukraiņiem, pret Ukrainas karogiem vai kaut kādā publiskā vietā sludina šādu politiku, viņi vienkārši jāizolē. Un to ļauj Krimināllikums, grozījumi Krimināllikumā, kurus nesen pieņēma."

Viņa nepiekrīt publiski izskanējušajiem pārmetumiem, ka integrācijas politika būtu izgāzusies: "Šo vajag dekonstruēt – saliedētība ir izgāzusies vai kaut kas." Ar vārdu "dekonstruēt" viņa domāja mainīt uzskatus, ka Latvijas sabiedrība būtu sašķelta.

"Amerikas sabiedrība ir saliedēta? Vai viņa ir sašķelta? Ka Latvijas sabiedrība ir sašķelta un integrācijas politika ir izgāzusies. Tie ir tādi bez atbildības lietoti jēdzieni, kuri ir jādekonstruē. Amerikas sabiedrība gan ir jāteic, ka ir sašķēlusies. Vieni ir demokrāti, otri ir trampisti visi, vai ne? Vai Latvijas sabiedrība ir sašķēlusies tāpēc, ka vieni ar velosipēdiem brauc, bet otri ar mašīnām. Un Staķis uzliek stabiņus, un vieni brēc, ka ir pareizi, otri brēc, ka ir nepareizi," klāstīja Ēlerte.

Neilgi pirms valsts valodas referenduma, kad Sarmīte Ēlerte vēl bija kultūras ministre, integrācijas politika nonāca Kultūras ministrijas pārziņā. Kopš tā laika integrācijas politiku dēvē citādi – vismaz pēdējos piecus gadus politikas plānotāji runā par sabiedrības saliedētību, arī no pamatnostādņu nosaukuma termins "integrācija" ir pazudis. 

Latvijas Radio jautāja Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas departamenta direktorei Jeļenai Šaicānei – ko deva tas, ka integrācijas politiku nosauca citā vārdā?

"Es nestrādāju šajā institūcijā tad, kad notika šī pārzīmološana. Bet noteikti šī pārzīmološana ir bijusi veiksmīga. Jo runājot par integrācijas politiku, mēs kaut kā vairāk fokusējamies uz etniskajiem jautājumiem. Un kā jau es minēju, saliedēta sabiedrība – tas ir daudz plašāk," sacīja Šaicāne.

Pēdējā pusgada laikā, kopš mūsu reģionā notiek karš, daudzi Latvijas krievi ir apmulsuši un nezina, ko domāt. To apliecina par sabiedrības noskaņojumu vēl nepubliskots pētījums, kuru īsteno Valsts kanceleja. 

"Jā, es domāju, ka pētījums lauž vairākus stereotipus vai mītus, kas mums veidojas sabiedrībā," pastāstīja Valsts kancelejas Stratēģiskās komunikācijas koordinācijas departamenta vadītājs Rihards Bambals. "Viens no šādiem mītiem, kas radās arī pirmajās kara dienās marta sākumā, sabiedriskajā telpā arī parādījās ziņa, ka liela daļa Latvijas krievvalodīgo ir Putina pusē vai Krievijas pusē, vai arī bija daļa absolūti lielākajā, pelēkajā zonā, kas it kā ir ne Ukrainas, ne Putina pusē. Mums eksperti izplatīja vēstījumu, ka, visticamāk, tie cilvēki slēpj savu pozīciju un īstenībā esot Putina pusē. Padziļinātās intervijas ar cilvēkiem atklāja, ka tik tiešām šie cilvēki nezina."

Viņš uzskata, ka valstij ir būtiski uzrunāt cilvēkus, kas šobrīd nezina vai svārstās par to, ko domāt par notikumiem Ukrainā.

"Otrs mīts, iespējams, ir par pieminekli Uzvaras parkā un par citu padomju pieminekļu demontāžu, kur mēs pieņemam, ka tie pāris, nu, desmiti, simti cilvēku, kas demonstrē vai izrāda nepatiku pret šo te pieminekļu gāšanu, ka viņi noteikti ir Putina vai Krievijas pusē. Tā arī nebūt nav. Liela daļa no viņiem pat atbalsta arī Ukrainu un ir Ukrainas pusē, un ir pret Putinu, bet viņiem lielai daļai bija svarīgi šie padomju pieminekļi. Kā arī eksperti to skaidroja, viņiem daudz citu satikšanās vietu savstarpēji nebija," skaidroja Bambals.

Sarunas laikā viņš aicināja iedzīvotājus izvairīties no maldīga pieņēmuma, ka visi krievu valodā runājošie cilvēki Latvijā atbalstītu Putinu.  

"Būtisks secinājums ir, ka nebūtu noteikti korekti arī vispārināt un teikt, ka krievvalodīgie ir Latvijas piektā kolonna vai tas ir tas kanāls, caur kuriem Kremlis var ietekmēt politiskos procesus Latvijā un veidot kaut kādus sociālos nemierus.

Absolūtais vairākums – 80% – saka, ka viņi ir Latvijas patrioti, un 95% jūtas piederīgi Latvijai. Absolūti lielākā daļa nejūt nekādu piederību vai sajūtu ar Krieviju," stāstīja Bambals.

Uz jautājumu, vai ir bijusi citu iestāžu interese jau šobrīd izmantot datus politikas veidošanā, Bambals atbildēja diplomātiski, bet starp rindiņām iespējams nolasīt, ka par šādu vēlmi viņam nav ziņu. Bet, ja kāds ministrs interesētos, tad ar datiem dalīties varētu kaut vai tūlīt.

Šaicāne no Kultūras ministrijas  stāstīja, ka par kancelejas iegūtajiem datiem viņa zina un ir tos daļēji redzējusi: "Valsts kanceleja visus datus nav izplatījusi, līdz ar to mēs tiešām pacietīgi gaidām, ļaujam kolēģiem pabeigt darbu."

Datus par sabiedrības noskaņojumu pirmā uzņēmās ievākt Valsts kanceleja, bet iniciatīvu sākt diskusiju par to, kādas izmaiņas mūsu dzīvē ienes saspīlētās attiecības, kas vizuāli izgaismojās maijā pie Uzvaras parka, valsts iestāžu līmenī sāka Sabiedrības integrācijas fonds (SIF). 

Tas rīkoja neformālu apaļā galda diskusiju ar dažādu nozaru ekspertiem, tostarp Mārtiņu Kaprānu, Agnesi Irbi, Arni Kaktiņu un citiem. Pēc diskusijas fonds valsts iestādēm nosūtīja konkrētus priekšlikumus, kā stiprināt sabiedrības saliedētību.

Daži ekspertu secinājumi:

  • Diemžēl 9. maija svinēšanas tradīcija noteiktā Latvijas sabiedrības grupā tik ātri nepazudīs, un minētais piemineklis ir jāuztver kā fiziskā forma, kas simbolizē kopienas attiecības un komunikāciju ar valsti.
  • Papildus jāmin, ka diskusijas dalībnieki pauda uzskatu – Latvijas iedzīvotāji, kuru ikdienas pamatvaloda ir krievu valoda, "Uzvaras pieminekļa" nojaukšanas notikumu varētu uztvert  par simbolisku personisku uzbrukumu Latvijas krieviem pēc etniskās pazīmes.
  • Būtisks saliedētības pamats ir valsts valodas zināšanas, tādēļ atkārtoti aicinām valsts līmenī regulāri nodrošināt latviešu valodas kursu pieejamību.

Uz piecām lapām rakstītā vēstule iekļauj pavisam konkrētus aicinājumus, tostarp minēta piebilde: "Fonda ieskatā politikas veidotājiem un citām iesaistītajām institūcijām ir būtiski ieklausīties šajos secinājumos un ieteikumos."

Vēstuli parakstījusi Sabiedrības integrācijas fonda direktore Zaiga Pūce. Viņa Kultūras ministrijas reakciju uz vēstuli nekomentē, bet pastāstīja, ka integrācijas politika šobrīd balstās uz trim vaļiem, kas tuvākā nākotnē nav jāpārskata.

"Viens ir valodas prasmes lietojums, otrs ir nepilsoņu skaita samazināšana, un trešais ir saistīts ar vienoto vēstures izpratni," skaidroja Pūce. Pēc viņas teiktā, pēdējie mēneši ir iezīmējuši būtiskas pārmaiņas sabiedrības attieksmē pret integrāciju. "Būtu nepieciešams paskatīties plašāk uz šo jautājumu. Es teiktu, ka nevis pieminekļa nogāšana, bet karš Ukrainā ir tas, kas ir devis to spērienu. Kā saka, ir plašāk atvērušas acis cilvēkiem, kas ikdienā nav strādājuši ar integrācijas politiku. Es domāju, arī šis raidījums pierāda, ka tā aktualitāte ir pietiekami asa,"  sacīja Pūce.

Fonda vadītāja uzskata, ka viens no lielākajiem integrācijas politikas trūkumiem ir bijis datu trūkums. Tāpēc fonds no nākamā gada plāno nodrošināt regulāru saliedētības indeksa pētījumu, kas nodrošinātu salīdzināmus datus par attieksmju izmaiņām, tostarp attiecībā pret lojalitāti valstij un vēstures izpratni. Pūce stāstīja: "Mans mērķis būtu iedibināt šo saliedētības indeksu kā regulāru lietu, jo viens no mīnusiem, kas mums integrācijas politikā ir, – un tas lielā mērā ir traucējis tādai mērķtiecīgai un stabilai integrācijas politikas ieviešanas norisei – tas, ka mums nepārtraukti ir trūkuši dati.

Ir bijuši regulāri pētījumi, bet viņi ir sporādiski, viņi nav salīdzināmi, viņi nav papildinoši."

Pašlaik nepietiekami finansēts esot etniskās integrācijas virziens. 

"Ja mēs runājam par mazākumtautību integrāciju Latvijas sabiedrībā, tad SIF budžetā no 20 un vairāk miljoniem līdz pagājušam gadam tie ir 30 tūkstoši. Un no šī gada mēs esam spējuši atrast papildu finansējumu – tie ir 80 tūkstoši," norādīja Pūce, piebilstot, ka šāds sadalījums nav viņas izvēle.

"Budžets, kas nonāk pie mums, ir savā veidā iezīmēts. Tas nav SIF fonds, kas izvēlas, kam šis finansējums tiks novirzīts. Tas ir politikas veidotājs, tā ir Kultūras ministrija, tas ir Ministru kabinets, kas mums piešķir jau ar konkrētu deleģējumu, kam tieši mums šis finansējums ir jātērē. Līdz ar to, es teiktu, ka šajā aspektā mums līdzšinējā darbība ir bijusi vairāk uz tādu visaptverošu sabiedrības saliedētību un ne tik daudz uz etnisko aspektu," skaidroja fonda vadītāja.

Kas notiks ar fonda un ekspertu sniegtajiem priekšlikumiem? Vai atbildīgie politiķi tos ņems vērā? To Latvijas Radio vaicāja Kultūras ministrijas pārstāvei Jeļenai Šaicānei. Tomēr konkrētu atbildi nesaņēma. Šaicāne sacīja: "Jebkāda informācija un diskusija ir ļoti vērtīgs darba materiāls." Viņa lika noprast, ka ministrija sekos jau izstrādātājām saliedētas sabiedrības pamatnostādnēm. Bet pirms kara plānotos pasākumus pielāgos jaunajiem apstākļiem. 

Tikmēr Vladislava Romanova no Daugavpils ir nolēmusi rīkoties pati. Viņa organizē interviju ciklu ar vietējiem iedzīvotājiem, lai parādītu, ka pilsētā ir radoši un profesionāli cilvēki, kas jūtas piederīgi Latvijai un par to jūtas laimīgi.

"Daugavpilī viss ir par krievu pasauli. Tur no latviskā ļoti maz.(..) Es sapratu, ka es ļoti daudz heitoju to nabaga Daugavpili. Un patiesībā tur ir ļoti daudz foršu cilvēku. Diemžēl tie foršie cilvēki ir iespiesti stūrī."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt